Ceļā uz Buenosairesu

Mums priekšā ir četras garas dienas līdz Buenosairesai, bet Quark komanda, protams, neļauj garlaikoties. Pa dienu turpinās lekcijas, bet, ja es mēģinātu atstāstīt jums tās visas, nāktos iekavēt ierakstus vēl par kādu mēnesi. Bet es tik ļoti gribu atgriezties „reālajā laikā” un rakstīt par „šeit un tagad” notiekošo, tāpēc atļaušos atpakaļceļu ietvert vienā ierakstā un no lekcijām ieskicēšu tikai dažas tēmas, lai jums būtu priekšstats, par ko var uzzināt šajos ceļojumos. Sniegpārsliņu veidošanās un klasifikācija, ledāju uzbūve un pētniecība, aisbergi, kuģa vēsture, ziemeļblāzmas veidošanās, kā noķert astoņkāji, paisums, bēgums un saules aptumsums, vēju veidi, fatamorgānas, migla, mērinstrumenti utt. Atsevišķas lekcijas ekspedīcijas laikā bija par vaļiem, roņiem, pingvīniem, albatrosiem un ko tik vēl. Manas mīļākās, protams, bija par polārajām ekspedīcijām un pētniekiem, tāpēc dažas no tam arī centos atstāstīt.

Pirmās atpakaļceļa dienas pēcpusdienā ir vēl kāda nebijusi „atrakcija” – izsole. Visi savāktie līdzekļi nonāk labdarībai, pārsvarā pingvīniem caur šo organizāciju: http://penguinlifelines.org/. Izsoli vada kajaku gids Raijens. Es gan īstas izsoles neesmu piedzīvojusi, bet spriežot pēc tām, kas redzētas filmās, Raijens ir īsts profesionālis. Cīņas azarts solītājiem un izklaide publikai pēc pilnas programmas. Par aptuveni 100 dolāriem tiek izsolītas dažas brīnišķīgas fotogrāfijas, par līdzīgu summu iespēja pa skaļruņiem modināt pasažierus vienu rītu Aleksa vietā (to iegādājas kāds tikko uz kuģa iemīlējies jaunietis), ledāja ūdens par 180 USD nonāk pie ķīniešu pāra, bet viskijs no Šekltona ekspedīcijas kuģa Nimrod par 320 USD tiek britu meitenei. Iespēju ieklupt ar šķērēm Solana biezajā bārdā par 300 USD iegādājas ekspedīcijas līderis Alekss. Solans gan lūdz pasažierus viņu pārsolīt – nav nekā patīkama, kad boss tev dzen bārdu, bet tomēr Aleksa piedāvājums paliek nepārspēts. Par augstāko cenu tiek izsolīts ekspedīcijas karogs (400 USD), iespēja adoptēt pingvīnu koloniju (700 USD) un ar roku zīmēta ekspedīcijas maršruta karte ar kapteiņa un Aleksa autogrāfiem (700 USD). Protams, visi apzinās, ka šī ir labdarības izsole un saņemtās mantas/iespējas ir tikai kā jauks paldies par ziedojumu.

_DSF7146

Ar to diena nav galā – vakarā ir talantu nakts. Visi, kuri vēlas publiski demonstrēt kādu savu talantu, ir aicināti pieteikties. Apbrīnojami, cik ļoti var pārvērsties cilvēki. Sirms, kluss vīrs aiziet pie mikrofona un sāk stāstīt anekdotes – visa zāle burtiski krīt zemē no smiekliem. Atzīšos, es angliski saprotu katru otro joku – gan dēļ specifiskām vārdu spēlēm, gan dēļ pieminētajiem „varoņiem” – aktieriem, politiķiem, vēsturiskām personībām, par kurām zinu pārāk maz, lai uztveru joku.

Vairums dalībnieku spēlē kādu mūzikas instrumentu vai dzied. Ķīniešu puisis nodzied sirdi plosošu gabalu, Džoanna ģitāras pavadībā nospēlē populāru kanādiešu dziesmu ar mūsu braucienam pielāgotiem vārdiem, Austrālijas komūna ir izveidojusi veselu kori.

Šķiet, vislielāko atzinību izpelnās jauns pāris, kurš katru dziesmas pantu velta kādam ekspedīcijas komandas dalībniekam un arī dziesmas piedziedājums ir tik lipīgs, ka drīz jau visi dzied līdzi.

Es šajā vakarā neizpaužos, bet pēc pāris dienām tomēr man iznāk stāvēt „uz skatuves” – esmu sarunājusi ar Aleksu, ka varēšu nolasīt pārējiem pasažieriem lekciju par Latviju, jaušībām un manu brīnumaino nonākšanu uz šī kuģa. Es pat nevaru pateikt, kāpēc īsti to daru. Bet, ja man atnāk kāda doma, kas pēc tam naktīs neļauj gulēt, es nevaru rīkoties citādāk, kā vien to piepildīt. Savā ziņā sajūta bija ļoti līdzīga tai, kad piedzima Pingvīns. Esmu diezgan uztraukusies, jo no pārējiem pasažieriem lekciju vēl ir lasījis tikai austālis Kevins – viņš raksta jaunu grāmatu par Ernestu Šekltonu un pāris viņa laika biedriem. Mēs ar Kevinu pavadījām diezgan daudz laika sarunās un varu apgalvot, ka viņa zināšanas ir tik plašas, ka viņš droši varētu ieņemt Lorija vēsturnieka posteni, jo Lorijam šis ir pēdējais brauciens pirms došanās pensijā (starp citu, ieteicu to Aleksam). Citiem vārdiem sakot – Kevins ir vienā līgā ar šejienes izcilajiem speciālistiem.

_DSF7152

Es, protams, tur neesmu, tāpēc saprotu, ka jāpieliek visas pūles, lai klausītāji mani nenomētātu ar tomātiem. Esmu izveidojusi nelielu prezentāciju no datorā esošajiem materiāliem (ak, kā internets būtu noderējis). Vispirms pastāstu par Latviju – tas ir diezgan viegli, jo cilvēki vienmēr uzdod vienus un tos pašus jautājumus. Parādu bērzu sulas tecināšanas metodes, sēņu pilnus grozus, miglas pilnus rītus. Beigās, drošs paliek nedrošs, iedodu Andra Eglīša mājas lapas adresi gadījumam, ja kāds grib redzēt pa īstam skaistas Latvijas bildes. Visi šejienieši ir nopietni ceļošanas entuziasti un es ļoti ceru, ka būšu kāda plānos ierakstījusi Latviju. Katrā ziņā, Dunkans ir pieteicies ciemos nākamgad, arī citi tuvākie ceļabiedri ir solījušies kādreiz mani apciemot. Pēc tam izstāstu visiem pāris jaušību stāstus un arī Pingvīna „lietu”. „Tagad jūs zināt, kāpēc visu ceļojuma laiku skraidu apkārt ar baltajām „paldies” lapām un bildējos”, es noslēgumā saku.

_DSF7170

Vēl es palūdzu šejienes atjautīgos prātus ieteikt man nosaukumu nākamajam projektam – ceļojošajai jaušību grāmatai. Idejas ir feinas, kā galveno virsrakstu es izvēlos Džoannas radīto „Travel links”, bet ķīniešu meitenes ieteikto „No great story without a coincidence” (kas ir reāls ķīniešu sakāmvārds) esmu izvēlējusies kā saukli. Par grāmatu sīkāk pastāstīšu kādā no nākamajiem ierakstiem.

Fū, izskatās, ka viss kārtībā, gan uzreiz pēc lekcijas, gan visu vakaru nāk klāt cilvēki un saka, ka esot izdevusies laba runa. Kā vienmēr pēc šādiem pasākumiem atnāk gandarījums un atslābums. Biju arī nobažījusies, kā cilvēki uztvers to, ka esmu savā ziņā „haļavčiks”, lielākā daļa no šejieniešiem paši apmaksā braucienu. Bet pilnīgi nekādu skaudības iezīmju – ceļabiedri smaida, priecājas un saka, ka tas ir tik forši, ka ir labas idejas un atsaucīgi cilvēki.

Uz brauciena beigām mums jāveic nelielas tehniskas darbības – jānodod zābaki, mazās glābšanas vestes, dzeltenās jakas varam paturēt, kas man bija liels pārsteigums. Vestibilā pie uzņemšanas novietotas kartona kastes, kurās var atstāt mantas, kuras ceļotājiem vairs nebūs nepieciešamas – lielākā daļa turpinās ceļot pa Dienvidamerikas siltumu, tāpēc biezās ziemas drēbes ir liekas. Bez mazākās nožēlas ielieku kastē cepuri un ziemas jaku, vienīgi no Pingvīnbiksēm mazliet žēl šķirties, tās manā galvā bija daļa no Pingvīnakcijas. Bet, kas jādara – jādara. Arī Elena atvadās no savām dzeltenajām biksēm, ar kurām kopā tik daudz kur būts. Viņa pat pieliek nelielu aprakstu, ko tik šīs bikses nav pieredzējušas, lai nākamais valkātājs izturētos pret tām ar zināmu pietāti.

_DSF7190

Pēdējās dienas kuģa klājs ir pilnībā izmainījies – tiek iekurināti grili, āra mēbeles izvietotas pa visu klāju un tajās zviln viegli ģērbti pasažieri. Es tikpat kā vairs nerādos uz klāja. Biju tik egoistiski pieradusi, ka aukstumā teju visu laiku varu būt viena vai ar pāris tuvākajiem biedriem, tagad šeit ir pārāk biezs. Vairums arī priecājas par sauli un siltumu, es gribētu griezt kuģi riņķī, atgriezties aukstumā, sniegā, plašumā. Man tā negribas atkal būt kņadā un sīkumos, ielās un ceļu līkumos. Gribu stāvēt klusumā un vērties sniega lauku bezgalībā. Pakavēties pingvīnu sabiedrībā.

???????????????????????????????

Antaktīdas dienas es atsevišķi neveltīju nevienam, izņēmumi ir cilvēki, kas jau izsenis bija pieteikuši konkrētus datumus un kas sakrita ar brauciena laiku. Kā jau redzējāt, brauciens sākās 20-tajā datumā, Vārnas dienā un arī viens 5-tais datums iekrita ceļā, tāpēc esmu nosūtījusi Vārnai samīļotu Pasaules galu un zemes malu, Saules sistēmu, kuģi un pingvīnus. 12. marts, pēdējā mūsu jūras diena, ir veltījums manai lasītājai Egitai, kurai šajā datumā svinama dzimšanas diena – daudz laimes no laika un telpas attāluma. Kartīte sekos no kādas Īpašas Vietas, kura man acumirklī iepatiksies, kā esi vēlējusi. Vēl arī šajā braucienā esmu izpildījusi Zanes Bojāres vēlmi par kādu īpašu akmeni – tas pašlaik manā kabatā (gandrīz kā Signes filmā) un esmu jau sarunājusi tā nogādi uz Latviju visdrošākajā veidā – citas latviešu meitenes kabatā.

Šīs kuģas dienas ir mazliet skumjas. Mēs visi saprotam, ka mūsu dzīves lielais (lielākais) piedzīvojums ir galā, mums jāatgriežas relatīvajā ikdienā un – mums jāšķiras. Esam tik ļoti sadraudzējušies pa šo laiku, kopīgi piedzīvotais mūs ir dikti satuvinājis. Pēdējā naktī nevaru aiziet gulēt. Jāatvadās no visa un visiem. Šķiet, četros no rīta nomodā esmu vien es un kuģis. Uzkāpju uz paša augšējā klāja un apguļos uz muguras tā vidū. Starp mani un zvaigznēm ir vien milzīgas ēnas, kuras met radaru spārni. Un pateicība par piedzīvoto – no jūras dzelmes līdz zvaigznēm tur augšā.

9., 10., 11., 12. marts, 125., 126., 127., 128. diena (18., 19., 20., 21. Antarktīdas ceļojuma diena)

One response to “Ceļā uz Buenosairesu

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s