Vējš un karogs

Uzreiz pēc brokastīm mūs salādē zodiakos un aizved uz krastu. Ceļš ved augšup stāvā kalnā pa sniegu, galvenais šķērslis ir vējš. Bildēs viss izskatās tik mierīgs un saulains, bet patiesībā katrs kadrs tika uzņemts kamerai teju lidojot pa gaisu. Vispār fotografēt ir diezgan grūti. Es nemāku noregulēt parametrus ar cimdiem, tāpēc pamatā darbojas ar plikām rokām un tas ir sasodīti auksti. Objektīvs regulāri tiek aizmests ciet ar sniegu vai jūras ūdeni, jāslauka ik pēc minūtes un katru reizi, atgriežoties kuģī, fotoaparāts jānotīra kārtīgi un jānožāvē. Ceru, ka neesmu to dikti sabojājusi, jo šis dabūja piedzīvot diezgan daudzas situācijas, kurās tam nevajadzētu atrasties.

Arī šajā kalnā mums ļauj uzkāpt līdz pusei – tālāk taka vijas pa sniegotu kori un šajā vējā mēs visi drīz palidotu uz vienu vai otru pusi. Kad kāpjam lejup, dakteris Saimons stāv nogāzes lejas daļā un ir gatavs ķert lidojošos aziātus – viņi ir visvieglākie un nestabilākie. Bet visi tiekam lejā sveiki un veseli, pagaidām dakterim nav daudz darba. Līdz šim nopietnākās traumas ir šūta brūce sievietei, kas sagrieza roku ar vētrā plīstošu stikla glāzi un galvas sasitums citai pasažierei, kas Dreika šaurumā izlidoja no gultas un atsitās ar galvu pret nakts skapīti. Visi pārējie pasažieri meklējuši dakteri vien jūras slimības mākti, es tai skaitā.

Pēcpusdienas pārgājiens ir pasakains. Vējš ir pierimis un devis vietu saulei, kas sniega laukus padara vēl baltāk mirdzošus – pat nedomā pārvietoties bez saulesbrillēm! Esmu mazliet attapusies no Antarktīdas pārsteiguma un gatava uzdevumu izpildei.

Kad Pingvīns izdevās un tapa zināms, ka es braukšu uz Antarktīdu, Latvijas tekstila Oskars man piedāvāja atsūtīt Latvijas karogu – lai viss tā smuki un simboliski izskatās, galu galā latvieši mani turp nosūtījuši. Sākumā nevarēju atrast pasta adresi Ušvajā, bet, kad sarunāju to, bija jau par vēlu un man arī piemetās māņticība. Ja nu tomēr neizdodas to kuģi nofraktēt… Ja atceraties biļetes rezervācijas sāgu, tad atslābt varēju tikai 19. februārī, kad beidzot atrisinājās visi ar biļeti saistītie jautājumi. Un izbraukšana bija jau nākamajā dienā. Nu nekas, iztiksim bez karoga, es nodomāju un nosūtīju Oskaram atvainošanās vēstuli.

Kad ieraudzīju, ka kuģī uz komandtiltiņa ir visu valstu karogi, palēcos un uzreiz pajautāju atļauju uz vienu dienu aizņemties Latvijas karogu, ko man apkalpe laipni atļāva. Tad nu šodien bildējos ar mūsu skaisto karogu uz sniegbaltā fona. Cilvēki prasa, kas tas par karogu, vairums, protams, nav pazīstami ar mūsu simboliem.

Šī ir arī diena, kad sāku Pingvīna Paldies fotosesiju. Ideja man piešķīlās Ušvajā, kad visu dienu staigāju pa nacionālo parku viena. Nopirku papīru, divus marķierus un ķēros pie lietas. Lai būtu godīgi, iesākumā sarakstīju uz maziem kartona gabaliņiem visus vārdus un sajaucu secību.

Tad katru dienu izlozēju vienu kaudzīti, sazīmēju plakātus un „devos ielās”. Zinu, ka vienas bildes ir vairāk izdevušās par citām, bet tā vai citādāk, mana sirds ir mierīgāka, ka varēju vismaz šādā veidā pateikt paldies katram atbalstītājam personīgi. Un ceļabiedri ir tik fantastiski – redzot kā es cīnos, vienā rokā turot lapu, ko vējš cenšas izraut, un ar otru mēģinu fotografēt, daudzi piedāvājas palīdzēt – pieturēt lapu vai nofotografēt mani ar to. Un, protams, man jāpaskaidro, kas ir šie cilvēki, kuriem sūtu paldies un kāpēc viņu tik daudz.

Dienas nogalē, izskraidījusies pa sniegu, atkal apsēžos pie okeāna un vēroju pingvīnus, šoreiz Adeles. Pēc minūtēm desmit šie ir pieņēmuši mani savā pulciņā un gandrīz vai piedāvā uzgrauzt kādu ledus gabaliņu.

Un aprunājas arī.

Pēc vakariņām tiekam lutināti ar saldējumu un filmu par Ernestu Šekltonu. Šovakar ir pirmais vakars, kad tiek dibināts „ofiss”. Šovakar un arī vairākos citos vakaros, kad jautrojamies ofisā, man izdodas izvairīties no tēriņiem, ik pa laikam atjaunojot „kafijas” krūzītes saturu no kajītes. Mūsu aģentūra bija pabrīdinājusi, ka bāra cenas uz kuģa nav tās draudzīgākās un ieteica paņemt līdzi zināmus krājumus. Mēs, paklausīgi pasažieri būdami, tā arī darījām. Bārmeņi, protams, lieliski saprot, kas notiek, bet šeit tā ir ierasta prakse, neviens neko nesaka. Vienu vakaru, kad palūdzu mums ar Džoannu divas glāzes ar ledu, bārmenis pat apvaicājās – jums parasto vai ledāja. Gulēt gan ejam laikus, rītdien būšot, ko turēt.

24. februāris, 112. diena (5. Antarktīdas ceļojuma diena)