Taureņu (ne)miers

Dzīve

Kādu taureni tu vēlējies ieraudzīt vasaras sākumā – vienkrāsainu vai raibu? Man šķiet, ka vairums cilvēku cerēja pirmo skatīt raibeni – lai krāsaina, piedzīvojumiem bagāta vasara būtu priekšā. Katrā ziņā es noteikti. Ja kaut kur noplivinājās dzeltenie vai viegli iezaļganie spārni, ātri novērsos un izlikos, ka neko neesmu redzējusi. Es vienmēr esmu gribējusi raibas vasaras.

Ziemassvētkos viens no biežākajiem vēlējumiem ir miers. Miers virs zemes. Miers tevī pašā. Harmonija. Mēs paši mierīgi kā lāči ziemas miegā, hibernējušies kā vardes. Kā zeme zem sniega segas. Kā aizsaluši ezeri (un mūsos smok zivis). Auksti un nosarmojuši kā koki Juglas pievārtē.

Varbūt mums vajadzīgs ziemas miers un baltums, lai krātu spēkus vasaras raibumam un košumam. Nav klusums kluss bez skaļuma, nav siltums silts bez aukstuma. Prieks bez apstājas kļūst pliekans. Krāsas un acu zīlītes izbalē no nepārejošas saules spožuma. Un acis vairāk žilbst no sniega baltuma kā krāsu spilgtuma. Ir jānāk aukstumam izsaldēt kukaiņu oliņas un sāpes, ir pumpuri jānorūda.

Tikai taureņiem jābūt vienmēr. Aiz loga, sirdī vai vēderā. Kad kļūst pārāk auksti, vienmēr ir kāds taurenis, kas sakustina tevī spārus un sasilda ar cerību. Par vasaru, kas nāks.

(Jo viss, ko vēlies, ir tevī. Troksnis un klusums. Baltums un košums. Dedzība un miers.)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.