Ierašanās Lieldienu salā

Lidmašīna no Bogotas uz Santjago laimīgā kārtā ir pustukša – operatīvi ieņemu tuvāko trīsrindnieku un, ieturējusi otrās svētku vakariņas, liekos uz auss un mierīgi noguļu līdz brīdim, kad sākam nosēsties. Santjago lidostā man ir tik vien laika, lai izietu visas birokrātiskās procedūras – esmu pie vārtiem 10 minūtes pirms iekāpšanas. Aši atrodu bankomātu, lai Lieldienu salās ierastos ar vietējiem peso kabatā, tomēr šis man naudu nedod. Otrs bankomāts arī nē, sasodīts. Nu neko, jācer, ka salās tikšu pie naudas.

No kontinenta līdz Lieldienu salai jālido četras ar pusi stundas, mazliet paguļu, noskatos  „Hitchhiker’s guide to the galaxy” un tad jau pie apvāršņa iznirst izslavētā sala. Man blakus sēdošais vietējais vīrs iepriecina, ka šobrīd Lieldienu salā ir dikti silti, pie 30 grādiem.

Jā, to izkāpjot var just – ir silts un mitrs. Kamēr citi gaida bagāžu, esmu jau laukā no mikroskopiskās lidostas. Grozos un ar acīm meklēju, kurš varētu būt mans hosts. Lidmašīna ir nosēdusies 40 minūtes ātrāk un var gadīties, ka viņš vēl nebūs ieradies. Tomēr, pamanījis manu blisināšanos, kāds vīrs sāk smaidīt – esam satikušies. Mana hosta vārds ir Eliass, vēl viņu mēdz dēvēt par Lāzeru. Jautrākais ir tas, ka viņš nerunā angliski – beidzot man būs piespiedu kārtā jāpraktizē spāņu valoda. Uztraušamies uz maza motorollera un braucam mājās. Pa ceļam atrisinām arī manu naudas jautājumu – pirmais bankomāts negrib draudzēties ar nevienu no kartēm, bet otrais tomēr apžēlojas un piešķir man kaudzīti peso.

„Šī ir pilsētas centrālā iela”, stāsta Eliass, kad braucam pa nelielu celiņu, uz kura dzīvo mazi veikali, bankomāti, aptieka. Izbraucam ārā no pilsētas un pēc gabaliņa Eliass griež iekšā kādā sānu ceļā. „Man nav plaša māja, bet ir plaša sirds”, viņš paziņo, kad iebraucam pagalmā. Jā, nelielā māja būvēta Nif-nif stilā – pie koka karkasa piestiprinātas reģipša plāksnes, viss ir dziļi vienkārši. Bet šajos klimata apstākļos nekas vairāk nav nepieciešams. Un iekšā ir sadzīves ērtības – gulta, tualete ar visu ūdeni un duša ar visu karsto ūdeni. Viesistabā ir divas gultas – viena paredzēta man, otrā vēl čuč sieviete no Itālijas, kas nu jau 26 gadus dzīvo Taiti. Vakar šie svinējuši Ziemassvētkus līdz sešiem rītā. Vēl šeit dzīvo suns, vārdā Migla un kaķis, vārdā Mākonis.

Manam hostam ir 40 gadi, bet viešņai Kikai – 56. Šie ļaudis man kārtējo reizi kalpo kā labs uzskates līdzeklis, ka kaučsērfings nav tikai jauniešu padarīšana. Ieeju dušā pēc tālā ceļa un atkal jūtos pēc cilvēka. Pa to laiku Eliass ir izvārījis „paģiru zupu” – skābenu zivju viru ar jūras veltēm. Lai arī man nav paģiru, tāpat izēdu divus šķīvjus, tik gardu zupu sen neesmu baudījusi.

Tad Eliass vaicā, vai mēs ar Kiku vēlamies pievienoties nelielā izbraucienā ar radiem un draugiem uz laukiem. Protams, mēs vēlamies. Kika pievienojas autobraucējiem, bet es atkal sēžos uz Eliasa moto un dodamies ceļā. Nelielais, saules piekarsētais ceļš, ticis ārā no pilsētas, vijas gar okeāna krastu un padara mūsu braucienu nedrošu – man visu laiku jābildē. Man tikai jāpiebiksta Elisam, ja kaut kur vēlos apstāties. To gan izmantoju tikai vienu reizi – lai sasveicinātos ar pirmo slaveno salas vīrieti. „Tikai neaiztiec ar rokām”, Eliass mani brīdina, kad dodos šo nofotografēt, vietējie ļoti uzpasē savu kultūrvēsturisko mantojumu.

Braukt „uz laukiem” šeit nozīmē nobāzēties okēna krastā. Viena segas puse tiek piestiprināta auto, otra piesieta pie motorolleriem un nojume, lai glābtos no spilgtās saules, ir gatava. Tad katrs dara ko grib – iet peldēties, makšķerēt, lasīt pa klintīm jūras mošķus vai vienkārši dirnēt nojumē un sūkt alu.

Man vēl ir neliels krekšķis, tāpēc pagaidām atturos no zilā ūdens vilinājuma, vien fotografēju, kā pārējie lec no klintīm okeānā. Pēc peldes sākas ēšanas prieki – no mašīnas tiek izceltas šāles ar dārzeņu salātiem un sutinātu gaļu. Paēdusi sajūtu pēclidojumu sagurumu, tāpēc priecājos, kad Eliass piedāvā doties mājās. Tur nonākusi piekodinu, lai viņš mani pamodina pirms saulrieta un liekos diendusā.

Šķiet pagājušas vien dažas minūtes, kas Eliass mani modina. Mirkli miegs cīnās ar saulrietu, bet pēdējais ar grūtībām uzvar. Ceļos augšā, mēs atkal sēžamies uz mazā moto un laižam skatīties saulrietu. Debesis lēnām top krāsām bagātākas un izceļ Lieldienu salas izslavēto statuju tumšās kontūras. Sēžu un domāju par to, cik forši, ka pasaulē ir tādas lietas kā internets, lidmašīnas, kaučsērfings. Vēl pirms diennakts atrados citā valstī, bet tagad sēžu Lieldienu salā, esmu iepazinusies ar kaudzi vietējo cilvēku, baudījusi šejienes ēdienus un varu vērties uz saviem bērnības sapņu tēliem. Esi sveicināta, Rapa Nui!

52. diena, 2014. gada 25. decembris

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants 10 USD
Naktsmītnes
Izklaide 60 USD
Citi
Dienas bilance 70 USD
Ceļojuma bilance – 410 USD

2 responses to “Ierašanās Lieldienu salā

  1. Laimīgu Jauno gadu, tur, gandrīz zemeslodes otrā pusē! :) Vai kā mazliet skauž, bet nekas, gan jau arī uz turieni aizpēršos kaut kad. :) Starp citu, mazliet zāģē acīs daudzskaitlis – manis lasītajā Heijerdālā Lieldienu sala vienmēr bija vienskaitlī (varbūt tulkotājs?).

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s