No rīta visi kuģa pasažieri pēdējo reizi sapulcējušies konferenču zālē – daži vēl steidz mainīties kontaktiem, citi smejas, citi raud, citi apkampjas. Tas brīdis ir klāt – mēs katrs dodamies savā virzienā. Pēc dažu stundu miega jūtos viegli apdullusi, šķiet, ka tas palīdz neraudāt. Jo vēlme ir. Man ir arī vēlme ātrāk pazust no visu acīm, nevaru izturēt šitās atvadas. Kad esam tikuši ārā no ostas, visi kāpj autobusos, kas izvadās ļaudis pa viesnīcām vai aiztransportēs uz lidostu. Es palieku pie Peru pārgājienā iepazītā drauga Čārlija un esmu nolēmusi turp aizkulties pašas spēkiem. Vēl pēdējie apkampieni un mājieni, tad es veļu plecos mugursomu un, par spīti brīdinājumiem, kas šis reģions ir nedrošs, nospļaujos un eju pilsētas virzienā. Pēc kādas stundas saprotu, ka tā es nekur netikšu – soma šķiet ķieģeļiem pilna, visa zeme nenormāli līgojas (aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, varu pateikt, ka pēdējo kuģa efektu – zemes līgošanos, piedzīvoju pat pēc nedēļas), joprojām nevaru izšķirties, vai man tomēr nevajadzētu paraudāt. Tādā jokainā stāvoklī pēkšņi ieraugu pirmo metro staciju. Metro – tas vienmēr ir labi, vienkāršākais veids, kā svešiniekam pārvietoties pa nepazīstamu pilsētu. Nopērku elektronisko karti un, noskaidrojusi Čārlija dzīvesvietai tuvāko metro staciju, sēžos dzeltenajā vagonā. Kā vēlāk izrādīsies, tomēr izkāpju pāris stacijas par ātru, bet vismaz esmu pareizajā reģionā.
Nonākusi pie necilām durvīm, uz kurām rotājas Čārlija adrese, samulstu. Tur ir kādas desmit zvanu pogas un man nav ne jausmas, kura ir Čārlija. Viņš bija stāstījis, ka dzīvo privātmājā, tāpēc automātiski pieņēmu, ka ar ielas numuru pietiks. Hmm. Neko darīt, sāku spiest pogas uz labu laimi. Minūtes piecas nav nekādas reakcijas. Jau sāku domāt, kā šo situāciju risināt, kad tomēr ārdurvis atveras – esmu sasaukusi pat divas iemītnieces – jaunu meiteni un sirmu kundzi. Savācu seju un spāņu valodas zināšanu paliekas, kas pa trim Antarktīdas nedēļām ir būtiski gājušas zudībā, un vaicāju, kurā dzīvoklī dzīvo Čārlijs. Sieviešu atbilde mani pavisam „sašauj” – nē, nē, viņas par tādu neko nezina, abas saskatās un parausta plecus. Nē-nu-forši. Esmu pārgurusi tā, ka varētu pārkrist pār slieksni un tagad esmu šādā stāvoklī viena, svešas pilsētas nomalē. Tad manā paurī ielaužas gaismas stars.
– „Karloss, vai šeit dzīvo Karloss?”, tas ir mana drauga oficiālais vārds.
– „Ak, Karloss, tā uzreiz vajadzēja teikt, jā, jā, pirmajā dzīvoklī.” Uz brīdi man izlaužas atvieglojuma nopūta, bet tikai uz brīdi.
– „Man šķiet, ka viņš jau divas nedēļas nav mājās,” saka kundze, bet ļauj man izmēģināt laimi un pieklauvēt pie durvīm.
Kādu brīdi ir klusums, bet tad ieskanas atslēga un durvīs parādās samiegojusies, man nepazīstama puiša galva, kas apstiprina, ka Čārlijs tiešām neesot rādījies divas nedēļas. Bet labi, lai es nākot iekšā. Tik tālu nu būtu, nometu somu un apsēžos. Tikmēr šīs vietas īrnieks Djego cenšas sazināties ar Čārliju. Sēžu un domāju, kas būtu varējis noiet greizi. Ar Čāliju cieši bijām sarunājuši datumu. Zināju, ka viņš pirms tam dodas pārgājienā Bariločes apkaimē, bet šajā datumā viņš bija solījies būt mājās visu dienu.
Čālijs uz Djego ziņām neatbild, bet vismaz es sēžu zem jumta, tas jau ir labi. Aptuveni pēc pusstundas neziņas, atveras durvis un parādās Čārlijs. Metamies viens otra apkampienos.
– „Zane, tu izskaties tieši tāpat kā pirms pāris mēnešiem, tev pat drēbes tās pašas”, Čārlijas smejas.
Varu atbildēt viņam ar to pašu – šodien Čārlijam mugurā tas pats nodilušais futbola krekls, kurā pirmo reizi viņu ieraudzīju. Izrādās Čārlijs pāris dienas aizkavējies Bariločē un arī pats tikai tagad atgriežas mājās. Bet, galvenais, viss kārtībā, sarunātais ir spēkā un varu šeit palikt.
Čārlijs uzvāra man kafiju un izrāda māju – pirms pieciem gadiem nopirkto vietu viņš ir pilnībā pārveidojis saviem spēkiem – uzbūvējis jumta terasi un mazas istabiņas trīs stāvos. Tās savieno trepes bez margām – tām neesot pieticis naudas un tagad viņš domā, ka trepes tā arī paliks bez margām. Pirmajā reizē kāpju augšup, turoties pie sienām, bet diezgan ātri pierodu. Mana istabiņa atrodas pašā augšā, jumta stāvā, blakus atvērtai terasei. Neko labāku es nevarētu vēlēties. Mirkli aprunājamies, tad es liekos uz auss, lai kaut drusku remdētu pagājušās nakts miega badu.
Pāris stundas nošņākusi, ceļos augšā un dodos uz centru. Šovakar esmu sarunājusi atvadu vakariņas. Iniciators bija Dunkans, bet vēlmi pievienoties izteica arī Karims un Rafaēls, tad nu dosimies ieturēties visi kopā. Vērīgs lasītājs atcerēsies puisi Tomu no Buenosairesas un viņa sievu, kurus satiku ar nelielu jahtu atgriežoties no Villa Angostura apburtā meža. Toma izveidotais uzņēmums Cookapp nodarbojas ar iespēju paēst pie cilvēkiem mājās. Puse no ēst gatavotājiem ir profesionāli pavāri, otra puse – kulinārijas entuziasti. Toma izstrādātā aplikācija palīdz satikties ēst gatavotājiem (kurus viņi pirms tam pārbauda) un izsalkušajiem. Esmu sazinājusies ar Tomu un viņš mums ir rezervējis vietu pie viena no viņaprāt labākajiem Buenosairesas ēst gatavotājiem – Marijas un Manuela.
Mūsu randiņš ir promenādē, pie vēsturiskā kuģa Urugvaja. Esmu mazliet nočammājusies un pagaidām vēl nepārvaldu pilsētas ģeogrāfiju pārāk labi, tāpēc notikuma vietā ierodos skriešus un ar nelielu nokavēšanos. Aptuveni pēc minūtes no otras puses parādās nosvīdis Karims, viņam gadījies tāpat kā man. Grozāmies riņķī, bet pārējos nemana. Tad mēs abi apjaušam savu kļūdu – šis ir skaists, sens buru kuģis, bet tā nosaukums nav Urugvaja. Sasodīts. Noskaidrojam, kur pietauvots īstais kuģis un abi jožam pie tā. Kā tad, džentelmeņa gaitā, rokas sakrustojuši aiz muguras, pa promenādi pārvietojas Dunkans un Rafaēls. Mēs aizelsušies atvainojamies, mums tiek piedots, un visi kopā ejam piesēst krastmalas krodziņā.
Sagaidījuši vakaru satumstam, kāpjam taksī un dodamies uz Marijas un Manuela mājām otrā pilsētas galā. Esmu mazliet uztraukusies, šis tomēr ir eksperiments, bet man tik ļoti gribas, lai mūsu atvadu vakariņas būtu „pa smuko”. Kad piezvanām pie durvīm, tajās parādās smaidīga spāņu sieviete, bet, sasveicinājusies ar mums, viņa metas uz ielas pakaļ kaķim – viens no viņu sešiem lolojumiem ir izbēdzis. Nebēdnis tiek ātri sagūstīts un Marija pievēršas mums. „Ā, jūs esat Toma draugi no Latvijas”, viņa smaida. Mēs arī. Nu neko, nāksies maniem ceļabiedriem vienu vakaru būt no Latvijas. Protams, viešam skaidrību par mūsu sakaru savā starpā un pazīšanos ar Tomu.
Drīz parādās arī Manuels, sarokojas ar mums, vedina uz otro stāvu, kur notiks vakariņas un iepazīstina ar pārējiem viesiem – lielākā daļa ir vietējie, bet ir arī pāris no Montevideo. Kopumā esam cilvēki desmit. Zaļo augu apvītā un lampiņu virtenēm izgreznotā terase ir pasakaina. Tāpat kā ēdiens. Vakariņas sākas ar nelielām uzkodām – ceptu sieru, vistas salātiem, kaltētiem tomātiem, pesto. Kad esam remdējuši pirmo izsalkumu, Manuels sāk iznēsāt asado – ceptu gaļu. Kā kāds gabaliņš top gatavs uz blakus stāvošā grila, tas tiek sagriezts sīkāk un uz neliela dēlīša iznēsāts viesiem. Šis process atkārtojas reizes septiņas vismaz. Uz beigām mēs vairs neesam spējīgi neko dabūt iekšā un tie viltnieki, protams, uz beigām atstājuši pašu labāko. Lai nu kā – vakariņu noslēgumā visi elšam un pūšam. Es noeju uz pirmo stāvu, lai apmeklētu labierīcības, un ko es tur redzu – Marija virtuvē cep pankūkas, kaut kas traks.
Izmantoju mirkli, lai mazliet patērzētu ar namamāti. Marija pēc profesijas ir arhitekte, bet ēst gatavošana ir viņas sirdslieta. Toma izveidotajai sistēmai viņi pieteikušies pirms kāda pusgada, un tagad viesus uzņem vairākas reizes nedēļā – esot priecīgi par šo iespēju. Ēdienkarti viņi mainot regulāri – nākot arī vairāki pastāvīgie klienti. Jā, to es saprotu, ja es te dzīvotu, arī par tādu kļūtu. Tā kā Dace Freimane man bija veltījusi īpašas vakariņas, tad domāju, ka šīs bija tādas no “visām pusēm” – lieliska kompānija, burvīga atmosfēra, izcils ēdiens. Paldies!
Ne bez pūlēm ielocījuši vēderos vienu pankūku ar „duche de leche”, norēķināmies, pateicamies par burvīgo maltīti un atkal raušamies taksī. Taksis mūs izvadā pēc piederības – pirmie tiek izsēdināti Rafaēls un Dunkans, kuru kārtīgi saspiežu uz atvadām, viņš rīt lido mājup, tad tiek izsēdināts Karims, un visbeidzot arī es. Taksis galanti pagaida, kamēr es atslēgšu ārdurvis, pārliecinās, ka esmu drošībā un tikai tad aizbrauc. Pirmās dienas svešā pilsētā jāpiesargās visvairāk, tev vēl ir tūrista aura, vēlāk tā nodilst un tu lēnām topi līdzīgs vietējiem, tas drīzāk ir sajūtams, nevis redzams.
13. marts, 129. diena
