Atpakaļ Buenosairesā: tango un kilograms gaļas

„Tava istaba ir tieši tādā kārtībā, kādā tu to atstāji un gaida tevi. Es atvēršu logu, lai atbraucot tur būtu svaigs gaiss”, raksta man Čārlijs, kad paziņoju viņam savu atgriešanās datumu. Tā arī ir – atslēdzu durvis, uzkāpju savā tornī un ar mīļumu aplūkoju istabu – jūtos gandrīz kā atgriežoties mājās, viss tik pazīstams un ierasts. Kaķi gan mani paspējuši aizmirst un atkal nopēta ar skatienu „kas tu tāda un ko tu šeit meklē”.

Atkal jau Buenosairesā mans galvenais uzdevums ir līdz galam pieveikt visus rakstu darbus, bet šoreiz vēlos arī veltīt vairāk laiku pašai pilsētas apskatei. Tad nu cenšos sabalansēt šos uzdevumus. Nākamajā dienā pēc atgriešanās esam vienojušies ar Rafaēlu apmeklēt „free walking tour” pa pilsētu. Sarunājam arī pēc tam saskrieties uz alu, bet tā kā viņš iet ar spāņu grupu, bet es angļu, galā mēs pazaudējamies un es aizeju iedzert alu ar grāmatvedi no Londonas, kuru iepriekš bijām satikuši pastaigā pa Montevideo. Kopumā tas ir diezgan briesmīgs vakars, vienīgais labums ir apmeklētais tango šovs, tiesa gan tipisks „tourist trap”. Man reti kad neiepatīkas cilvēki, bet šis brits pieder pie tiem. Ļoti daudz ceļojis, pat pabijis Antarktīdā – it kā vajadzētu būt simtiem tēmām, ko apspriest, bet sarunas ķeras kā sapinusies dzija. Atvadoties viņš uzraksta savu vārdu un uzvārdu Facebook linkam un šī ir pirmā reize, kad apzināti (tiesa gan ar vieglu vainas apziņu) kādu nepievienoju.

Toties visas pārējās tikšanās Buenosairesā ir fantastiskas. Latvijas paziņa ir ieteikusi kādas krievu meitenes Katjas kontaktus – brīnišķīga būtne, ar kuru ēdam saldējumu un nopļāpājam visu vakaru, sēžot parkā un paralēli pieskatot viņas piecgadīgās meitas rotaļāšanos. Stāstu viņai par jauko sakritību ar argentīniešu autora Cortazar grāmatu un viņa smejas – tieši šo grāmatu viņa lasījusi, kad viesojusies Rīgā, ko atceras ar siltām atmiņām. „Vai tu šeit esi bijusi uz neredzīgo teātri”, Katja man atvadoties prasa un stāsta, ka tas esot ļoti īpašs. Buenosairesā ir tik daudz, ko redzēt.

Satieku arī vēl kādu paziņu no mūsu Peru Hop autobusa – ķīniešu izcelsmes austrālis Endijs arī šobrīd ciemojas Buenosairesā. Bijām domājuši pasēdēt pāris stundas, bet „bum” – kāds vienkārši pārbīda pulksteņa rādītājus un ir seši no rīta. Sen neatceros tik interesantu sarunu vakaru, tik sīki iztirzātas tabu tēmas un tādu atklātības pakāpi no abām pusēm. Un arī kāds labums – jau kursē pirmie metro, nav jāķer taksis, lai nokļūtu mājās.

Citā pēcpusdienā esmu sarunājusi tikšanos ar Kristiāna mammu – jūs taču atceraties sirsnīgo argentīniešu puisi, pie kura kaučsērfoju San Martin de los Andes. Uzzinājis, ka esmu Buenosairesā, viņš raksta, lai apciemoju mammu – viņai tur esot visai garlaicīgi. Kāpēc ne! Kad satiekamies norunātajā vietā, viņa man prasa, vai es gribot sēdēt kafejnīcā vai doties mājās pasērst. Man ir gluži vienalga. „Nu tad ejam mājās”, viņa saka un mēs dodamies uz nelielu 6. stāva dzīvoklīti ar mīlīgu terasi. Dzeram kafiju, uzgraužam uzkodas un pļāpājam par dzīvi. Kristiāna mamma ir liela ceļotāja, tāpēc labi saprot tādus gaisa grābšļus kā es. „Žēl, ka tu tik drīz brauc projām”, saka viņa un uzaicina palikt šeit, ja es vēl kādreiz parādīšoties Buenosairesā.

Vienu vakaru arī mēs esam viesu uzņēmēju lomā. Pa dienu aizbraucam uz blakus rajonu, lai sapirktu gaļu un dārzeņus – Čārlijs „zina vietas”. Es esmu atbildīga par salātu pagatavošanu, bet Čārlijs gaļas. Argentīniešu izpratne par ēdiena daudzumu krietni atšķiras no mūsējās. Es saku, ka parasti plānoju 300 gramus līdz puskilo gaļas vienam cilvēkam, Čārlijs nopērk kilogramu katram degunam un vēl sūkstās, ka droši vien nepietikšot. Mājās braucam nokrāvušies ar pārtikas kulēm. Pa ceļam beidzot atkal atsvaidzinu spāņu valodu. Prasu Čārlijam, kā būtu frāze „es tev gribu pateikt kaut ko svarīgu”. Viņš pārtulko, bet piesaka, ka ar šādu frāzi var nobiedēt cilvēkus, viņi domās, ka tu gribi paziņot, ka kāds ir piedzimis vai nomiris, vai ko tamlīdzīgu. Es pasaku frāzi un nobeidzu ar paziņojumu: „Čārlij, veikalā bija beigušies burkāni”. Turpmākās dienas mēs visu laiku viens otram paziņojam „kaut ko ļoti svarīgu”. Apkārtējie skatās un nesaprot joku, mēs paši zviedzam kā dulli. Kaut kas līdzīgs kā mūsu Vidusāzijas frāze ar Ivaru „intuīcija, bleģ” – nemaz neizklausās smieklīgi, bet kad atceros, kā tā parādījās, man ir jāsmejas. Vai Balkānu bamslis. Vai Urugvajas brauciena sakrālā frāze „and now we drink”. Tā nāk no vienas no Deiva bāra runām, kurā viņš stāstīja, ka pēc vairāku stundu nīkšanas uz kādas no Krievijas robežām, kur tikuši pieprasīti vajadzīgi un nevajadzīgi dokumenti, beigās, kad viss ticis nokārtots, robežsargs izvilcis šņabja pudeli un ar kārtīgu krievu akcentu paziņojis: „and now we drink”. Mēs gan šo frāzi adaptējām uz visādām situācijām, piemēram, pirms gulētiešanas arlabunakti vietā sakot „and now we sleep” vai krogā pirms rēķina samaksas saskatāmies un paziņojam „and now we run” un tamlīdzīgi.

Kamēr Čārlijs dodas darba gaitās, es tieku galā ar salātiem – uzsintezēju zaļos salātus, sajaucu burkānus ar jaunajiem sīpoliņiem, svaigo sieru un majonēzi (Čārlija recepte, gardi bez gala!) un uzjaucu gvakamoli. „Impresionante”, paziņo Čārlijs, ieraugot galarezultātu. Tad viņš iekurina grilu, piestiprina pie terases griestiem krāsainu lampiņu virtenes, uzstellē mūziku, uzklāj galdu un esam gatavi svētkiem. Man tik ļoti patīk uzņemt viesus, bet ceļojot reti sanāk tāda izdevība. Tāpēc šovakar esmu priecīgi satraukta – terase izskatās vienkārši burvīgi. Ar stundas nokavēšanos, kā Argentīnā ierasts (un skaitās pieklājīgi), sāk ierasties Čārlija draugi – arī viņi atnes ko galdam – salātus, dzērienus, kūku. Esmu uzaicinājusi arī Rafaēlu, viņam jāierodas brīdi vēlāk. Ar vienu ausi klausos durvju zvanā, ko terasē grūti sadzirdēt, ar otru viesu sarunās. Ik pa laikam ieskatos Feisbukā, vai nav kādas ziņas no Rafaēla, bet nekā. Mirkli pirms pusnakts viņš parādās ēterā. „Eu, kur esi?”, prasu. „Nu es biju aizbraucis, minūtes desmit nodirnēju spiežot zvanu pogas, bet nesagaidījis nekādu reakciju, atbraucu atpakaļ uz hosteli”, viņš atbild. Nolāpīts un sasodīts! Mans garastāvoklis uzreiz nogāžas papēžos. Izstāstu Čārlijam, kas par lietu un viņš saka, ka mēs visi kopā varam doties pie mana drauga, ja es tā vēloties. Nē, protams, es to nevēlos. Atvainojos Rafaēlam par muļķīgo situāciju, viņš ierastajā mierā atbild: „No problem. Shit happens”. Es tāpat jūtos draņķīgi un, apēdusi kūku, atvados no puišiem un liekos uz auss.

Nākamajā dienā, kārtīgi izgulējušies, dodamies pastaigā pa pilsētu. Ir svētdiena un Čārlijs vēlas man parādīt Buenosairesu „ārpus tūrisma takām”, mums pievienojas arī divi viņa draugi. Sākam ar relatīvi tūristiskās vietas „La Boca” apskati, kur tuvējās ostas piesaistīti, mājas būvēja emigranti, izmantojot cinka plāksnes un pārpalikumus no kuģu krāsām, tāpēc bieži vien katrs mājas stūris ir citā krāsā, piešķirot rajonam priecīgu un bohēmisku auru. Bet mēs ilgi neuzkavējamies tā centrā – Čārlijs mūs vedina tālāk, pastaigāties gar upi un pa klusām ielām. Viens no viņa draugiem ir sabijies un visu laiku cenšas pierunāt Čārliju atgriezties ļaužu pilnākās vietās. Man gan viss reāli patīk, uz sienām ir daudz zīmējumu un ielas pilnas ar svētdienas mieru. Mēs apskatām nomaļu dzelzceļa staciju, senas angļu stila būves un Lanin ielu, kurā ēku fasādes rotātas maziem flīžu mozaīku gabaliņiem. Pie katra no objektiem, Čārlijs, tēlodams gidu, paziņo: „Esam ieradušies pie mūsu nākamā apskates objekta, jums ir piecas minūtes, lai uzņemtu foto” vai kaut ko tamlīdzīgu. Kādā brīdī mums pievienojas vēl viens draugs ar velo – es to aizņemos un aši aizminos gabaliņu tālāk pa centrālo ielu, lai apskatītu iespaidīgu baznīcu. Uh, tik forši ir ātrumā traukties pa rudens lapu pilnajām ielām. Kādā mazā ieliņā tiek tirgoti istabas augi. „Čārlij, izvēlies vienu, es gribu uzdāvināt puķi tavam dārza pagalmam, lai tu mani atcerētos.” Viņš izvēlas visjocīgāko augu ar maziem, oranžiem ziediņiem, uzceļ dāvanu plecos, nobučo mani uz vaiga un saka: „Es tevi atcerētos arī bez puķes, bet liels paldies”.

Savā pēdējā Buenosairesas vakarā dodos uz tango nodarbību. Ja Kristīne Zlamete 20 eiro projekta ietveros nebūtu izteikusi šādu uzdevumu – nemūžam nesaņemtos. Atrastu simtiem atrunu – slinkums, dārdzība, kompleksi. Bet tagad tas ir jāizdara. Esmu sarunājusi privātstundu ar Čārlija paziņu starpniecību. Viņš nokaulē zemāku cenu un izdīc garāku nodarbības laiku. „Es tev esmu labs sekretārs”, paveicis to, viņš smejas. „Jā un arī tulks, gids, pavārs. Un draugs!”, es smejos pretim.

Nodarbība notiek smalkā rajonā – šeit ir pavisam citādāka noskaņa nekā centrā vai manā reģionā. Nodarbība notiek kāda pāra mājās, kurā viņi iekārtojuši deju zāli, atpūtas telpu un arī izīrē istabiņas. Mēs ar deju skolotāju Natāliju ierodamies gandrīz vienlaikus un iepazinušās, ķeramies pie lietas. „Tev ir tango kurpes?’, viņa man jautā un es atbildes vietā iespurdzos. Paskaidroju Natālijai, ka šī ir mana pirmā un, visticamāk, pēdējā tango deja stunda mūžā. Nostājamies iepretim spogulim, sākam elpot un staipīties. Iesildījušās, sākam mācīties pirmos soļus. Nav tik traki, Natālija saka, ka man esot laba ritma uztvere. Soļi kļūst aizvien sarežģītāki, bet pagaidām es tieku galā. „Tā, tagad mēģināsim kopā”, Natālija saka un es brīdinu, ka viņas kāju pirksti ir nopietna apdraudējuma priekšā. Sākam ar vienkāršākajiem soļiem, es lūru uz kājām un dejoju ar galvu. Vienā brīdī saprotu, ka vairs nespēju izsekot soļiem, Natālija vienkārši improvizē un man neatliek nekas cits, kā ļauties sajūtām un sekot. „Muy bien, muy bien!”, Natālija slavē un saka, ka es esot malacis, mani esot viegli vadīt. Pēc pusotras stundas jūtos izžmiegta. Bet arī gandarīta. Pieņemu, ka nokļuvusi pa īstam talantīga deju partnera rokās, es kaut kā izgrozītos. Ko lai saka, paldies, Kristīne par ierosmi!

Mazliet skumīgu sejas izteiksmi kravāju somu un atvados no Čārlija mājas – savas istabas, jumta terases, ātra interneta, trepēm bez margām un ziņkārīgiem kaķiem. Esmu tik pateicīga Čārlijam par šo miera ostu, kur varēju netraucēti nākt un iet, rakstīt un gulēt, gatavot ēst un vienkārši atpūsties. Esmu beigusi kravāties, iztīrījusi istabu, sagatavojusi Čārlijam atvadu stūrīti ar dažāda rakstura „kompensācijām” un „pateicībām”, un vēl steidzu apdarīt pēdējās lietas internetā. Pulkstenis ir pāri pieciem, bet Čārlijs vēl nav mājās. Es negribu doties prom neatvadījusies un arī būtu jāizdomā, ko darīt ar atslēgām – šejienes durvis nevar vienkārši „aizcirst”. Pēc stundas sāku kļūt tramīga, pēdējais autobuss uz Mendozu atiet ap astoņiem vakarā, man jānonāk otrā pilsētas galā un vēl jānopērk biļete. Tomēr ceturksni pēc sešiem, ieskanas ierastā ārdurvju čīkstoņa un Čārlijs ir mājās. Metamies atvadu apskāvienā. „Zane, man tevis ļoti pietrūks”, saka Čālrijs. „Čārlij, tu man ļoti pietrūksi”, saku es.

Noejam lejā, es veļu plecos smago mugursomu, Čārlijs mani pavada līdz ārdurvīm. Uz ielas viņš mani vēlreiz apskauj. Tad vēlreiz. Esmu gatava apzvērēt, ka dzirdēju balsi aizlūstam un redzēju to mirdzumu acīs, kad otrpus durvīm stāv raudiens. Es šoreiz pārmaiņas pēc neraudu, manu emocionālo smadzeņu daļu ir aizņēmušas rūpes par autobusu. Tomēr viss ir labi – taksis mani žigli aizvizina līdz autoostai, nopērku biļeti un man vēl ir stunda laika līdz autobusam. Autoostā atveru internetu – tur jau priekšā ziņa no Čārlija, viņš atradis manu „paldies” stūrīti. Domāju, ka ne ar pilnīgi visu, kurā ir iesaistīts vēl kāds cilvēks, jādalās publiski. Bet iedomājieties no ugunskura izrušinātu kartupeli, ceptu ar visu mizu. Mirkli paturiet to maliņā, lai padziest, tad noslaukiet pelnus zālē. Tad paņemiet to plaukstās. Apmēram tik silti ir atsūtītie vārdi.

8. aprīlis, 155. ceļojuma diena – 15. aprīlis, 162. ceļojuma diena