No Lieldienu salas uz Santjago

Pēc dažām stundām miega slienos augšā un sāku kravāt somu, pavisam drīz man jābūt lidostā. Apsveru domu pirms aizbraukšanas aiziet līdz Eliasam un atvadīties, galu galā visa nedēļa jau bija lieliska, negribas šķirties ar nejauku sajūtu. „Vai tu plāno atvadīties no viņa?”, kā lasot manas domas, prasa Hopija. Nav, protams, zvanīts, ka šis ir mājās vai arī vēl neguļ, bet nu aiziešu.

Pa gabalu redzu, ka mocis ir pagalmā, tātad mājās. Durvis ir vaļā un, kad pieeju pie tām, ieraugu žēlīgu skatu. Sēž Eliass uz manas gultas kā nelaimes čupiņa, blakus nolikta gliemežvāku virtene – tradicionāla atvadu dāvana viesiem. Ieeju iekšā, Eliass metas man ap kaklu un sāk raudāt. „Lūdzu, lūdzu piedod, man ļoti žēl, ka tā sanāca”, viņš šņukst. „Ai, nu izbeidz, labi, miers, viss taču ir kārtībā”, man ir mazliet neērti. Pateicos par uzņemšanu, tieku pie savas atvadu rotas un dodos prom.

Otru rotu man uzkar kaklā Hopija, apkampju viņu un pārējos šejieniešus uz atvadām. Tad sēžos pie stūres uz laižu uz lidostu. Tur nolieku atslēgas zem vadītāja tepiķīša un atstāju neaizslēgtu auto lidostas stāvvietā, tā esmu vienojusies ar auto īres kompāniju. Tad mazajā lidostā izeju ierastās procedūras, sagaidu lidmašīnu un jau drīz māju atvadas Lieldienu salai. Eh, parastās atvadu skumjas arī piemetušās – šoreiz vairāk par vietu, kā cilvēkiem.

Kliedēju tās ar filmām un miegu, drīz jau pie apvāršņa parādās Čīles kontinentālais krasts un lidaparāts piezemējas galvaspilsētā Santjago. Pulkstenis paskrien par divām stundām uz priekšu, pēkšņi izrādās diezgan vēls. Lidostā iesēžos autobusā, kas aizved līdz pilsētai. Tomēr izskatās, ka autoosta ir patālu no centra, tāpēc prasu padomu blakus stāvošam puisim, kā nokļūt uz centru. „Ir jābrauc ar metro, ja vēlies, vari nākt kopā ar mani, es arī eju uz metro”, saka Karloss un mēs ejam uz metro.

Tur viņš man izstāsta, līdz kurai stacijai jābrauc un piekodina, lai labāk noņemu savu fotoaparātu no kakla, Santjago ir jāpiesargās. Mēs pa ceļam vēl klačojamies par šo un par to, beigās apmaināmies ar kontaktiem. Mazums, vismaz kāda pazīstama seja man būs pilsētā, ja nu ko ievajagas pavaicāt.

Izkāpju centrā un samulstu. Tā kā Lieldienu salā ar internetu bija švaki, tad neesmu rezervējusi viesnīcu un atbraucu ar gana vienkāršu plānu – iešu pa ielu un atradīšu kādu hosteli. Bet šeit, centrā, pēc Jaunā gada sagaidīšanas, viss izskatās slēgts, uz ielas vien daži cilvēki. Un apkārt banku ēkas, veikali ar nolaistām žalūzijām. Ok, izskatās, ka hosteļu reģions ir citur. Vaicāju pēc padoma pirmajiem pretimnācējiem, tie man iesaka ar metro braukt uz pieturu Bellas Artes. Vēl pēc pāris kvartāliem, nevarēdama atrast metro, uzrunāju citu pāri un vaicāju, kur ir tuvākā metro stacija.

Kamēr es stostos spāniski, meitene uz mani žēlīgi skatās un tad piedāvā pāriet uz angļu valodu.
– „Paga, ko tieši tu meklē, kāpēc tev vajadzīgs metro”, Suzanna prasa.
– „Nu, vispār es meklēju vietu, kur pārnakšņot”, saku kā ir.
Suzanna, kas ir no Īrijas, mirkli apsriežas ar savu čīliešu puisi par hosteļiem šajā reģionā.
– „Ok, ejam”, viņa saka un pagriežas uz to pusi, no kuras tikko nākuši.
– „Paga, tas nav jums pa ceļam”, cenšos protestēt.
– „Zini, mēs esam saēdušies saldējumu, izstaigāšanās par sliktu nenāks. Un tev tā būs drošāk, šī pilsēta mēdz būt visāda”, Suzanna saka un mēs sākam manas naktsmītnes medības trijatā.

Pirmā apskatītā vieta ir hotelis, tas man neder. Nākamais ir hostelis, bet tas jau ir pilns. Nākamais hostelis ir slēgts. Mjā, man šķita, ka atrast palikšanu uz dullo būs stipri vienkāršāk un esmu ļoti priecīga par izpalīdzīgo pāri, kas man sastāda kompāniju un uzmundrina. Beidzot tiekam līdz hostelim, kur ir brīvas gultas. Palikšana gan maksā 24 dolārus, bet nav īstā reize cimperlēties. Uz atvadām pāris man atstāj virkni kontaktus kaimiņu pilsētā Valparaiso. Paldies!

Iekārtojos un sāku pļāpāt ar istabas biedreni no Austrālijas. Pēc pāris iepazīšanās teikumiem viņa pastāsta, ka viņai uz ielas vakar nozagts maks, bet draudzenei fotoaparāts. Še tev! Biju pārliecināta, ka mani šovakar satiktie paziņas pārspīlē, bet te tev dzīvs piemēr blakus guļ. Labi, pierunājāt, piesargāšos.

  1. janvāris, 58. diena

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports 3 USD
Proviants
Naktsmītnes 24 USD
Izklaide
Citi
Dienas bilance 27 USD
Ceļojuma bilance – 467 USD

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s