Esi uzmanīgs ar to, ko vēlies

Dzīve

Man ir diezgan īsa atmiņa, jā. Vienmēr esmu to zinājusi un nekad neesmu slēpusi. Tas ir viens no šī bloga patīkamiem blakusefektiem – varu arī pati ielūkoties savās atmiņās, ja rodas tāda vēlme.

Šodien revidēju veca privātā datora failus un atradu kādu tekstu, kuru pārlasot biju mazliet šokā. Kad man tagad cilvēki jautā – vai pamest darbu un ceļot bija spontāna doma vai plānota rīcība, parasti atbildu, ka plānota, ar to domājot, ka biju par šo tēmu lauzījusi galvu krietnu laiku un tad saņēmos. Nekā. Es atradu precīzi izstrādātu plānu – ko un kā es darīšu, lai ceļotu. Tas tapis tālajā 2011. gada vasarā, kad vēl strādāju pilnās burās. Tur atrodami konkrēti veicamie soļi (kas, starp citu, ir paveikti), tā brīža ceļā došanās iemesli un maršruts. Pieļauju, ka rakstot plānu, man tas izklausījās pēc vieglas zinātniskās fantastikas, taču tagad pārlasot secinu – viss noticis tieši tā. Labi, liktenis mani neplānoti drusku pavazāja aiz deguna (atvainojiet, plaušām), bet konceptuāli lietas risinājušās tā, kā biju tās pasūtījusi. Pat šādas detaļas:

„Pēc tam, kad būšu “nolikusi savas pilnvaras”, es noskūšu matus. Vai tas ir obligāti? Nē. Bet – diez vai es to vēl kādreiz citreiz dzīvē izdarīšu.”

Tagadējās ceļošanas sajūtas gan ir manījušās, bet Latvijas – ne par matu:
„Tomēr nu jau vairākus gadus ir tā, aizdodoties tuvākā vai tālākā ceļojumā, absolūti negribas atpakaļ un palasot, ka cilvēki šādi ceļo, kļūstu nemierīga – zeme sākt degt zem kājām un gribas doties prom jau rīt. Nepārprotiet. Es mīlu šo zemi. Gan Latvijas cilvēki, gan mūsu daba ir ļoti īpaša, esmu raudājusi lidmašīnā, ieraugot Rīgas aprises, atgriežoties pat no vienas nedēļas prombūtnes. Ar Latvijas dabu man vispār grūti kaut ko salīdzināt – tās daudzveidīgums ir neizsmeļams. Gan putnu pieklaigātie purvi pavasarī, gan suņuburkšķu pļavas Jāņu rīta miglā, piemirkuša priežu meža smarža rudenī, sarmas viscaur klātie koki Juglas pievārtē ziemas spelgonī – es jau šobrīd ticu un zinu, ka nav skaistākas, miera pilnākas un māju sajūtu dodošākas vietas kā Latvija. Un nebūs. Un ne jau tāpēc man jādodas ceļā, lai to visu saskatītu un saprastu. Bet jāiet tāpat.”

Un pusgadu vēlāk, decembra vidū seko ieraksts, kura sajūtās man pat grūti šobrīd atgriezties: “Kaut kāds jokains man šovakar noskaņojums. It kā uz vecumu vajadzētu saprast, kas un kā notiek, kā jādzīvo jēdzīgāk, tomēr pēdējā laikā dzīves temps kļūst tikai ātrāks. Tracina, ka netieku līdz svarīgajām lietām, izšķīstu steigā un sīkumos. Zinot, ka pēc pusgada būs apstāšanās vai, precīzāk, cita tempa uzņemšana, ir gan vieglāk, gan grūtāk. Visus darbus domās dalu – šo es, iespējams, daru pēdējo reizi.. pavisam drīz būs ZS balle, Enģeļu pasākums. Iespējams, pēdējie šādā formātā.”

Tajā vakarā laikam tiešām ir bijis īpašs noskaņojums, ko es, protams, neatceros – ne sajūtas, ne iemeslus, ne pašu rakstīto, bet savi iemesli tam noteikti bijuši:

“Šovakar es gribētu būt jūra. Jūra, kas gadsimtiem glāsta smiltis, gludina oļus, briedina dzintarus, pulē tos, lai tad atkal kādā dusmīgā vētras naktī izspļautu malā tā paliekas. Es gribu sajust, ka smiltis ir man blakus un vienmēr būs. Neraugoties uz to, ka citreiz bradāšu tās ar kājām un trakošu virs tām, ka metīšu sejā lamas un šļakatas, dauzīšu pieri pret krastu un raušu sev līdzi vēl un vēl smiltis, it kā man to jau tā nebūtu pārpārēm. Tad atkal norimšu un, piedošanu lūdzoties, dienām ar tām rotaļāšos, spēlēšos, rakstīšu rakstus un būvēšu pilis, smilšu sapņu pilis. Un vēl es tās izrotāšu, katru dienu citā rotā un rakstā. Ar gliemežvāku kaļķainajiem logiem, koku durvīm un aļģu aizkariem.
Es gribu, lai manī atspīd visi pilnmēness murgi. Lai kopā ar tā spokaino atspīdumu manī ienāk vilku izsalkusī gaudošana, skumjas un sasistas automašīnas. Es tās visas iesūkšu sevī, pārliešu ar svinu un nogremdēšu sevī. Kopā ar pirātu kuģiem, zvejnieku laivām, jūras vilkiem un jaunavām. Lai tad šķiro tās dvēseles kāds, lai likteņus šķetina, man viss viens.”

2 komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.