Bildinājums Maču Pikču

„Tas taču ir ūdenskritums, vai ne?”, es cerīgi vaicāju Džouvī, kad no rīta ieturam brokastis. Diemžēl nē, Džouvī apgalvo, ka pa jumtu bungājošās skaņas ir lietus. Kad izejam ārā, redzu, ka viņam taisnība. Vēl mākslīgi apgaismotā iela ir peļķēm klāta un lietus pilieni priecīgi dzīvojas pa tām.

Ir 5 no rīta, kad ierodamies autobusa pieturā. Tādi kā mēs ir daudzi, ielas malu pilda tūristu rindas. Džouvī aiziet nopirkt biļetes – 10 dolāri, lai aizbrauktu no šejienes līdz ieejai Maču Pikču, man šķiet tīrā krāpniecība, bet, tā kā ceļš vijas augšup, tad mani spēki droši vien būtu jau beigušies pie ieejas vārtiem. Autobusi sāk kursēt 5:30, lēnām kļūt gaišs un top skaidrs, ka neko vairāk par mākoņiem mēs neredzēsim. Braucam autobusā un ņirgājamies, ka šī būs dārgākā migla, kurus apskatīsim. „Beidz vaimanāt”, mēs tomēr aprājam paši sevi un viens otru.

Īsi pirms 6 kopā ar citiem tūristiem stāvam rindā pie ieejas. Pašā augšā ieraugu blondu bizi, kura pagriežas pret mani – atkal Čelsija. Tad jau vārti veras un dodamies miglā. Patiesībā ir pat labi – senie mūri miglas ielenkumā izskatās vēl noslēpumaināk. Tālāk par pārdesmit metriem gan iesākumā neredz, bet tas lēnām sāk mainīties. Kad atgriežamies pēc pastaigas pa vienu no takām, skats uz centrālo Maču Pikču daļu jau ir pavisam noskaidrojies. Dodamies izstaigāt to – sāk spīdēt saule. Nu jau garastāvoklis ir pavisam labs – var apskatīt daili visapkārt, ko arī darām. Tāpat kā fotografējam apkārtni, viens otru, taisām Ali bildes – paceļam rokas gaisā vai saliecam tās demonstrējot muskuļus. „Ali ar mums leposies”, esam pārliecināti.

Kādā no terasēm ieraugām sapulcējušos bariņu jauniešu, tur kaut kas notiek. Apstājamies mēs arī un esam liecinieki, kā viens no jauniešiem krīt uz ceļa un saka bildinājuma runu. Esmu redzējusi daudzas kāzas, bēres un vēl visādus svarīgus dzīves pasākumus, bet laikam šis ir pirmais bildinājums, kuru piedzīvoju. Runa ir sirsnīga, meitene raud – viss, kā nākas.

Turpinām pastaigu un vienā no rakursiem paveras īpaši varens skats – saule apspīd senās pilsētas drupas, nav grūti iztēloties šīs vietas kādreizējo varenību. Jāsaka, ka es biju ļoti skeptiski noskaņota pret došanos uz šejieni. Neatbraukt šķita nepiedienīgi, bet īpašas vēlmes man nebija, šķita, ka pārlieku lielā vietas komercializācija būs to „sačakarējusi”. Jā, prieks ir dārgs pēc suņa – ieejas biļete tikai uz Maču Pikču maksā 126 soles, ja grib uzkāpt arī Maču Pikču kalnā, tad 140 soles. Un par ceļu mēs jau parunājām. Tomēr jāatzīst, ka esmu iespaidota, vieta ir īpaša.

Mēs esam nopirkuši biļetes, kas iekļauj arī kalnu, tāpēc sākam kāpt tajā. Man iet pavisam lēnām – mudinu Džouvī iet uz priekšu ātrāk, viņš ik pa laikam piedāvā kopā doties atpakaļ. Nonākam līdz pirmajam skatu laukumam, no kura var aplūkot pilsētas drupas no augšas. Es saprotu, ka, kāpjot augstāk, skats būs stipri līdzīgs un nolemju pietaupīt spēkus. Uzkaru lielo fotoaparātu Džouvī kaklā, piekodinu uzņemt labas bildes, un sāku kāpt lejup.

Lēnām izstaigāju apkaimi, tad nosēžos takas malā un gaidu Džouvī. Pēc gandrīz divām stundām viņš atgriežas – viscaur slapjš no sviedriem. Esmu priecīga, ka neveicu šo posmu, droši vien tagad būtu pusdzīva. Džouvī sen ir beidzies ūdens, atdodu savējo un tas pazūd dažu sekunžu laikā. Džouvī joprojām ir izslāpis, tāpēc kafejnīcā pie izejas nopērk enerģijas dzērienu un puslitru ūdens, samaksājot par to 20 soles – zādzība gaišā dienas laikā.

Atpakaļ gan ejam kājām, tomēr ceļš nav viegls – stāvie pakāpieni izaicina ceļus, locītavas un kāju muskuļus. Džouvī pārvietojas tā, ka man ir bail, ka viņš vienā brīdī pavilks uz acīm, neizskatās labi. Kad esam tikuši līdz lejai, viņš atzīst, ka ir beigts un pagalam. Nogurums ir viens faktors un laiks ir otrs – viņš vēl nav nopircis savu autobusa biļeti uz Arequipu, tāpēc pieņem lēmumu atpakaļ doties ar vilcienu.

Es gan mērošu to pašu maršrutu ko turpceļā – tas ir gan naudas, gan principa, bet visvairāk gribēšanas jautājums. Man patiešām ir vēlme vēlreiz pastaigāties 10 km pa skaisto ceļu – nesteidzoties un gaismā. Tad nu mēs atvadāmies – Džouvī aizlīgo uz Aqua Calientes miestu, es uzsāku gājienu gar sliedēm. Ja vakar ceļš likās mazliet spocīgs, tad tagad dienasgaismā tas ir pavisam mīlīgs un tādu gājēju kā es ir desmitiem. Es pat neizpildu pirmo drošības soli – eju ar visu lielo fotoaparātu kaklā.

Lai arī esmu gājusi lēnāk un mierīgāk, tieku galā pēc tām pašām divām stundām, laikam pateicoties faktam, ka atpakaļceļš ved mazliet uz leju. Hidroelectrica ātri sarunāju mašīnu līdz Santa Teresa, arī tur viss notiek ātri. Mēs jau esam pilna mašīna, kad šoferi uzrunā padzīvojis pāris. Jā, kāpēc ne. Omīte tiek iesēdināta blakus vīrietim priekšējā sēdeklī, večuks iestūķēts bagāžniekā, bet plastmasas trubas – izbāztas gar mūsu galvām ārā pa priekšējo logu. Visi laimīgi.

Pusceļā vecīši ar visām trubām tiek izsēdināti, varam uzelpot brīvāk. Tad šoferis grib apdzīt priekšā braucošo auto, bet tas nav ar mieru. Rezultātā abas mašīnas uzsāk sacīkstes. Es jau minēju, ka šis ceļa posms vijas gar kraujas malu un ir ar asiem līkumiem bagāts. Rallijs šajā situācijā piedod papildus asumu. Toties galā nonākam daudz ātrāk kā turpceļā. Tas gan neko nelīdz – automašīna uz Cusco ir pustukša, mēs gaidām teju stundu. Beigās šoferim izdodas savākt pilnu salonu un mēs uzsākam pēdējo, visgarāko ceļa posmu.

Par spīti pārgurumam, gulēt ir sarežģīti – arī šī šofera nepiepildīts sapnis ir rallija braucējs, un viņš joņo miglā un tumsā pa serpentīniem tā, ka mēs savos krēslos kratāmies no vienas malas un otru. Izskatās, ka galā būsim ap desmitiem vakarā. Es nezinu, vai sastapšu Džouvī – ja viņš būs devies ceļā ar nakts autobusu, tad nē, ja būs atradis kādu, kas kursē rīt no rīta, tad šis būs vēl uz vietas un varēsim aiziet atvadu vakariņās. Es pat nezinu, kuru versiju vairāk vēlos. Protams, sastapt Džouvī būtu jauki, bet mana pārguruma pakāpe ir tāda, ka vienīgais, kas mani interesē, ir duša un gulta.

Kad ieeju hostelī, recepcijas darbiniece priecīgi paziņo, ka mans amigo esot šeit. Smieklīgi ir tas, ka viņš ieradies tikai pusstundu pirms manis – ja pēdējā mašīna nebūtu stundu gaidījusi, es pat būtu pirmā. Saņemos, ieeju dušā un ejam.. ēst picu. Šovakar mums ir burvīga kompānija – kalna galā Džouvī sastapa vācu pāri Dāvidu un Lisu, ar kuriem iepazināmies Limas hostelī. Vakariņas ir jaukas, bet es no pārguruma varu apēst tikai pāris picas gabaliņus. Acis krīt ciet, nedaudz reibst galva. Esam cēlušies četros no rīta un tagad ir pusnakts. Arī pārējie ceļabiedri ir līdzīgā stāvoklī – sarunāju ar vāciešiem rīt aiziet pusdienās un beidzot dodamies gulēt.

Šī ir pirmā dubultdiena, kas veltīta diviem, vispār pat trīs cilvēkiem. Tomēr tā bija tik gara un iespaidu pilna, ka ceru, ka „saņēmēji” neļaunosies. Bijusī darba kolēģe Kristīne Gūtmane jau sen bija rezervējusi 21. decembri par godu dēliņa Eliasa otrajai dzimšanas dienai, bet mana jogas cīņu biedre Laura Līduma – dienu Maču Pikču. Paldies, mīļās meitenes!

48. diena, 2014. gada 21. decembris

Izdevumi:

„Tālais” transports 24 USD
Pilsētas transports
Proviants 17 USD
Naktsmītnes 9 USD
Izklaide 47 USD
Citi
Dienas bilance 97 USD
Ceļojuma bilance – 360 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s