Zirnekļi, zirgi un gaļas rūpnīca

Rodas sajūta, ka esam pamodušies citā vietā – ārā nav ne vēsts no vakardienas drūmuma, saule ir debesu un uzdevumu augstumos. Apsēžamies mīlīgajā zālienā un apēdam brokastīs, ko nu kurš vakar sarūpējis, un dodamies dienas piedzīvojumos.

Pirmie nav ilgi jāmeklē – braucam gar piekrasti, kur ganās savvaļas zirgi. Brendons ir uzaudzis zirgu fermā, tāpēc zina, kā ar viņiem sadraudzēties. Viņš palūdz man pāris burkāna strēmelītes, kuras esmu sagatavojusi kā našķi ceļam, un iet draudzēties ar kumeļiem. Sākumā viens skatās uz Brendonu ar aizdomām, bet, apostījis burkānu, viņš atzīst to par labu cienastu esam un notiesā, ka prieks. Brendons iekāpj atpakaļ auto un zirgs nāk līdzi – bāž degunu iekšā pa logu un prasa vēl burkānus. Mēs arī uz atvadām piešķiram vēl pāris kumosus, tad laižam tālāk.

Pēc brīža Brendons strauji nobremzē – pāri ceļam rāpo milzīgi zirnekļi. Vispār tīrā mistika – šonakt sapnī skatīju zirnekļus, no rīta Rafaēls man rādīja drauga bildi Feisbukā, kur viņš pozē kopā ar plauktas izmēra zirnekli, tagad šie nāk pretī pa ceļu. Puiši izkāpj no mašīnas un izpēta vienu eksemplāru sīkāk. Brendons uzliek to uz mašīnas stikla pie mana loga, lai varu tuvumā apskatīt visas detaļas. Man šķiet, ka mans ģīmis izsaka visu, ko es par šo domāju.

Vakar vakarā braucām gar milzīgas rūpnīcas ēkām, gribam tās safotografēt pa gaismu. Izrādās, šeit iespējams apmeklēt rūpnīcā iekārtoto muzeju. Iesākumā aplūkojam tradicionālas ekspozīcijas, tad nonākam telpā, kurā joprojām atrodas visa tehnika, kas savulaik izmantota rūpnīcā – metāla iekārtas ir ārkārtīgi iespaidīgas.

Gaļas pārstrādes rūpnīca savulaik ražoja konservus un nodrošināja būtiskas pārtikas rezerves pirmajā un otrajā pasaules karā. Rūpnīcas apjomi bijuši grandiozi – tajā strādājuši 8000 strādnieku, katrā maiņā pa 4000. Lopi tikuši kauti trīs reizes nedēļā – katrā no dienām ap 1500. Vēlākos gados uzcelta saldētava – tā izvietota septiņos stāvos. Mums ir iespēja apmeklēt visas telpas – bijušo fermu, kautuvi, saldētavu, tiekam pat uz tās jumta.

Pat tukšas esot šīs telpas mazliet biedē. Bet mums nav nekādu tiesību diži šausmināties – neviens no mums nav veģetārietis, vēl vakar paši ieturējām krietnu gaļas maltīti. Noslēgumā apskatām biroju, kurā strādājošie pavadījuši 10, 11 stundas dienā. Vienīgie iemesli piecelties bijuši tualetes apmeklējums, ēšanas reizes un smēķēšanas pauzes. Dēļ ilgās sēdēšanas daudziem bijušas veselības problēmas. Viens no darbiniekiem, kas šeit nostrādājis 40 gadus, īsti nav varējis piecelties, tāpēc vingrinājis kājas, tās šūpojot šurpu turpu zem darbagalda. Vēl tagad redzamas divas diezgan dziļas rievas, kas izdeldētas koka grīdā.

Pagaidām vienīgā vieta, kas Urugvajā iekļauta Unesco pasaules mantojumu sarakstā, ir Colonia – pilsēta, kurā sākām savu ceļojumu. Šī rūpnīca ir valsts nozīmes objekts, bet arī tas ir pieteikts Unesco un, iespējams, jau nākamgad kļūs par otro sarakstā iekļauto vietu Urugvajā.

Šovakar mūsu galamērķis ir pilsēta Salto, kuras apkaimē atrodas daudzas termas – karstā ūdens baseini. Atraduši viesnīcu un ieturējuši vakariņas, dodamies uz vienām no tām. Jau ir pavēls, bet baseinos mirkst gana daudz ķermeņu. Brīvdienās te labāk esot nerādīties. Mēs arī lecam iekšā – temperatūra baseinos ir atšķirīga, dažos ūdens ir viegli silts, citos sākumā ir sajūta, ka tiksi izvārīts, bet ar laiku ķermenis aprod un ir diezgan patīkami. Tālākie baseini ir bez jumta, tur var gulēt ūdenī un lūkoties zvaigznēs, tajos pavadām visvairāk laika – draiskojoties, tērzējot un izbaudot ūdens apskāvienus.

p.s. Šajā un nākamajos Urugvajas ierakstos izmantotas arī manu ceļabiedru uzņemtās fotogrāfijas.

26. marts, 142. ceļojuma diena