Draņķa dzirksteles

Pārāk nogurusi, lai rakstītu, pārāk moža, lai gulētu. Paņemu no plaukta grāmatu. Lasīt, varbūt to es varu. Varbūt tas man atnesīs miegu.

Kad braucām projām no Montevideo hosteļa, kā ierasts ielūkojos vannas istabā, izkratīju gultas veļu un pieliecos, lai pārbaudītu, vai zem gultas nav noslēpusies kāda lieta, kuras trūkumu varētu izjust tālākajā ceļā. Pieredze rāda, ka tieši šajās vietās visbiežāk mēdz slēpties lietas. Šoreiz nekā – viss tīrs. Nez kāpēc ielūkojos arī zem Rafaēla gultas esošajā mantu kastē un ieraudzīju tās dziļumā grāmatu.
– „Rafaēl, tur ir grāmata”, es teicu.
– „Es zinu”, atbildēja Rafaēls, „tā ir draņķīga grāmata”.

Es paņēmu rokās draņķīgo grāmatu. Nezinu, vai tā bija draņķīga, bet tā bija smaga. Gaidot, kad Rafaēls beigs kravāties, atvēru grāmatu uz dullo un sāku lasīt – vairs neatceros teiktā saturu, vien to, ka tas man šķita smieklīgs.
– „Ja tu vēlies, ņem to grāmatu”, izdzirdis manus smieklus, viņš piedāvāja, „es tāpat to atstāšu šeit.”
– „Tu esi pārliecināts, ka tā ir draņķīga grāmata?”, pārprasīju Rafaēlam.
– „Jā, pavisam draņķīga. Bet varbūt tev patiks”.

Nez kāpēc nolemju tomēr paņemt draņķīgo un smago grāmatu, ciešā pārliecībā, ka to atstāšu pie Čārlija Buenosairesā. Atbraucot, nometu grāmatu plauktā un aizmirsu par tās eksistenci.

Līdz šonakt, miegu vai glābiņu meklēdama, paņēmu to rokās. Pēc dažām lappusēm noliku malā. Un sāku domāt. Kad, kad es pēdējo reizi lasīju? Kad es pēdējo reizi esmu lasījusi ko garāku, platāku un dziļāku par sociālajos tīklos atrodamajiem rakstiem un ierakstiem. Cik ļoti esmu pati sevi pēdējā laikā „atražojusi”, tikai rakstot. Vienvirziena enerģija. Grāmata ir sarežģīta, mana angļu valoda „nevelk” līdzi, tomēr tas netraucē smadzenēm pieslēgties enerģijas pilnam akumulatoram un jūtu, ka tās pārsteigumā un sajūsmā dzirksteļo. Beidzot, kur tu biji visu šo laiku!

Šorīt bija atnācis Mario, viens no Čārlija draugiem, ar kuriem iepazinos vakar uz mūsu jumta terases sarīkotajos svētkos, mēs visi plānojām doties garā pastaigā pa Buenosairesas nomalēm. Virtuvē Čārlijs rādīja Mario tikko nopirktu ledusskapja magnētu – garu lenti, uz kuras četrās melnbaltās fotogrāfijās gozējas izskatīgs, bārdains vīrs ar cigareti zobos.

– „Vai tu zini, kas viņš ir?”, Mario man jautāja. Es, protams, nezināju. „Julio Cortazar, ļoti slavens argentīniešu rakstnieks”, Mario mani apgaismoja. Ak tā.

Atsāku lasīt un dzirksteļošana turpinās. Aizveru grāmatu un beidzot paskatos uz tās vāku. Nosaukums: „Hopscotch”. Autors: “Julio Cortazar”.

IMG_0318

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s