Pipsis. Pušpa. Pārpratums.

Dienasgaismā Asunsjona izskatās nedaudz priecīgāka vieta (ar uzsvaru uz vārdu „nedaudz”). Ielas ir visai netīras, ēkas vai nu pompozi cēlas un karogos ievīstītas, vai arī galīgi nošņurkušas. Nekas neparasts nav trotuāra vidū nobērta smilšu vai ķieģeļu čupa, ietves bieži tiek izmantotas dažādiem citiem mērķiem, tāpēc kājāmgājēji var pārvietoties gar ielas malu. Autobraucējiem šeit ir priekšroka un taisnība visās situācijās, šī atkal ir valsts, kur zebra nenozīmē neko vairāk kā strīpainu ceļa dekorāciju.

Pēc recepcijas meitenes ieteikuma, iesākumā dodos uz ostu – tur par nepilnu dolāru var iesēsties nelielā laiviņā un divdesmit minūtēs aizpukšķināt uz otru upes krastu. Otrā krastā ne tikai zāle ir zaļāka, te ir pavisam cita pasaule. Dubļainas ielas, nelielas mājas, govis un zirgi – pilnīgi lauki tik tuvu lielpilsētai. Staigāju riņķī un priecājos par kolorīto ainavu, vēroju vietējos ar tikpat ieinteresētu skatienu kā šie mani. Pirms prombraukšanas uzēdu pusdienas kuģu piestātnē, samaksājot ierastos 2 USD. Upes malā piesieti vairāki kuģīši, mans favorīts neapšaubāmi ir „Pipsis”!

Laivas kursē ik pēc 20 minūtēm, paēdusi pusdienas, lecu vienā no tām un garām zaļu lapu salām un nogrimušam kuģim, stūrējam atpakaļ pilsētas virzienā. Vietējie, dēļ kuģa motora skaņām, sauc šo transporta līdzekli par „takataka”.

Pilsētā izmetu lociņu pa centrālo daļu, tad sēžos autobusā uz braucu uz nomalē esošo Veselības parku, tajā slēpjas vienīgais Asunsjonas slēpnis. Lai tiku parkā, jāuzrāda pase. Šoreiz biju iepriekš iepazinusies ar slēpņa aprakstu, tāpēc pase man ir līdzi un iekšā tieku bez problēmām. Nonākusi slēpņa vietā, stāvu un domāju, kāpēc cilvēki šo sauc par vieglu atradumu. Ahā, skaidrs, man arī aši viss pielec un slēpnis atrodas tieši tajā vietā, kuru pirmo iedomājos – piereģistrējos, Paragvaja, check! Tā kā esmu braukusi uz šejieni tādu gaisa gabalu, izeju arī visu pastaigu taku – cilvēki šeit pamatā skrien un vingro. Par spīti identitātes pārbaudei, katrā otrajā parka krūmājā tup policists ar ieroci.

Laicīgi dodos atpakaļ uz pilsētu – pulksten piecos man ir sarunāta tikšanās pie ASV centra, kur paragvajieši mācās angļu valodu. Šorīt Buenosairesā satiktā Katja mani Feisbukā iepazīstināja ar kādu personu, kas dzīvo Asunsjonā, un mēs sarunājām saskrieties uz kafiju. Minūtes divdesmit pirms norunātā laika esmu klāt, nopērku saldējumu, apsēžos uz trepītēm un gaidu. Skaidrs, ka neviens dienvidamerikānis neieradīsies ātrāk, bet, kad jau ir minūtes 20 pāri pieciem, kļūstu aizdomīga. Apeju ēkai no otras puses, arī pie otras ieejas neviena nav. Atgriežos atpakaļ un paraustu durvis, pie kurām sēdēju – ciet. Hmm. Tad pamanu, ka tālumā man kāds vīrietis kaut ko cenšas pateikt ar mājieniem. Paeju viņa virzienā un saprotu, ka ēkai ir vēl citas, daudz „dzīvākas” ieejas. Protams, esmu gaidījusi pie kaut kādām virtuves durvīm. Eju iekšā un pie manis pienāk kundze labākajos gados un prasa, vai es esmu Zane. Sekundes piecas apstulbusi skatos sievietē, tad pār mani nāk apgaismība. Mēs ejam dzert kafiju un atzīstos vēl kādā „pārpratumā”. Feisbuka profila bildē ir divi cilvēki – mazliet priekšplānā redzams jauns puisis un otrā plānā sievietes seja. Es, protams, automātiski pieņēmu, ka sazinos ar jauno puisi. Mazliet dīvaini šķita, ka, aplūkojot viņa jaunumu lentu, tajā bija pamatā informācija par krūts zīdīšanu, bet arī tam es atradu izskaidrojumu. Tā kā Katja darbojas NVO, tad arī viņas draugi droši vien ir līdzīgi, kāpēc gan jauns puisis nevarētu pārstāvēt NVO, kas cīnās par to, lai sievietes barotu zīdaiņus ar krūti. Kad izstāstu par to Pušpai, viņa smejas, vēderu turēdama. „Tas ir mans dēls, bildē esam redzami abi”, viņa skaidro to, kas man arī beidzot ir pielecis.

Pušpa vaicā, vai nevēlos pievienoties uz viņas mācību stundu – kāpēc gan ne. Izrādās, šeit tiek apmācīti paragvajieši, kas nākotnē strādās par angļu valodas skolotājiem. Mācības ilgst divus gadus, viņi skolu apmeklē visas darbadienas no sešiem līdz pusdesmitiem vakarā. Pirms mācībām Pušpa iepazīstina ar mani, sakot, ka esmu no Latvijas. Lai viestu mazliet skaidrības, uzzīmēju uz tāfeles kaut ko līdzīgu Eiropas kartei, atzīmējot mūsu zemi un kaimiņvalstis, maza ģeogrāfijas ievadlekcija. Šodien audzēkņu uzdevums ir ieinteresēt klasi literatūrā, katram ir jāpasniedz neliela stunda. Piedalos Pušpas un kāda puiša „mācību stundā”, malā neviens sēdēt neļauj. Patiesībā ir ļoti interesanti redzēt mācību metodes, uzdevumus – iesaistīti tiek visi, daudz jādiskutē. Uz visu mācību vakaru gan nepalieku – negribas pārāk vēlu staigāt pa ielām, kā arī esmu sarunājusi hostelī tikšanos ar holandiešu meiteni Marjoleinu. Pateicos par iespēju piedalīties stundā, uztaisām kopbildi un dodos atpakaļ uz hosteli.

100% pārliecības, ka Marjoleina tur būs, man nav, jo viņa neko nav atbildējusi uz manām ziņām. Tomēr, kad veru durvis, ieraugu smaidīgo tumšmati sēžam ārā terasē ar sarkanvīnu kompānijā. „Hei, redz kur tu esi, paķer glāzi no virtuves un pievienojies!”, Marjolena sauc. Ļoti nopriecājos, ka esam satikušās un sākam vakarēt. Abas esam līdzīgā vecumā, pīāristes pēc profesijas un ar ļoti līdzīgu skatu uz dzīvi. Salīdzinām bildes no misiju drupām un citām vietām – dažas ir „copy paste” varianti. Īsāk sakot, mums izvēršas varen interesants un diezgan garš sarunu vakars.

6. maijs, 184. ceļojuma diena

Izdevumi: