Žiglā viesmīle Mirela

„Šovakar esmu ļoti izsalkusi, sēdēsim pie kāda no galdiņiem, kurus apkalpo Mirela, labi?”, Džoanna man prasa pirms vakariņām. Rumāņu izcelsmes 41 gadīgā viesmīle strādā zibenīgi. Kamēr citi galdiņi ir tikuši pie salātiem un zupas, Mirela jau pasniedz saldo.

Kad tu sāki strādāt uz kuģiem?
Tas bija pirms sešpadsmit gadiem, mans pirmais darbs bija uz itāļu kuģa Liverpūlē, apkalpojām angļu pasažierus, es sāku kā viesmīļa asistente.

Ko dara viesmīļa asistents?
Asistents piegādā ēdienu viesmīlim, bet viesmīlis ir tas, kas to pasniedz klientiem, apkalpo pasažierus.

Cik ilgi tu esi jūrā?
Tas ir atkarīgs no līguma nosacījumiem, parasti termiņš ir no 5 līdz 8 mēnešiem. Ja tu labi strādā, kontrakta beigās kompānija tev iedod vēstuli ar datumu un nākamo kuģi, tad tu zini, cik ilgs ir tavs atvaļinājums. Es parasti atpūšos divus mēnešus.

Ko tu dari atvaļinājumā?
Rūpējos par savu trīspadsmit gadīgo meitu, daudz guļu, atpūšos, skatos TV.

Kruīzos nebrauc?
Nē, nē. Bet īstenībā man nebūtu iebildumu pamēģināt, kā tas ir – būt pasažierim, redzēt visu no otras puses. Mazliet jau zinu, kad strādāju uz pasažieru kuģa, uzaicināju mammu un meitu pievienoties uz pāris nedēļām.

Ko tu darīji pirms sāki strādāt uz kuģa?
Strādāju pamatskolā par skolotāju, mācīju franču un angļu valodu.

Kādās valodās tu runā?
Rumāņu, franču, angļu, spāņu, itāļu un portugāļu.

Iespaidīgi! Kur apguvi tik daudzas valodas?
Skolā mēs mācījāmies angļu un franču valodu, bet pārejās valodas darbs piespieda iemācīties. Kad uz kuģa ir 3000 pasažieru, ir labi zināt pamatvalodas, kurās viņi runā. Eiropas vasarās kuģi pamatā kursē pa Baltijas jūru vai Vidusjūru, bet ziemas laikā kuģo uz Karību salām un Brazīliju.

Kur tev vislabāk patīk?
Karību salās, visvairāk San Martin, es jūtos tur ļoti brīvi – galva ir tukša un gaiss smaržo citādāk.

Kā tu nokļuvi uz kuģa?
Pieteicos darba sludinājumam kādā no aģentūrām, kas meklē darbiniekus kuģiem. Aizgāju uz interviju un drīz vien devos pirmajā braucienā.

Vai ir nepieciešamas specifiskas prasmes, lai strādātu uz kuģa?
Viesmīļa darbs visur ir diezgan līdzīgs, bet, lai strādātu uz kuģa, ir jāapmeklē dažādi kursi, jāprot sniegt pirmā palīdzība, jāiziet ugunsdrošības un citas apmācības. Tad tev izsniedz jūrnieka grāmatiņu, kurā tiek reģistrēta katra uzkāpšana un nokāpšana no kuģa. Regulāri jāveic medicīna pārbaudes.

Cik bieži jūs tiekat krastā?
Uz ekspedīciju kuģiem ir citādāk, šeit mēs tiekam krastā diezgan reti, bet braucot uz pasažiera kuģiem itin bieži izkāpjam ostās un varam apskatīt apkārtni.

Kāda ir tipiska darba diena uz kuģa?
Dienas plāni ir atkarīgi no ekspedīciju komandas – cik bieži tiek organizētas izkāpšanas krastā, mēs pielāgojamies. Jūras dienās mēs nevaram strādāt vairāk kā 10 – 11 stundas, to nosaka likumdošana. Mēs sākam darbu ap 7 rītā, pēc maltītes mums ir jānovāc netīrie trauki un jāuzservē galdi nākamajai ēdienreizei. Un tā pēc katras ēdienreizes. Katram no mums ir arī kāds blakus pienākums, piemēram, man ir jānomazgā glāzes, cits kolēģis atbild par paklāju izsūkšanu, cits spodrina galda piederumus. Tā ir atšķirība no pasažieru kuģa. Kad es beidzu savu apkalpošanas darbu uz pasažieru kuģa, esmu brīva un eju gulēt. Asistents man pienes ēdienus, es visu laiku tikai rūpējos par pasažieriem. Šeit mūsu pienākumu klāsts ir plašāks un mēs visi beidzam darbu vienā laikā.

Cik liela ir komanda?
Mēs esam 8 viesmīļi, 9 cilvēki gatavo ēdienu. Mums jāstrādā ātri, citādāk nemaz neatliek laika sev.

Vai jums tiek piešķirta arī kāda brīvdiena?
Nē, uz šiem kuģiem nē, jo mūsu ir tik maz. Mums ir brīvas noteiktas stundas, bet ne pilna diena.

Vai tevi skar jūras slimība?
Jā, man sāp galva. Pēc tik daudziem gadiem ir jau pierasts, tas ir kā dzīves stils. Sākumā bija grūtāk.

Cik daudz trauku dienā saplīst?
Dažreiz, vētras dienās, ļoti daudz, mēs nevaram saskaitīt.

Tad brauciena beigās mēs ēdīsim no metāla bļodiņām?
Jā! Un dzersiet no plastmasas glāzēm (smejas). Nē, nē, mēs šeit neizmantojam plastmasu, tas ir pretrunā ar uzņēmuma vides politiku.

Kas ir grūtākais tavā darbā?
Tu iepazīsti sevi un tev jācīnās ar sevi, tu esi viens pats un prom no ģimenes tik ilgu laiku. Protams, es ļoti ilgojos pēc meitas, viņa prombūtnes laikā dzīvo kopā ar manu mammu.

Cik cilvēku ir vienā darbinieku kajītē?
Divi vai trīs, tāpat kā pasažieri. Kajītes ir līdzīgas, tikai labierīcības ir ārpus kajītes.

Vai nav grūti saplānot, cik daudz ēdiena pagatavot, jo dažās vētrainās dienās puse pasažieru neēd?
Nē, tas nav grūti, mūsu pavārs ir ļoti pieredzējis.

Ko jūs darāt ar ēdienu, kas paliek pāri pēc maltītēm?
Mēs to izmetam, bet parasti nav daudz, ko izmest.

Vai gadās arī ļoti izvēlīgi pasažieri?
Jā, protams. Es viņus saucu par pasažieriem, kam nepieciešama uzmanība. Patiesībā viņi nav izvēlīgi, viņiem vienkārši vajadzīga uzmanība, īpaši cilvēkiem gados, viņi ir kā bērni.

Vai kādreiz pasažieri uzvedas dīvaini?
Citreiz pasažieri aprunā pārējos, tas vienmēr ir mazliet smieklīgi.

Vai tu satiec cilvēkus no Rumānijas?
Jā, pamatā tos, kas dzīvo ārpus valsts. Tas vienmēr ir ļoti patīkami, jo viņi joprojām runā rumāņu valodā un jūtas rumāņi. Arī cilvēkus no Bulgārijas vai citas mūsu reģiona valsts ir ļoti jauki satikt.

Vai ir grūtāk dabūt darbu uz ekspedīciju vai pasažieru kuģa?
Nē, nav nekāda starpība. Uz mēs jau nepiesakāmies darbā uz konkrētu kuģi, kompānija, ar kuru mums ir līgums, izlemj – uz kura kuģa kurš strādās.

Vai šis ir tavs pirmais Antarktīdas brauciens?
Nē, trešais.

Uz kuģa jūs nopelniet vairāk nekā uz zemes?
Teiksim tā, šeit es saņemu vairāk nekā Rumānijā, bet, ja es strādātu, piemēram, ASV, iespējams, uz zemes saņemtu vairāk.

Cik ilgi tu plāno strādāt uz kuģiem?
Man ir 41 gads, domāju kuģot vēl kādus trīs, četrus gadus.

Un ko tu plāno darīt, kad patrauksi strādāt uz kuģiem?
Es īsti nezinu, es neplānoju lietas. Varbūt izveidošu blogu par dzīvi uz kuģa, redzēsim!

Paldies un veiksmi!

6. marts, 122. diena (15. Antarktīdas ceļojuma diena)