Kafija ar kājām, Pinočets un dejas

Ēdot brokastis, sameklēju internetā lētāku hosteli, kas atrodas pāris kvartālu attālumā. Kaučsērfingā esmu saņēmusi laipnu, bet noraidošu atbildi. Jaunā hosteļa recepcijā strādā meitene no Polijas, rezultātā, pirms tikt pie istabas, mēs pavadām pusstundu klačojoties. Tad tieku savā istabā un internetā, kādu brīdi laukā nelienu.

Dienas vidū eju uz centru, lai iepazītu pilsētu ar „free walking tour” palīdzību. Tādu kā es ir krietns bariņš, cītīgi klausāmies mūsu gida Filipes stāstītajā. Mēs ar Ali un Džouvī mēdzām sacensties gida „īpatnības” ātrākā atpazīšanā, šim gidam tas redzams uzreiz. Pēc katras apstāšanās viņš paceļ abas rokas un saliec tās virzienā, kurp mums tālāk jāiet, īpatnējā balss intonācijā nobļaudams „Let’s go to that direction!”. Pēc reizes piektās jau ķiķina visa grupa.

Ekskursijas sākums ir šejienes Plaza de Armas – vieta, no kuras sākusies pilsētas būvniecība un kuras nosaukums raksturo laukuma vēsturisko lomu. Šeit tika glabāti ieroči un vietējiem iebrukuma gadījumā vajadzēja steigties šurp, lai saņemtu ieroci un aizstāvētu savu pilsētu.

Pēc tam mēs piestājam pie dažām centrālajām kafejnīcām, kas tiek dēvētas par „kafiju ar kājām”. Gar glauniem aparātiem šiverē garkājainas meitenes īsos svārciņos, grūti pateikt, kurš te nāk malkot kafiju, kurš priecāties un koķetēt ar kājām. Pamatauditorija šīm vietām esot biznesmeņi.

Mēs apskatām vēl virkni vēsturisku ēku un laukumu, Filipe cenšas mums īsumā iedot sajūtu arī par neseno Čīles vēsturi. 1973. gada 11. septembrī valstī notika apvērsums un prezidents Salvadors Allende izdarīja pašnāvību. Lai gan daudzi čīlieši joprojām uzskata, ka viņš ticis nogalināts. Apvērsums sašķēlis visu tautu, pat ģimenes. Vieni no bēdām raudājuši, citi priecājušies, dejojuši ielās un dzēruši šampanieti. Kā pagaidu variants pie valsts stūres piesēdies ģenerālis Augusto Pinočets. Kā daudzi pagaidu varianti, arī šis izrādījies gana stabils – Pinočets pie varas pavadīja 15 gadus. Šajā laikā valsts atkopās ekonomiski, bet cieta cilvēciski. Teju katrā čīliešu ģimenē bija kāds, kurš šī režīma laikā pazuda bez vēsts, tika nogalināts vai spīdzināts. Pamatā šādu attieksmi izpelnījās tie, kas uzdrīkstējās paust valdošajai varai atšķirīgu viedokli. Cik pazīstami.

Tāpēc, 1988. gadā notiekošās vēlēšanas bija izšķirīgas. Ja tauta nobalsotu par Pinočeta palikšanu pie varas, tie būtu vēl astoņi baiļu pilni gadi. Lai arī daudzi baidījās, ka vēlēšanu kabīnēs noslēptas novērošanas kameras, tomēr 56% nobalsoja pret, sakot Pinočetam „nē”. Cilvēktiesību muzejā var noskatīties virkni materiālu par šīm vēlēšanām – reklāmas kampaņas, pašu vēlēšanu procesu un rezultātu paziņošanu.

Kā pēdējo apskatām slavena čīliešu dzejnieka, Nobela prēmijas laureāta Pablo Nerudas māju, ko viņš uzcēlis savai mīļākajai. Arī šī, līdzīgi kā daudzas citas dzejnieka mājas, tikušas būvētas kā kuģi – svarīgākā kajīte (guļamistaba) bijusi augšstāvā, bet saimniecības telpas lejā. Citā dzīvesvietā dzejniekam kalna galā stāvējusi laiva, kurā viņš mēdzis dzert vīnu, sapņot par jūru un rakstīt. Vēl viņam bijusi arī māja, kur katra istaba iekārtota kāda noskaņojuma stilā. Piemēram, ja dzejnieks pamodies nostaļģiskā noskaņojumā, devies un nostaļģijas istabu un dienu pavadījis tur.

Ekskursijas gaitā iepazīstos ar puisi no Itālijas, divām austrāļu meitenēm un baltkrievietes-ēģiptieša pāri, kas tagad mīt ASV. Pēc ekskursijas noslēguma sarunājam kopā aiziet vakariņās. Pārējie dzīvo Bella Vista rajonā, kur norunājam tikties, bet man sanāk viegla joņošana uz savu hosteli un atpakaļ. Lai arī nokavēju norunāto tikšanās laiku 10 minūtes, esmu pirmā. Bet drīz ir klāt pārējie un ejam vakariņās, vairums pasūta šejienes nacionālo jūras produktu zupu.

Paēduši ejam uz blakus ielu iedzert kokteili, kas saucas zemestrīce – tajā ir vīns, saldējums, grenadīns un vēl kāds dzēriens, kura nosaukumu neatceros. Par spīti jocīgajām sastāvdaļām, kokteilis garšo pēc vēlviena. ASV pāris atvadās, jo viņiem rīt ir cēli plāni, bet mēs, apvaicājušies vietējiem par labu vietu, kur dejot, dodamies turpināt vakaru. Pie ieejas mums sanāk neliela stīvēšanās ar apsardzi, man un vienai no austrāļu meitenēm nav līdz personu apliecinoša dokumenta. „Doh, man ir 24 gadi”, saka austrāliete, bet es paklusēju. Tomēr iekšā tiekam ielaistas un varam doties izvingrināt kājas. Lai arī lecam bariņā, meitenes ik pa laikam tiek noceltas uz kādu deju ar vietējiem puišiem. Arī ar blondo itāli pārsvarā koķetē puiši, par ko viņš ir viegli izmisis. Deju pauzēs mēs apspriežam jaušības un nejaušības – itālis ir praktiskais fiziķis, bet šovakar noskaņots diezgan filozofiski. Viņš skatās uz apkārtējiem cilvēkiem kā molekulām un saka: „Vai tas, kā viņi šobrīd pārvietojas, ir nejaušība? Daži saskrienas, iepazīstas, seko kas vairāk. Varbūt citi rotē garām gana bieži, bet tā arī nesatiekas?”. Diemžēl runa tiek pārtraukta pusē, jo austāļu meitenes atkal aizrauj jaunekli dejot.

Es gan nolemju, ka pulksten 4 no rīta ir labs laiks, lai „tie, kam gandrīz 40” tomēr ietu gulēt un dodos laukā no kluba. Noeju pāris kvartālus, bet tad saprotu, ka man drusku nojukusi virziena sajūta. Vēršos pie viena pārīša un prasu, kur ir „Rio. Upe?”. Viņi uz mani skatās tā, it kā es nakts vidū vaicātu ceļu uz Riodaženeiro. Viss beidzas ar to, ka pēc pāris minūtēm viņi iesēdina mani mašīnā un aizved līdz hosteļa durvīm, jo šajā diennakts laikā ar kājām neesot droši pārvietoties.

– „Un nekad, nekad nesēdies svešinieku mašīnā, ja”, šoferis uz atvadām man vēl lasa morāli, bet man nāk smiekli.
– „Ko tad es tagad daru?”.
– „Tas ir citādāk, mēs esam labi cilvēki”.
– „Es taču redzu, ka jūs esat labi cilvēki, tāpēc arī te sēžu”.
– „Nē, citreiz tā noteikti nedari”, vīrs paliek pie sava.

Es viņiem neņemos klāstīt savu teoriju par to, ka daudz drošākas ir situācijas, kad es esmu kontakta iniciators, nevis otrādāk. Es izvēlos (liekot lietā saprāta un intuīcijas kombināciju) cilvēkus, kuriem prasīt padomu vai lūgt palīdzību un tas manā skatījumā ir daudz drošāk nekā parakstīties uz svešinieka piedāvājumu. Lai gan esmu darījusi arī to. Pasaulē ir daži kretīni, bet vai tāpēc par tādiem jāuzskata lielākā daļa cilvēku.

Šajā dienā man bija gana nebēdnīgas izklaides sajūta, tāpēc kronēju to par Daces Maisiņas dienu, muchas gracias! 🙂

2.janvāris, 59. diena

Izdevumi: