Vienā brīdī man apnīk skumt un es dažās stundās uzrakstu četrus aizkavējušos bloga ierakstus, uzreiz sajūtos labāk. Skumjas palīdz remdēt arī doma, ka Kordovā mūs gaida atkal satikšanās ar amerikāņu pāri Maksu un Ēriku, ar kuriem kopā labi pavadījām laiku Montevideo.
No rīta viegli saburzīti izveļamies no autobusa un dodamies uz hosteli. Biju mēģinājusi sarunāt palikšanu caur kaučsērfingu arī šeit, bet bez rezultātiem. Pagaidām istabā vēl netiekam, ir pārāk agrs, tāpēc pāris stundas nodirnam foajē un internetā. Kolīdz mums ļauj ievākties, iekrītam gultā un aizmiegam – nakts autobusā mūs šoreiz neaplaimoja ar ciešu miegu. Pēc pāris stundām jau jūtamies labāk un dodamies uz Kordovas centrālo laukumu satikt Maksu un Ēriku.
Tur jau viņi sēž, tieši blakus strūklakai. Ieraudzījuši mūs nākam, šie pielec kājās un metamies apkampienos. „Eh, ir tik forši jūs atkal redzēt, gandrīz kā senus draugus satikt”, saka Makss un mēs visi jūtamies tieši tāpat. Atrodam klusu vietu kur paēst pusdienas un aprunāties. Pēc Montevideo Makss un Ērika devās tālāk apceļot Urugvaju un pabija vietās, no kurām mēs nesen bijām atgriezušies. Arī viņiem vislabāk paticis Punta del Diablo, sadraudzējušies tur ar britu pāri, viņi aizbraucot pagatavojuši lielisku asado.
Mēs, savukārt, pastāstām kā mums katram gājis Buenosairesā un ko sadarījām Mendozā. Izstāstām par vīna degustācijas pasākumu, garām ejot pieminam arī britu pāri, ar kuriem kopā to veicām un ar kuriem iepriekšējā dienā Rafaēls piedalījās velo vīna degustācijas pasākumā. Tā kā Rafaēls šos nosauc vārdos, amerikāņi saausās. „Pag, meitene bija tumšiem, gariem matiem un ar viegli kosmisku paskatu, bet puisis garāks, ar ūsiņām, abi šobrīd ceļo mēnesi kopā”, Makss īsi raksturo britus. Protams, tie ir tie paši. Mēs visi esam neatkarīgi iepazinušies un labi pavadījuši laiku ar vienu un to pašu pāri. „Jaušība, jaušība!”, priecājas Rafaēls. Ātri nofotografējamies un aizsūtām šiem kopbildi. Briti arī priecājas un vēstulē prasa Rafaēlam, kādā veidā viņi tikuši atpazīti. „Vai jūs raksturojāt mūs kā neatvairāmi pievilcīgu britu pāri?”, viņi smejas. Rafaēls atbild kā ir: „Nē, kā britu pāri ar dikti jocīgiem vārdiem”.
Pēc pusdienām Makss un Ērika mums parāda pilsētas centru, viņi šeit ir jau četras dienas. Tad nopērkam izejvielas vakariņām un dodamies pasērst uz viņu namatēva dzīvokli – amerikāņiem pēc ilgākām pūlēm ir izdevies šeit atrast naktsmājas caur kaučsērfingu. Viņu palikšanas vieta ir glauna bez gala, arī namatēvs, kuru satiekam uz īsu brīdi, šķiet jauks cilvēks. Vakariņās Ērika pagatavo salātus, sen neesam ieturējuši tik gardas un veselīgas vakariņas. Pēc tam uz mirkli izejam ielās, bet nogurums mūs aiztriec gulēt pieklājīgā laikā.
21. aprīlis, 169. diena
