Savu solījumu es turēju. Laiks, kuru pavadīju Lieldienu salā, vislabāk raksturojams ar vārdu laisks. Neviena rindiņa netapa uzrakstīta, toties tagad ir sajūta, ka jāsacer kopotie raksti. Salas dienas atsevišķi neaprakstīšu, es pat nevarētu, jo tās visas sajaukušās kopā. Šajās dienās mēs peldējām, grilējām zivis un gaļu, vērojām saulrietus, malkojām dažāda kalibra dzērienus, vazājāmies riņķī uz motorolleriem, gājām ciemos un veicām citas tamlīdzīgas (ļoti svarīgas) aktivitātes. Labi, pāris mirkļi no šīm dienām.
Vārtos pa gultu un mācos spāņu valodu. Ir vēla pēcpusdiena, saule ielīdusi visos istabas kaktos. Paceļu aizkaru, lai ieskatītos ārā un ieraugu amizantu skatu – viss mazais Eliasa pagalms ir zirgiem pilns, šie cītīgi trimerē mauriņu. Tuvākais zirgs ir vien metra attālumā no mana loga. Vēlāk, kad pastāstu Eliasam par viesiem, viņš piekodina nākamajā reizē dzīt tos prom – zirgi noēdot ne tikai zāli, bet arī pusgatavos banānus un citus labumus.
Ir viens no vakariem, kad vakarējam, sūcot alu. Pēkšņi Eliasa vecākais brālis Karloss mani pārsteidz nesagatavotu ar jautājumu, vai es zinot, kas ir Mihails Tāls. Izrādās, ka šahs un viss, kas ar šo spēli saistīts, ir Karlosa sirdslieta. Lieki piebilst, ka ar šo jautājumu Karloss uzreiz ieguva treknu plusiņu manā uztverē.
„Mēs diemžēl šodien nevarēsim makšķerēt, mums nav piemēroti apavi”, mani apbēdina Karlosa draudzene Kamilla. Oponēju, ka arī Eliass ir iešļūcenēs. „Tas ir citādāk, viņš ir vietējais.” Šodien ir stiprs vējš un viļņi atnes šļakatu galotnes līdz pat klinšu augšai, no kurienes puiši makšķerē. Neuzmanīgs solis vai stipra zivs var novest pie nejauka kritiena. Tomēr man ļoti gribas pamēģināt pašai izvilkt kādu lomu, tāpēc Eliass piekrīt mainīt vietu un mēs atrodam zemākas klintis aizvējā, kur nav tik bīstami atrasties. Sākumā man nekas nesanāk, tomēr drīz auklas galā spirinās pirmā zivs. Nomakšķerēju četras skaistules, mazāko gan, apveltījusi ar gaisa skūpstu, palaižu vaļā, lai paaugās.
Vienu dienu esmu nolēmusi veltīt salas alu apskatei. Pēc kartes vietā, kur jābūt pirmajai alai, neko nevar saskatīt. Man izskatās, ka iestaigāta taciņa ved uz klinšu malu, tāpēc, saņēmusi drosmi, uzmanīgi traušos lejup pa stāvajām klintīm. Man pievienojas jauns pāris no Santjago, tā mēs kādu brīdi tēlojam alpīnistus, līdz tālumā pamanām klinšu sienā palielu caurumu – tas gan atrodas sienas vidū un izskatās nepieejams. Atgriežamies virszemē un sākam meklēt ieeju alā tur. Drīz mums veicas – nelielā ieplakā uzejam caurumu, kas ved iekšā zemē. Izlienam cauri šauram koridoram un nonākam plašā zālē, no kuras atšķeļas divas ejas, abas no tām beidzas klinšu sienā, kā milzīgi logi uz okeānu.
Es gribu peldēties, bet, kad braucam garām pilsētas pludmalei, saviebjos – tur ir pārāk daudz ļaužu. „O, man ir ideja”, Eliass saka un ripina moci tālāk. Novietojam to kalna galā un kāpelējam pa klintīm lejā pie okeāna. Eliass priecājas – šeit esot nākuši peldēties bērnībā, nekas īpaši nav mainījies. Jāpeld klinšu ielokā, toties te ir daudz mežonīgāk, kas man tīri labi patīk. Vienīgi nedrīkst līst klintīm pārāk tuvu, uz tām satupuši jūras eži (mana interpretācija), kas ar izslietām adatām to vien gaida, kad tu uzdursies virsū. Pēc viņu dūrieniem sāpot galva un esot nelabi. Tāpēc es pamatā tirinos pa ūdens „baseina” vidu, Eliass gan šiverē pa visu apkaimi, ko viņš pazīst kā savu kabatu. Nopeldējušies žūstam vakara saulē uz karstajiem akmeņiem.
26., 27., 28. (Edīšbučas), 29., 30. decembris
52., 53., 54., 55., 56. diena
Izdevumi:
| „Tālais” transports | – |
| Pilsētas transports | – |
| Proviants | 100 USD (diezgan aptuvens cipars) |
| Naktsmītnes | – |
| Izklaide | – |
| Citi | – |
| Dienas bilance | 100 USD |
| Ceļojuma bilance | – 395 USD |
