No rīta stūrējam laukā no Montevideo un pa piekrasti virzāmies uz Urugvajas austrumiem, šodien gribam tikt līdz Punta del Este. Visi pārējie ir trakoti priecīgi ieraudzīt okeāna krastu, mani tradicionālās pludmales nesaista un ceru, ka ceļojumā tiksim arī līdz kādai vietai, kur ar okeānu varēs aprunāties „šaurākā lokā”. Pa ceļam piestājam vienā no apdzīvotām vietām, lai paēstu pusdienas un iebristu ūdenī – tas ir diezgan silts, grādi 15 es teiktu.
Vēlā pēcpusdienā atkal piestājam pie okeāna, pa gabalu jau redzamas mūsu galamērķa baltās augstceltnes. Pavisam netālu rēgojas cita balta celtne, kas mūsu uzmanību saista daudz vairāk – tās arhitektūra izskatās dikti neordināra, jābrauc izpētīt tuvāk. Izrādās, esam atkūlušies līdz Casapueblo – pasaules slavenā urugvajiešu mākslinieka Karlosa Paeza Vilaro (Carlos Paez Vilaro) namam, ko viņš 40 gadu laikā uzbūvējis pats savām rokām, piepalīdzot vien draugiem un vietējiem zvejniekiem. Esmu diezgan droša, ka lielākā daļa no jums ir pazīstami ar šī ģēnija daiļradi, bet sev par kaunu atzīšos, ka es nebiju vis. Būvējot šo kompleksu, Vilaro iedvesmojies no putnu ligzdām, un atvainojas arhitektūrai par sava lolojuma brīvību. Multifunkcionālais autodidakts atstājis pasaulei milzum daudz radošuma, ietērptus gleznās, gobelēnos, grāmatās, mūzikā, ēku sienās un keramikas krūkās. Līdz pat savai aiziešanas dienai pērnā gada februārī, viņš turpinājis gleznot, muzicēt, radīt. Nav brīnums, ka radošums ir burtiski fiziski sajūtams šīs ēkas sienās. Tagad viņa mājā izveidots muzejs, tajā par ieeju jāmaksā – mēs ar Rafaēlu nolemjam izpētīt vietu sīkāk no iekšpuses, pārējie paliek apskatīt ārieni un baudīt tuvojošos saulrietu.
Esmu jau teikusi, ka no mākslas nejēdzu pilnīgi neko, bet manā iekšējā vērtību sistēmā tā tiek mērīta pēc radītās iedvesmas pakāpes. Subjektīvi bez gala. Citreiz skatos uz slavenākajām klasiķu gleznām un nejūtu neko, bet citreiz bērna zīmējums vai kāds modernā mākslinieka „baltais pleķis” mani parauj citā dimensijā. Tas notiek arī šeit. Es ieeju pa durvīm zemes līmenī, bet izeju no mājas vairākus metrus virs zemes. Mana iedvesmas skala „zaškaļivajet”. Šajā mirklī par visu vairāk vēlos atgriezties mājās un beidzot sākt nodarboties „ar kaut ko jēdzīgu” – būvēt, veidot, stādīt, radīt. „Ang sang wahe guru!”, šie jogas vārdi vislabāk izsaka iekšējās vibrācijas stāvokli. Ar Rafaēlu nav tik traki, bet arī viņš ir Vilaro apburts. Pārējie mūs pavelk aiz kājas atpakaļ uz zemes, iekrāmē mašīnā un varam dodamies tālāk.
Pirms meklējam naktsmājas, vēlreiz piestājam okeāna krastā, lai vērotu saules iebrišanu tajā. Malkojam matē dzērienu, kas ir mūsu brauciena neiztrūkstoša sastāvdaļa, un baudām izrādi. Kad debesis sāk zaudēt krāsu gammu un satumst, braucam uz hosteli. Pirmais mūs neuzrunā, bet otrais ir gana labs. Noliekam mantas, aizejam apēst dienišķās vakariņas un atgriežamies hostelī uz nelielu vakarēšanu. Brendons ir iegrimis basketbola spēles tiešraidē, mēs, pārējie sitam kārtējo Karima iemācīto kāršu spēli. Sākumā ir doma doties ielās arī šajā kūrortpilsētā, bet sagurums ņem virsroku un dodamies vien uz savām istabiņām.
p.s. Šo iedvesmas dienu es veltu Laimai Vanagai – tāpat vien 🙂
p.p.s. Piedošanu, bilžu secība dēļ daudzo fotoaparātu kombinācijām ir apjukusi, bet ceru, ka jūs sapratīsiet – kas ir kas.
28. marts, 144. ceļojuma diena
