Drupas, citrusi un motocikls

No rīta joprojām līst, attiecīgi nemaz negribas no gultas ārā līst. Bet saņemos un aizeju brokastīs, tad lēnītēm klabinu bloga ierakstu un malkoju matē. Šorīt mamma atsūtījusi vēstuli – sveicienus un arī skaidrojumu par skudru dabu, atļaušos padalīties, man šķita dikti interesants. “(..) mazs komentārs par skudrām – viņas tos lapas gabaliņus nes uz savu māju un tur baro nevis bērnus vai slimās skudras, bet gan īpašas sugas sēni, no kuras pašas pārtiek. Tropu reģionā ir vairākas skudru sugas, kas tā rīkojas, domāju, ka bildē/video redzamās varētu būt vienas no tām.”

Kad esmu beigusi rakstu darbus, arī lietus ir beidzis savējos, un varu doties ārpus pilsētas. Šejienes būtiskākā tūristu atrakcija ir jezuītu misiju drupu apmeklējums. Divas no tām atrodas vienā virzienā, šodien ceru apskatīt abas. Līdz pirmajām tikt ir pavisam vienkārši – autobuss nepilnas stundas laikā aizved līdz Trinidādes ciematam, tur drusku jāpasoļo kājām un klāt esmu. Bez mani šeit ir vēl tikai daži cilvēki, var bildēt uz nebēdu. Lēnām parādās saule, debesis ir baltu mākoņu pilnas, zāle zaļa – īsāk sakot, ir ļoti skaisti, staigāju apkārt un meklēju leņķus, esmu sajūsmā par šo vietu. Kad nu esmu visus kaktus izložņājusi, dodos uz otro apskates vietu – tā ir 12 km attālā ciematā, kas saucas Jēzus. Vispār Paragvaja ir ļoti reliģioza valsts, teju puse no apdzīvotajām vietām nes kāda reliģiska tēla vārdu.

Zinu, ka vienīgais veids, kā nokļūt uz Jēzu, ir kolektīvais taksis. Atrodu šoferi, bet pagaidām esmu vienīgais klients, attiecīgi pakalpojums ir padārgs, tāpēc esmu ar mieru pagaidīt citus pasažierus. Vienojos, ka šoferis mani pasauks un aizeju pāri ceļam uz mazu ieskrietuvi apēst pusdienas. Vistas kāja un manioka sakne – 2 USD. Mans vēders joprojām nav kārtīgi atguvies pēc Argentīnā saķertā vīrusa, tāpēc esmu nolēmusi šo nošokēt ar kārtīgu „street food” – vai nu būs labāk vai arī būs galīgi draņķīgi, tad jau redzēs. Paēdusi aizeju atpakaļ pie takša, joprojām nav neviena cita pasažiera. Viņš saka, ka drīz pienāks autobuss, tad šie arī uzradīsies. Labi. Autobuss pienāk, bet nevienam citam uz Jēzu nevajag. Kāda sieviete, saņēmusi paciņu no autobusa, kāpj iekšā savā mašīnā, mēs sasmaidāmies. Tad, apriezusi auto, viņa brauc gar mani, pietur un prasa, vai es gribu nokļūt Jēzus ciematā. Kā tad. Viņa ar galvas mājienu rāda, lai tik lecu iekšā. Es atvainojos takša šoferim, viņš saprotoši noplāta rokas un kāpju laipnās sievietes mašīnā. Pa ceļam mazliet papļāpājam, viņa mani aizved līdz pašām drupām un naudu ne par ko neņem. Paldies, paldies!

Šeit ir pavisam vienmuļi – esmu viena pati, acīmredzot, dēļ sarežģītās nokļūšanas, daudzi tūristi izlemj uz šīm drupām nedoties. Staigāju gar majestātiskajām sienām un kolonnām, ķeru smukos skatus, kas paveras caur arkām un logu ailēm, skaisti bez gala.

Beigusi objekta apskati un bildēšanu, domāju, kā nokļūt atpakaļ. Pirmā doma, ka pie drupām varētu būt kāds transports, neapstiprinās. Labi, iešu cauri ciematam un mēģināšu uz šosejas nostopēt kādu auto, citu iespēju es neredzu. Pastaiga pa ciematu ir īsts šovs. Centrālās ielas ir asfaltētas, bet tās klāj sarkanu dubļu kārta, ko atstājušas auto riepas un cilvēku soļi no mazajām sānu ieliņām. Ik pa laikam garām pabrauc kāds auto vai moto, bet kopējā ciemata atmosfēra ir pilnīgs miers. Bērni kailām un netīrām kājām spēlē volejbolu, visos krūmos rosās vistas un cāļi, zirgi un govis gremo aso sētmales zāli, ceļa malās zeļ apelsīnu, mandarīnu un pomelo koki, citrusu augļi mētājas pa zemi, tie šeit ir tādā pašā vērtē kā mums āboli rudenī. Cilvēki nopēta mani kā citplanētieti, drusku baidos vilkt ārā fotoaparātu, lai arī ļoti kārojas. Pašā ciemata galā tomēr nenociešos un noknipsēju pāris kadrus.

Aptuveni pēc stundas gājuma esmu atpakaļ uz šosejas. Sāku stopēt mašīnas, bet šīs neķeras. Neko, soļoju Trinidādes virzienā kājām. Kādā kalna galā dzirdu, ka aiz muguras braucošais motocikls samazina ātrumu un apstājas. Pagriežos, aptuveni 100 gadus vecs vīrs ar četriem zobiem un cigareti mutē, prasa, vai mani nevajagot aizvest līdz Trinidādei. Paņemu piecu sekunžu apspriedes pauzi pati ar sevi, kurā veicu risku novērtēšanu un kopējās situācijas analīzi. Ar kājām līdz Trinidādei ir vairāk kā divas stundas, iešana pa ceļa malu, kas nav paredzēta gājējiem, nav īpaši droša, īpaši, ja pēdējais posms būs jāveic tumsā. Protams, var paveikties noķert auto, bet var arī nepaveikties. Vecis izskatās tāds, kuru nepieciešamības gadījumā es varētu piekaut. Braukt gan jau viņi visi te māk. Labi, lai iet, braucam!

Šo lēmumu nožēloju pēc pirmajiem pārsimts metriem. Nezinu vai dēļ vecuma vai alkohola vai kāda cita iemesla, veča motocikls nav diez ko stabils uz ceļa. Katru reizi, kad šis pietuvojas sarkano dubļu klātajai nomalei, man visas spalviņas saceļas stāvus – pat ejot kājām es pāris reizes gandrīz nomaucos. Īpaši tad, kad viņš cenšas man kaut ko jautāt, pagriežot galvu, pagriežas arī motocikla stūre un mēs braucam pa ceļu līkumu līkumiem. Zinu, ka man padomus neviens neprasa, bet brīdī, kad mēs taisnā ceļā stūrējam uz grāvi, es tomēr iebrēcos: „Cuidado, cuidado, skaties tak uz ceļu!”. Vecais tik smejas un apgalvo, ka nekāda pamata bailēm nav. Mēs braucam diezgan lēni un nosisties nevarētu, bet kritiens būtu dikti sāpīgs. Šī ir arī tā reize, kad meloju pēc pilnas programmas – nē, neceļoju viena, pilsētā man ir vesels draugu pulks, jā, esmu no Argentīnas, kā no kurienes, no Buenosairesas, jā, protams, precējusies un labi sen. Paralēli skaitu aizsardzības mantru un nevaru sagaidīt, kad tikšu nost no šitā ārprāta braucamā. Kad tālumā parādās telekomunikāciju torņi, vecajam ievajagas pačurāt un es izmantoju iespēju, lai pateiktos un turpinātu ceļu kājām. Protams, nākas veltīt zināmu piepūli, lai pārliecinātu vedēju, ka man ļoti gribas izstaigāties, bet beigās šķiramies kā draugi, viss labi. Arī kājām ejot šis ceļš nav nekāds prieks un līksme – moto un auto traucas garām diezgan tuvu. Bet, atlicis pavisam mazs ceļa gabaliņš un, ieraugot Trinidādes pilsētas zīmi, man izlaužas atvieglojuma nopūta. Drīz jau esmu pieturā un gaidu autobusu atpakaļ uz Encarnacion. Sāk jau krēslot – tas patiesībā ir ātrāk nekā es biju iedomājusies, nezinu, vai drošāks variants būtu šobrīd atrasties kaut kur ceļa vidū. Bet, labs kas labi beidzas.

Autobuss ir pilns un visu ceļu jāstāv kājās, bet tas ir štrunts. Tumsā iebraucam pilsētā, aizeju līdz hostelim, pārbaudu ziņas internetā un konstatēju, ka kaučsērfinga lapā joprojām nav atbildes no viena subjekta, kas it kā bija piekritis mani uzņemt. Labi, pārvācos uz lētāku istabu, kas vakar nebija pieejama, un dodos apskatīt Encarnacion pilsētu. Man šķiet nepieklājīgi gulēt jau otro nakti vietā, kur esmu redzējusi vien hosteli un autoostu. Ir tumšs, mazliet līņā un šeit izskatās kā spoku pilsētā, uz ielas nav neviena cilvēka, viss ir slēgts. Vienīgās atvērtās vietas ir aptiekas, divdesmit minūšu laikā saskaitu vairāk kā desmit. Tukšajām ielām ir iemesls – šovakar notiek svarīga futbola spēle un visi ir ekrāniem pielipuši – tāpat kā mēs, kad rit hokeja mačs.

3. maijs, 181. ceļojuma diena

Izdevumi: