Kad mēs ar Kiku mostamies, Eliass jau ir devies uz darbu. Aši sataisāmies arī mēs un ejam uz ciematu. Pa ceļam izdodas nobalsot auto, kas mūs aizved līdz centram – Eliasa māja atrodas gabalu tālāk. Mums paiet teju stunda, kamēr nomedījam īres auto par piedienīgu cenu, 40 dolāriem. Tas arī izdodas tikai tāpēc, ka īrējam no rokas, nevis oficiālā kantorī – tur šis prieks ir teju uz pusi dārgāks. Kad saņemam mašīnu, mums neviens pat nepajautā, vai protam braukt, nemaz nerunājot par jebkādiem dokumentiem. Arī mums nekādi auto papīri netiek piešķirti, laikam jau nekur uz salas mašīnu nenozūmēsi.
Tikušas pie mašīnas, braucam pakaļ mūsu šodienas ceļabiedram Nato. Kika iepazinās ar Nato Ziemassvētku ballītē, viņš ir Eliasa trešās pakāpes paziņa vai radinieks – faktiski šeit teju visi vietējie pazīst cits citu. Tā kā karu, slimību, verdzības un visādu citu nedienu dēļ salas pirmiedzīvotāju skaits, kas ziedu laikos bija teju 15 000, vienā brīdī saruka līdz 111 cilvēkiem, tad, lai izbēgtu no radniecības draudiem, ļoti daudzi sāka veidot attiecības ar ārvalstniekiem un dara to vēl šobaltdien. Pašlaik salā mīt aptuveni 6000 ļautiņi, bet ik gadu salu apmeklē ap 90 000 tūristu, kas, protams, dod salai pamatienākumus.
Nato vecaistēvs, itālis pēc tautības, nonācis šajā salā, kad avarējis viņa buru kuģis, viņš vienīgais esot izdzīvojis pēc katastrofas. Apprecējies ar vietējo meiteni un bijis augti vērtēts salā, jo pratis rakstīt. Strādājis pamatā valdības uzdevumā, sapelnījis kā atlīdzību zemi, ko turpina mantot viņa pēcteči. Nato viņu netrūkst, īsti gan nespēju izsekot vīra jaunības gaitu atstāstam spāniski. Bet, var nojaust, ka tās bijušas gana raibas – vēl tagad vecais vīrs šķeļ smaidus un skatus, kuriem grūti pretoties.
Pamatā ar Nato sazinās Kika, viņas spāņu valoda ir nesalīdzināmi labāka par manējo. Neraugoties uz to, arī viņa brīžiem pazūd tulkojumā – gan tāpēc, ka nesaprot dažus Nato lietotos vārdus, gan tāpēc, ka vīrs savā stāstā mēdz aizplūst dažādos virzienos, pēc tam ne vienmēr atkuģojot atpakaļ pa to pašu straumi.
Tūru Heijerdālu Nato pirmo reizi saticis astoņu gadu vecumā. Negalvoju par stāsta vēsturisko precizitāti, bet, ja pareizi sapratām Nato vēstīto, tad tikšanās neesot bijusi visai priecīga. Kon-tiki kuģis esot piestājis netālu no ciemata un viesi esot uzaicinājuši vietējos bērnus pavizināties ar kādu mazāku laiviņu – aizkuģojuši līdz brīnišķīgajai Anakenas pludmalei salas otrā pusē. Tagad uz turieni ved asfaltēts ceļš, bet tolaik bijis citādāk, pa sauszemi uz pludmali bijis ļoti grūti nokļūt. Viss bijis labi līdz pienācis laiks doties atpakaļceļā – uznākusi vētra, laiva tajā cietusi un pasažieri sabiruši ūdenī. Nato bijis labs peldētājs un, kā vairums braucēju, izglābies, bet tajā reizē noslīkuši trīs bērni un kāds profesors. Vēlāk, kad Tūrs Heijerdāls jau atgriezies Lieldienu salās, lai pētītu un padarītu slavenas lielās statujas, Nato palīdzējis viņa arheologu brigādei.
Dienas gaitā apskatām teju visus Moai – lielākā daļa no statujām atrodas okeāna krastā un sargā salu – tās gan slejas ar muguru pret okeānu, ar skatu pret iekšzemi. Vienīgi septiņi vīri, kas stāv kāda kalna galā iekšzemē, skatās jūras virzienā – tie veltīti septiņiem vīriem, kas tikuši sūtīti izziņas braucienos. Katra statuja veltīta kādam ievērojamam cilvēkam pagātnē un tās uzstādītas uz kapenēm, tāpēc nedrīkst atrasties tiešā to tuvumā. Arī, protams, lai nebojātu vēsturiskos tēlus, muļķu mūsdienās netrūkst.
Vakara pusē piestājam mazā ostā, šeit dažreiz varot novērot bruņurupučus. Šodien diemžēl nav dažreiz. Bet senāk rupuči mudžējuši, ka biezs. Bērni esot lekuši no mola, lai peldētos un apsituši galvas pret bruņurupučiem. Vēl visā salā var novērot nelielus, vanagiem līdzīgus putnus. Nato stāsta, ka, ja tos mazus pieradinot, tie kalpojot par lieliskiem mājas sargiem.
Atgriežamies mājās vēlu vakarā – šodien patiesībā esam apskatījušas visas salas ievērojamās vietas. Es, godīgs tūrists būdams, iebraucot salā, nopirku ieejas biļeti nacionālajam parkam – tā nepieciešama divos punktos. Maksa nebija maza – 60 dolāri, bet ko padarīsi. Šodien gan mums biļetes nekur neprasīja – viens galvas mājiens no Nato un varējām doties, kurp gribam.
Kika bija pārliecināta, ka viņa dodas prom rīt, bet „nejauši” sastapts gids kādā no apskates vietām, vērsa viņas uzmanību, ka lidmašīna uz Santjago gan esot tikai šovakar vakarā. Tā izrādās tiesa, tāpēc Kika aši samet savas lietas somā, atvadās no visiem un dodas lidostas virzienā.
Pirms ķeros pie savām lietām, prasu Eliasam, vai nevajag ko palīdzēt. „Nē, manā mājā tu esi princese (kas viņiem visiem ir ar tām princesēm), atpūties. Jā un vēl – tu esi mana kaučsērfere numur 200!”, nozibsnī brūnas acis un balts smaids. Lai arī esmu sagurusi, atveru datoru, lai šķirotu bildes un aprakstītu šodienu. Eliass pienāk un aizver datoru. „Nekādas strādāšanas, es teicu, ir laiks atpūsties”, viņš gandrīz vai pavēl. Un es nodomāju – galu galā, kāpēc ne. Un piešķiru sev rakstīšanas atvaļinājumu līdz Jaunajam gadam. Ir laiks atpūsties.
Izdevumi:
„Tālais” transports | – |
Pilsētas transports | – |
Proviants | 5 USD |
Naktsmītnes | – |
Izklaide | 20 USD |
Citi | – |
Dienas bilance | 25 USD |
Ceļojuma bilance | – 410 USD |
52. diena, 2014. gada 26. decembris
nkmason
Oh my goodness, these pictures are breathtaking! Is it always sunny and perfectly blue there?
Zane Eniņa
Don’t know about “always”, but my week was pretty perfect 🙂
Latvijas blogāres apskats #31 (29.12.-04.01.). | baltais runcis
[…] blogā par Lieldienu salu. Mysicily raksts par Etnu jaunajā gadā. Una raksta par ceļojumu uz […]