Mūsu pirmā piezemēšanās Dienviddžordžijas salā ir mazā līcī, kur satiekam roņus un jau pazīstamos džentū pingvīnus. Pēc tam tiekam vizināti zodiakos un mums ir iespēja apskatīt zeltcekula pingvīnus – šī ir vienīgā vieta mūsu ceļojumā, kur varam satikt šo pingvīnu sugu. Šodien jūra viļņojas ne pa jokam un klinšu malās augošās ūdenszāles kustas kā biezi mati uz troļļu galvas. Vienā no līčiem braucam cauri roņu baram – viņu ir tik daudz, viss ūdens ņudz kā zupas katls, krastā sēž arī balts albīnronītis.
Pēcpusdienā piestājam krastā uz ilgāku laiku. Tur, kopā ar ekspedīcijas komandu mūs sagaida karaliskie pingvīni. Tērpti savos viesmīļa uzsvārčos viņi gāzelēdamies staigā mums apkārt. Netālu guļ arī milzīgie jūras ziloņu ķermeņi. Uz vecumu šo dzīvnieku deguni nedaudz atgādina ziloņa snuķi, tā šie tikuši pie nosaukuma. Ceļa biedrenei Alisonei izdevies noķert, manuprāt, burvīgu viena eksemplāra portretu.
Jūras ziloņi ne tikai izskatās mazliet smieklīgi – kad šie atver muti, skaņas ir visai iespaidīgas.
Mēs ejam gar krastu tālāk – tas, kas pa gabalu izskatās pēc akmeņainas klinšu sienas, patiesībā ir karalisko pingvīnu kolonija. Pingvīnu okeāns, kurš mutuļo un sarunājas. Mēs klusēdami staigājam starp pingvīniem un izskatāmies viegli apdulluši.
Tad es mierīgi apsēžos un varu baudīt pingvīnu sabiedrību pavisam blakus. Atvainojos par vietumis neasajiem momentiem, bet šajā video vislabāk var redzēt karaļu staigāšanu riņķī un apkārt.
Šie izrādās ir arī diezgan kauslīgi radījumi, šādus skatus varēja novērot itin bieži.
Visi pasažieri jau devušies uz kuģa, palicis vien pēdējais zodiaks. Mēs ejam uz to gar jūras ziloņiem, kad divi milzīgie dzīvnieki uzsāk cīniņu. Ekspedīciju komandai nākas gandrīz ar varu mūs dabūt prom, jāteic šie paši arī gana priecājās vērot šo skatu.
Kad atgriežamies uz kuģa un dalāmies iespaidos, esam vienisprātis – pēc tā, ko nupat esam piedzīvojuši, mēs pat pasaules galu sagaidītu ar smaidu sejā.
1. marts, 117. diena (10. Antarktīdas ceļojuma diena)
