Kapteinis un jūras slimība

Brokastīs mans skatiens klīst no maizes uz sieru, no siera uz tomātu, no tomāta uz olu. Nekas no šķīvja satura neuzrunā. Tomēr piespiežu sevi nedaudz ieēst, dakteris saka, ka tukšā dūšā jūras slimība esot vēl ļaunāka. Pēc brokastīm eju uz lekcijām. Arī „jūras dienās” mums nebūs lemts garlaikoties – katru dienu ir vismaz trīs lekcijas, kā arī citas aktivitātes.

Pirmo lekciju lasa Džimmijs, jūras iemītnieku pazinējs un šodien viņš mūs iepazīstina ar vaļiem – kā atpazīt sugas pēc spurām, astēm un „strūklakām”. Tai seko fotolekcija, kuru pasniedz foto un putnu entuziasts Adrians. Pašā interesantākajā brīdī jūtu, ka mana uzmanība aizslīd citur. Piere nosvīst un mutē parādās viegli lipīga garša. Tomēr man izdodas savākties un noklausīties lekciju līdz beigām.

Pusdienās iet vēl ļaunāk kā brokastīs, piespiežu sevi norīt vien pāris kumosus. Neviļus atkal atceros „Trīs vīrus laivā”, kur tika aprakstīta līdzīga situācija, un kļūst ja ne labāk, tad mazliet jautrāk. Tomēr, tikusi līdz kajītei, iestreipuļoju pa tiešo labierīcībās un iznāku no tām pēc īsa rituāla veikšanas. Visās kajītēs ir pieejams televizors, kurā vienā no kanāliem var vērot katras dienas notikumu programmu ar norises laikiem, bet citā – pieslēgties kamerai konferenču zālē un attiecīgi skatīties lekcijas no gultas pozīcijas. Nolemju Ivonnas ģeoloģijas lekciju klausīties šādi. Tomēr ģeoloģija izrādās varen iemidzinošs temats un jau pēc dažām minūtēm atslēdzos. Noguļu arī pirmo re-capu – tas ir dienas notikumu kopsavilkums un nākamās dienas programmas izklāsts, kas bieži vien tiek papildināts ar kādu saistītu informāciju.

Miegs izrādījies varen dziedinošs un pēkšņi jūtos pēc cilvēka – man atgriezusies apetīte un dzīvesprieks. Protams, esmu vīlusies sava organisma reakcijā, biju domājusi, ka esmu baigais jūras vilks, bet nekā. Šovakar mums izsniedz dzeltenas pretlietus jakas, pārējais apģērbs bija jāsarūpē pašam – ūdensizturīgas bikses, cepure, cimdi un tā tālāk. Manas pingvīnbikses gan nav ūdensizturīgas, bet ceru, ka nebūs tik traki. Negribu investēt apģērba gabalā, kuru lietošu vien pāris nedēļas – nonākot Buenosairosā man siltās drēbes vairs nebūs nepieciešamas.

Šovakar kapteinis uzsauc tostu un iepazīstina ar kuģa komandu, tajā strādā 70 darbinieki. Mana saruna ar kapteini gan norisinās citā dienā, bet šis ir labs brīdis, lai jūs ar viņu iepazīstinātu. Kapteinis Pīters Gluške (Peter Gluschke) uz kuģiem pavadījis visu mūžu, viņš ir no Vācijas, bet šobrīd par mājām sauc Kolorado štatu ASV.

Kā jūs nokļuvāt uz ekspedīciju kuģa?
Jūras gaitām pievērsos tālajā 1957. gadā un braucu uz kuģiem līdz pat 1998. gadam, kad aizgāju pensijā. Īsi pirms aiziešanas pensijā otrreiz apprecējos un pārcēlos dzīvot uz Kolorado, ASV. Pāris gadus dzīvoju mierīgi – makšķerēju, kāpu kalnos, veicu dažādus mājas darbus, varētu teikt, ka mazliet tēloju kovboju. Bet tad man piezvanīja sens vācu paziņa un piedāvāja aizvietot vienu kapteini uz ekspedīciju kuģa. Es piekritu un tā joprojām esmu šeit un braucu uz ekspedīciju kuģiem visā pasaulē.

Vai sieva gribētu, lai jūs labāk dzīvotu pa māju?
No vienas puses jā – tur ir daudz, ko darīt, mums ir paliels īpašums, zirgi, suņi. Bet, no otras puses – sieva novērtē iespēju apskatīt pasauli, ko sniedz mans darbs. Kad vien tas ir iespējams, cenšos viņu un meitu ņemt līdzi savos braucienos.

Kuros ūdeņos jums visvairāk patīk kuģot?
Dienvidu klusais okeāns ir interesantas vieta, man patīk arī Āfrikas austrumu krasts. Vairāki interesanti maršruti gan šobrīd nav pieejami dēļ politiskās situācijas, pirātu draudiem, apdrošināšanas nepieejamības. Bet jāteic, ka man visur ir interesanti kuģot.

Vai jums vairāk patīk vadīt lielus vai mazus kuģus?
Man personīgi tuvāki ir ekspedīciju kuģi. Lielie kruīzu kuģi pamatā kursē pa trijstūri un katru piektdienu atgriežas vienā un tajā pašā ostā, bet ekspedīciju kuģi brauc uz daudz nomaļākām vietām, kur ir, ko redzēt. Arī informācija, ko šeit var uzzināt, ir ļoti vērtīga, lekcijas ir labi sagatavotas. Uz lielajiem jūras monstriem var būt pat 4 – 5 tūkstoši pasažieru, man tas šķiet pārāk daudz. Protams, ja ģimene ar bērniem grib atpūsties, tas ir jauks variants – es priecājos redzēt bērnus nodarbinātus pie baseina vai citviet, vecāki var mazliet atpūsties, bet vienlaikus būt kopā ar bērniem. Bet šo kuģu pienākšana ostā bieži vien sabojā kādu kādreiz lielisku apskates pērli. Īpaši traki ir Vidusjūrā. Piemēram, kad Horvātijas vēsturiskajā pilsētā Dubrovnikos piestāj trīs lieli un divi mazi kruīza kuģi, es vienkārši nekāpju krastā, tur ir pārāk daudz cilvēku.

Kuros ūdeņos ir visizaicinošāk kuģot?
Protams, polārajos reģionos ir sarežģīta kuģošana dēļ sliktiem laika apstākļiem – bieži jāsastopas ar spēcīgu vēju, miglu, aisbergiem. Bet arī Dienvidu klusais okeāns ir izaicinājums – šis reģions ir salīdzinoši slikti kartēts, jo tur nav komerciālās satiksmes, karte pēdējo reizi atjaunota 1957. gadā. Tāpēc jābrauc uzmanīgi, jāpēta vide pašiem, rūpīgi jāseko līdzi straumei, kas dažās vietās ir ļoti spēcīga, kā arī jāuzmanās no rifiem.

Vai vieglāk ir vadīt lielu vai mazu kuģi?
Lielie kuģi mūsdienās ir aprīkoti ar dažādiem sensoriem, piestāšanas process ostā ir automatizēts. Arī vēji lielajiem kuģiem maz ko var nodarīt, bet, ja liels kuģis tomēr tiek iešūpots, tad ir visai maz, ko, savukārt, kuģa apkalpe var izdarīt šādā situācijā. Kas attiecas uz ekspedīciju kuģiem, tad optimāls cilvēku skaits ir mazliet virs simta, tas ļauj strādāt elastīgi. Es teiktu, ka 200 cilvēki ir absolūti lielākais iespējamais daudzums ekspedīciju kuģim – lai nodrošinātu nokļūšanu krastā, ir nepieciešami 18 zodiaki (motorizētas gumijas laivas), attiecīgi vajadzīga lielāka ekspedīcijas komanda, izkāpšanas un iekāpšanas process aizņem ilgāku laiku. 200 cilvēku kuģis var veikt maksimums divas krastā izkāpšanas reizes dienā.

Ko jūs darīsiet pēc šī brauciena beigām?
Man tas nebeigsies Buenosairesā kā jums, jo kuģis turpinās ceļu uz Eiropu un finišēs Portugālē. Klasiskais kuģu maršruts ir Eiropas ziemu pavadīt šeit, Dienvidu puslodē, bet pēc tam doties uz Vidusjūru, Baltijas jūru, Melno jūru vai citu vietu Ziemeļu puslodē. Pēdējos gados notikušas diezgan būtiskas izmaiņas Ziemeļu puslodē, piemēram, ir attīstījušās tūrisma iespējas Arktikā un apkaimē, savukārt, Melnā jūra ir slēgta dēļ politiskās situācijas. Būtiskas izmaiņas ieviesusi arī pieaugošā lielo kuģu konkurence, piemēram, maršrutā uz Sanktpēterburgu.

Ko īsti dara kapteinis?
Dienās, kad mēs piestājam krastā vai noenkurojamies netālu no krasta, man, protams, jābūt uz komandtiltiņa, bet jūras dienās es pievēršos darbam ar cilvēkiem un dokumentiem. Šeit ir tik daudz darba ar papīriem, visu laiku jābūt kaujas gatavībā kādai inspekcijai vai auditam, kuģi var pārbaudīt jebkurā ostā. Ik mēnesi ir jāgatavo ziņojumi, jāizmaksā komandai algas – daudz tehniska darba.

Kādas ir jūsu tiesības uz kuģa, vai jūs, piemēram, varat kādu salaulāt?
Nē, to es nevaru gan. Bet mums ir jādokumentē dzimšanas un miršanas gadījumi. Savā praksē es gan nekad neesmu piedzīvojis bērna piedzimšanu uz kuģa, bet aiziešanas gadījumi gan bijuši vairāki. Diezgan daudzi cilvēki, sasniedzot pensijas vecumu, sāk ceļot, bet ne visiem ir stipra veselība. Uz polārajiem reģioniem mēdz doties cilvēki, kuri zina, ka ir ļoti slimi un viņi steidz piepildīt savu sapni – redzēt Antarktīdu. Manas aplēses ir, ka saskaitot kopā nāves gadījumus uz visiem kuģiem, kas dodas uz Antarktīdu, sezonas laikā tie būtu cilvēki piecdesmit.

Ko jūs darāt ar ķermeni, metat pār bortu?
Nē, to mēs nedarām. Lai gan teorētiski, ja uz kuģa ir ģimenes locekļi, kas var pieņemt šādu lēmumu un viņi izvēlētos jūras bēres, bet dakteris dokumentētu dabisku nāves cēloni, mēs to varētu noorganizēt. Bet visbiežāk ģimene ir krastā un vēlas saņemt ķermeni, tad mēs to uzglabājam līdz pirmajai iespējamajai vietai, kur to var aiztransportēt tālāk. Šai laikā uz borta nav jauka sajūta, protams.

Vai Baltijas jūra ir viegli kuģojama?
Jā, noteikti. Tā ir ļoti labi izpētīta, un lai arī krastā ir dažādas valstis, likumi ir skaidri. Dienvidamerikā citreiz valsts iestādes atnāk uz klāja un prasa nez kādas papīru kaudzes, kas īstenībā nav nepieciešamas.

Vai esat bijis arī Latvijā?
Jā, protams. Latvija, līdzīgi kā citas valstis pie Baltijas jūras, ir brīnišķīga zeme, cilvēki ir atvērti un draudzīgi.

Ir iznācis kādreiz arī strādāt ar latviešu jūrniekiem?
Neatminos gan. Kādreizējās nācijas ar lielu floti un jūras tradīcijām, kā Dānija, Zviedrija, Vācija un citas, šobrīd sastopas ar nopietnu darbaspēka trūkumu – pirms 30 – 40 gadiem, piemēram, Vācijā bija ap 60 000 jūrnieku, tagad ir 6000. Lielāko daļu komandas mūsdienās aizpilda darbinieki no Filipīnām – viņi ir ar labu izglītību, laipni un strādāt griboši. Arī no Ukrainas nāk daudz jūrnieku, tāpat no Bulgārijas un Rumānijas, cilvēki meklē iespēju strādāt un atrod to uz kuģiem.

Kā mūsdienu tehnoloģijas mainījušas dzīvi uz kuģa, vai tagad ir vieglāk strādāt?
Es tā īsti neteiktu. Ir savi plusi, ir savi mīnusi. Internets nav slikta lieta, bet man tagad jāizlasa vismaz 50 e-pasti dienā. Kādreiz vienošanās ar aģentiem notika kuģim piestājot ostās, tagad viss notiek paralēli. Arī komandas darbs ir citādāks – kādreiz kuģoju kopā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem no kuģa atiešanas brīža līdz galamērķim. Tagad ostās mainās ne tikai pasažieri, bet arī komandas sastāvs.

Kā jūs raksturotu sadarbību ar „Quark Expeditions”, kas nodrošina ekspedīciju darbu uz šī kuģa?
Tā ir laba, es ar šo kompāniju sadarbojos jau sen. Ir viegli strādāt ar profesionāļiem. Protams, Quark, tāpat kā pārējie, grib dabūt maksimumu no katra brauciena, lai apmierinātu savus klientus, bet viņi nepārkāpj līnijas.

Kas jums ir bijusi bīstamākā situācija uz ūdens?
Dreika šaurums mēdz būt viltīgs – pērn kādam kuģim vētras laikā pamatīgs vilnis sašķaidīja vienu klāju, iznīcināja konferenču zāli, logi un durvis tika aizpūstas. Ledus var būt tikpat bīstams kā vējš, salīdzinoši nesen viens kuģis tika sabojāts un lēnām nogrima, pasažieri gan visi izglābās.

Jūsu kuģi nekad nav grimuši vai uzskrējuši uz klints?
Nē, man jūs jāapbēdina (smejas).

Kas jūs joprojām „sauc jūrā” un neļauj baudīt mierīgas vecumdienas?
Kad es biju jauns, tas bija laiks pēc otrā pasaules kara un tikt uz kuģa man nozīmēja iespēju nokļūt ārpus valsts, redzēt pasauli un arī atrast darbu, kas toreizējā Vācijā nebija vienkārši. Es savu izvēli nenožēloju, esmu mazliet redzējis. Bet uz ekspedīciju kuģiem man ir interesanti joprojām, citādāk es to nedarītu. Šis kuģis pēc Buenosairesas kuģos gar Amazoni, es tur vēl neesmu nekad bijis. Man ir absolūti interesanti.

21. februāris, 109. diena (2. Antarktīdas ceļojuma diena)