Vējiem līdzi

No rīta es esmu uz vietas un telts tāpat. Īstenībā esmu gulējusi pasakaini labi. Vienīgi vējš pamanījies dabūt cauri abiem telts slāņiem mazus putekļus, ar tiem noklāts guļammaiss, telts grīda, visas mantas. Ieturam vieglas brokastis, sataisām siermaizes ceļam, mantas atstājam teltīs un dodamies ceļā ar vienai dienai nepieciešamo.

Pirmos kilometrus ejam pa līdzenu ceļu gar upi, pēc tam ceļš lēnāk sāk iet augšup, kalnu virzienā. Ieejam mežā un kopā ar mums pa taku brien kāpuri, Mišela tos skaita, bet virs 40 viņai nojūk rēķini. Pa ceļam sastopam soliņu, piesēžam un mirkli atpūšamies. Šai vietā mūs panāk vīrs ar diviem maziem piņģerotiem. Sākam runāt un viņš mums iedod dažus vērtīgus padomus par tālāko ceļu – šejienes takas nav norādēm bagātas. Vīrs ir no Argentīnas, bet pašlaik uzturoties šeit, nelielā restorānā netālu no mūsu kempinga – tur varot dabūt picas un alu, esot pat internets, lai tik nākot vakarā ciemos. Apsolāmies apsvērt šo iespēju.

Tad mēs pašķiramies. Daniels, kura solis ir daudz raitāks, aiziet pakāpties kaimiņu kalnā, no kuras paveroties krāšņi skati, mēs ar Mišelu rāpjamies Cerro Castillo. Lēnā garā, cīnoties ar spēcīgo vēju, pa stundu esam tikušas galā. Varam ieskatīties ielejā otrpus kalnam, skats neaprakstāms un nenofotografējams. Es tomēr cenšos, bet kāda brāzma mani no muguras pagrūž tā, ka palidoju no akmens, uz kura stāvu – labi, ka tas nebija gluži kraujas malā.

Kamēr mēs velkam elpu un pūšamies, ieraugām no kalna takas iznirstam arī Danielu, viņš tiešām ir ātrs kāpējs. Akmens aizvējā notiesājam pirmo siermaizi un dodamies tālāk. Mūsu cerība, ka kāpiens augšup ir beidzies, izrādās gluži naiva – tagad tas tikai pa īstam sākas. Koku vairs nav un tikko saskatāma taka ved caur akmeņu šķautnēm augšup. Vējš, kas jau līdz šim pūta kā negudrs, top aizvien stiprāks. Kad esam pievarējuši pirmo akmeņu kalnu, parādās nākamais. Nu jau taka faktiski neeksistē, vietām vienkārši jātiek augšā pa akmeņiem – tie ir asi un kustīgi. Vienīgie orientieri ir knapi saskatāmi metāla stabi – sameklē nākamo un kārpies līdz tam, pēc tam atkal nākamo. Uzcīnamies vēl vienu posmu un, ko mēs redzam – nākamo akmeņu krauju, no virsotnes ne vēsts.

Ja mēs ietu gida pavadībā, esmu diezgan droša, ka viņš mums liktu doties atpakaļ – vējam ir vētras spēks. Neprotu novērtēt vēja ātrumu, bet varu mēģināt aprakstīt sajūtas. Kad tas uzpūš ar visu spēku, vienīgais veids, kā palikt uz vietas, ir krist četrāpus vai mesties guļus. Ja tuvumā palaimējas atrast lielu akmeni, var apķerties ap to un pārlaist brāzmu. Kad vējš mazliet pierimst, jālec augšā un jātiek daži metri uz priekšu pa nestabilajiem akmeņiem. Draņķīgākais ir tas, ka īsti nevar paredzēt, kad nāks nākamā brāzma un, ja tai brīdī esi labilā stāvoklī, jāliek lietā visas balansēšanas spējas, lai pasākums nebeigtos ar kādu lauztu potīti vai ko līdzīgu.

Par to, ka situācija ir nopietna, liecina fakts, ka mums nav nevienas bildes no grūtākā posma. Un es fotoaparātu nolieku malā tikai pavisam trakos brīžos. Arī Mišela pēc tam stāstīs, ka mēģinājusi savu fotoaparātu vienā brīdī izvilkt, bet tas gandrīz aizlidojis pa gaisu, ātri noslēpusi kameru atpakaļ jakas kabatā. Šeit jebkas, ko palaid vaļā, dažu sekunžu laikā ir „gone with the wind”.

Vienā brīdī saklūpam liela akmeņa aizvējā uz īsu apspriedi. Mēs tiešām negribam mērot visu ceļu atpakaļ, galotne šķiet tik tuvu. „Labi, ko mēs šovakar darīsim, ja nonāksim lejā dzīvi un veseli?”, prasu ceļabiedriem, šai brīdī nepavisam nebūdama pārliecināta par šādu iznākumu. „Iesim ēst picu un dzert alu pie vīra, ko sastapām”, Mišelai uzreiz ir gatava atbilde. Kosmoss, mēs šovakar gribam sveiki un veseli ēst picu, labi?

Metamies atkal vējā un cīnāmies uz priekšu. Dažbrīd izdodas pa lēzenākiem akmeņiem izmantot vēju savā labā – sagaidīt brīdi, kad tas iegriežas no mugurpuses un ļaut tam uznest sevi kalnā. Tas ir diezgan bīstami, bet es vairākas reizes tomēr izmantoju vēja spēku, jo manējie ir izbeigušies.

Vējš joprojām trako, bet izskatās, ka beidzot esam sasnieguši pāreju – mums priekšā ir lēzens akmeņu lauks un ledājs. Dodamies pa akmeņu lauku lejup un lēnām nonākam lielā kalna aizvējā, brāzmas mūs sasniedz aizvien retāk. Un tad mūsu skatam paveras lagūna, ko veido izkusušie ledāja ūdeņi – spilgti zila kalnu ciklopa acs. Nokāpjam līdz tai, piesēžam uz lēzena akmens un, veroties ūdens klajā, notiesājam otru pusdienmaizi. Lai arī mums vēl tāls ceļš līdz nometnei, laimīgi smaidām – grūtākais ir aiz muguras, esam pievarējuši kalnu. Esam arī bezgala pateicīgi lietum, ka šim izdevās saturēt slapjumu – tas lija visapkārt, tikai ne virs mūsu galvām.

Taka, kas ved lejup, ir stāva, smilšaina un mazu akmeņu pilna, arī šeit jākāpj uzmanīgi. Pēc stundas nonākam zaļākā apvidū un ejam pa smilšainu taciņu, kuru ikdienā mēro govis. Tā ir traki putekļaina, mūsu soļi saceļ pamatīgus mākoņus, ir sajūta, ka smiltis salien visur – ausīs, degunā, šņirkst starp zobiem. Es visvairāk raizējos par fotoaparātu, man šķiet, ka tas drīz sāks šķaudīt.

Brīžiem taka sadalās un mēs izvēlamies virzienu uz dullo, šeit nav nekādu norāžu. Rezultātā pārgājiena noslēgumā izmetam mazu cilpu, bet atpakaļ pie upes nonākam perfektā vietā – tieši iepretim teltīm. Sarunas, kuras kādu laiku bija apklusinājis nogurums, atsākas. Tāpat arī smiekli, esam tik priecīgi būt atpakaļ. Ieskatos GPS – esam nogājuši 25 km, ceļā pavadītas 11 stundas. Lai arī šodien nav pieejams karstais ūdens, noskalojam putekļus aukstā dušā, pārģērbjamies un dodamies uz restorānu.

Vīrs, apsējis baltu priekšautu, priecīgs sveicina mūs. Apvaicājies, kā gājis ceļā, viņš mums atnes uzkodām pupiņu pastu un tikko ceptu maizi. Tad seko auksts vietējā brūvējuma alus un divas picas. Sēžam blakus sprakšķošai krāsnij, ieturam pelnītās vakariņas un pa logu skatāmies uz virsotni, kuru šodien pieveicām. Šķiet neticami, ka vienas dienas laikā iespējams tikt līdz tai un atpakaļ. Sāk satumst, tāpēc pateicamies omulīgajam saimniekam un vietai, satuntulējamies jakās un brienam atpakaļ uz savām teltīm. Nakts ir silta un šejienes vējš, kas vakar šķita tik negants, tagad ir mierpilns un glāstošs.

p.s. Šo dienu ar prieku veltu vienai no savām tuvākajām ex kolēģēm Zandai Avotiņai, kura novēlēja svinēt dzīvi. Tieši tā arī šovakar sajutos – ir, ko svinēt!

10. februāris, 98. diena

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants 16 USD
Naktsmītnes 5 USD
Izklaide
Citi
Dienas bilance 21 USD
Ceļojuma bilance – 647 USD

3 responses to “Vējiem līdzi

  1. Atpakaļ ziņojums: 10. dullāko ceļojuma mirkļu izlase | mugursoma.lv·

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s