Kad Tupakamaru saka „jā”

Šorīt apdaru visus darbus nelielā steigā – man vienos jābūt centrā, esmu sarunājusi „randiņu”. Mana bijusī darba kolēģe Zaiga, padzirdot, ka došos uz Limu, atsūtīja Vladimira kontaktus – bijušais rīdzinieks ieskatījies peruāņu meitenē un tagad mīt šajā valstī. Ejot uz norunāto tikšanās vietu, jūtu patīkamu satraukumu – pirmo reizi ceļojuma laikā varēšu ar kādu aprunāties dzimtajā valodā.

Lai arī Vladimirs ir krievu izcelsmes, viņa latviešu valoda ir gana laba. Tā ir brīnišķīga sajūta – otrā pasaules malā klīst pa milzīgu pilsētu un sarunāties latviski. Sākumā mēs aizejam uz tirgu – Vladimirs iecerējis cept piparkūkas un grib nopirkt šādus tādus niekus šim procesam. Redzot apkārtējo pārtiku, varam kopīgi pagausties – Vladimiram, tāpat kā man, šeit visvairāk pietrūkst kārtīgs krējums. Vladimirs ir izmēģinājis visādus variantus – raudzējis piena produktus ar citronu, pircis un nostādinājis govs pienu, tomēr pie ierastās garšas nav tik viegli tikt. Vladimiram pietrūkt arī kefīrs, viņš stāsta, ka draugi viņu speciāli nerrojot, kad šie runā pa skaipu – dzerot kefīru, tā lai paliek ūsas un kārdinājums. „Un dilles, kā man pietrūkst dilles”, Vladimirs nopūšas. Esot atvedis no Latvijas diļļu sēklas, mēģināšot tās izaudzēt uz balkona puķu kastē. Pēdējās gotiņkonfektes Vladimirs apēdis pa mazam gabaliņam, tāpēc ir tik priecīgs par mazo Laimas šokolādīti, kuru esmu paņēmusi līdzi cienastam. Man šķiet, ka pirmo reizi redzu tik priecīgu cilvēku par šo nieku.

Izrunājušies krietnu brīdi par Latvijas kulināriju, aizejam paēst pusdienas vietējā ķīniešu kvartālā. Pie pusdienām spriežam par spēju daudz labāk saskatīt īpašo Latvijā, kad esi prom. „Mana meitene, piemēram, netic, ka priedes var augt jūras krastā, viņa saka, ka tas esot fotošops”, Vladimirs smejas. „Vai arī dainas, cik mums ir skaistas dainas. Atvedu līdzi mazu grāmatiņu, tagad lēnītēm tulkoju spāniski, lai arī mana meitene saprot”, viņš saka.

Vladimirs ir arī kārtīgs jokupēteris. Kad šie ar meiteni ievākušies jaunā dzīvesvietā, stāva atbildīgā persona esot brīdinājusi meiteni, ka viņas puisis esot no Kolumbijas, lai viņa piesargoties. Nelīdzējis paskaidrojums, ka Vladimirs ir no Latvijas – kolumbieši esot tik viltīgi un mēdzot izdomāt visādus stāstus. Turpmāk ik reizi, satiekot kaimiņieni, Vladimirs ir izlicies par viņas iztēloto kolumbieti. Tas viņam izdevies tīri labi, jo pirms tam viesojies Kolumbijā un līdzi atvedis arī dažus raksturīgus atribūtus, piemēram, cepuri. „Kad es pirmo reizi aizgāju uz tirgu iepirkties ar šo cepuri, es pēkšņi tiku pie daudz izdevīgākiem piedāvājumiem – šeit kolumbiešiem ir tāda slava, ka viņus apkrāpt labāk nevajag”, Vladimirs stāsta. „Un – turpmāk es bieži gāju iepirkties ar šo cepuri”. Vladimirs tupina izklaidēt mani ar vēl pāris stāstiem par „kolumbieša” piedzīvojumiem Peru.

Laiks paskrējis nemanot un četros pēcpusdienā Vladimirs mani pavada līdz centrālajam laukumam, kur esmu sarunājusi satikties ar pārējiem ļautiņiem. Mani ceļabiedri iepazīstas ar Vladimiru, mēs kādu gabaliņu ejam kopā – pēc tam šie atzīst, ka viņš ir reāli foršs. „Jā, visi latvieši tādi ir”, es zobojos.

Pilsētas centrā Džovanni uzrunā kāds vietējais. Viņš sāk ar tradicionālo „no kurienes esi” jautājumu, bet pēc īsas sarunas nez kāpēc uzdāvina Džovanni pārdesmit gadu senu monētu – 10 soles. Uz vienas tās puses attēlots karogs, uz otras vēsturiska personība –Tupakamaru.

Esmu nolēmusi vēlreiz šovakar aiziet uz strūklaku parku – šoreiz jautrā bariņā. Pa ceļam Džovanni prasa, kādi ir mani tālākie plāni. Viņi ar Ali ir rezervējuši hop on – hop off autobusu uz Kusko, kas pa ceļam pietur visās iespējamajās tūristu atrakcijās un dodas prom jau rīt no rīta. Es arī došos ceļā rīt – biju ar Marko vienojusies par palikšanu vienu nedēļu, jau tā esmu šeit uzkavējusies ilgāk. Rītnakt hostelis ir pilnībā aizņemts un, ja es vēlētos palikt, man vajadzētu pārcelties uz dīvānu. Bet ir laiks doties tālāk – pie Marko esmu iemācījusies visu, ko varēju, Lima ir apskatīta un esmu arī mazliet atpūtusies no intensīvās ceļošanas.

Es ļoti labprāt turpinātu ceļot ar puišiem, bet autobuss maksā 150 dolārus. Summa kā tāda nav nekas astronomisks, bet, ar parasto autobusu var tikt uz priekšu stipri lētāk – tas vairāk ir principa jautājums. Mēs jau bijām apsprieduši iespēju, ka es braucu paralēli ar satiksmes autobusu un mēs satiekamies ik pa laikam kādā pilsētā un turpinām jārēties kopā. „Bet tad tu paliktu ar mums vienā hostelī vai meklētu lētāku alternatīvu”, Džovanni grib zināt. Saku, ka droši vien pievienotos viņiem – hosteļu cenas parasti variē dažu dolāru robežās. „Tad vienīgais iemesls, kāpēc tu negribi braukt ar to pašu autobusu, ir tas, ka brauciens ir tev par dārgu”. Apstiprinu, ka tā tas ir.

Es šodien pildu gida lomu – tā kā man vienīgajai ir gps, tad vadu visus pa taisnāko ceļu uz strūklaku parku, bet nonākot tur, jūtos kā vietējais – esmu visus kaktus izpētījusi jau vakar. Apskatām strūklakas dienas gaismā, tad piesēžam kafejnīcā un gaidām, kad satumsīs un ūdens šaltis taps izgaismotas.

Esmu pagriezusi savu krēslu ar muguru pret strūklaku – ik pa laikam vēja brāzmas atnes līdz mums sīku pilieniņu mākoņus, kas vakaram nākot virsū nav pārāk patīkami. Pēc brīža Džovanni novieto krēslu blakus manējam, laikam arī grib no slapjuma noslēpties. Bet nē.

„Zini, es šodien visu dienu domāju un man ir piedāvājums. Es tev uzsaucu autobusu, tu brauc ar mums. Es nopērku sešas tava ceļojuma dienas, tas ir tas kā tas strādā, vai ne?”, stāstīju puišiem par 20 eiro ideju, kad ēdām Kristīnes dzimšanas dienas kūku. „Tu vari dot atbildi līdz gaismas šova beigām. Ja tā būs „jā”, mēs dodamies uz autobusa biroju, tas strādā vēl stundu, līdz deviņiem vakarā, un mēs nopirksim tavu biļeti”.

Pārējie pārsteigti klausās. Es esmu vairāk aizkustināta, nekā pārsteigta. Itāļu-šveiciešu milzis, pēc pāris kopīgi nosmietām dienām, pēkšņi ir gatavs tāpat vien uzsaukt 150 dolārus – tas man ir gandrīz nedēļas budžets. „Man ir savi iemesli, kāpēc es tā daru. Nu nē, vispār es to daru bez iemesla. Labi, nezinu. Man vienkārši ir sajūta, ka tā ir jādara”, Džovanni saka.

„Labi, es priecājos un piekrītu”, man nav vajadzīgs laiks, lai kaut ko īpaši apdomātu, puiši ir jautrības iemiesojums. „Bet darām mazliet citādāk – es maksāju pusi – tas ir aptuveni tik, cik es jebkurā gadījumā izdotu par transportu uz Kusko, ja dalītu braucienu posmos. Tu man uzsauc otru pusi, jeb trīs dienas. Brauciena laikā es būšu zelta zivtiņa, kas izpildīs trīs tavas vēlēšanās.” Esam vienojušies. „Urrā, banda paliek kopā!”, Ali ir attapies un priecīgi sauc. Tad šie abi sāk apspriest, ko liks man darīt – pārgājienā būšot jānes šo mugursomas, jātaisa vakariņas, jāpienes auksts alus un tamlīdzīgi. Tad puiši beidz ķiķināt un Džovanni gandrīz nopietni saka, ka nekas neskaitās, kamēr viņš nepateiks maģiskos vārdus „I wish… un tad savu vēlēšanos”. Patiesi ceru, ka tas būs kaut kas oriģināls.

Pēc strūklaku šova mēs ar Džovanni braucam uz autobusa kompānijas biroju, pārējie dodas uz hosteli gatavot kopīgas vakariņas. Es vēl nesaku „hop”, kamēr biļete nav kabatā. Varbūt birojs būs slēgts, varbūt autobuss pilns. Bet birojs ir vaļā un Džovanni priecīgi paziņo īpašniekam, ka atvedis vēl vienu upuri. „Tas ir tas brits, par ko tev stāstīju”, Džovanni skaļi saka un draudzīgi piebiksta jaunietim. „Īrs, es esmu īrs”, šis saka tēloti dusmīgi. Īrs mani piereģistrē un izsniedz papīru, kas apliecina manu klātbūtni rītdienas braucienā. Hop. On and off, yay!

Izejot uz ielas es vēlreiz pateicos Džovanni un saku, ka šis ir vēl viens iemesls svinībām šovakar – šis ir pagaidām lielākais „20 eiro” idejas pirkums. Lai arī līdz hostelim ejam kājām (lai izvairītos no vakariņu gatavošanas pienākumiem), mums pārnākot meitenes vēl šiverē pa virtuvi. Bet drīz vien vakariņas ir gatavas un mēs varam ieturēties. Pēc vakariņām pie galda valda paguris noskaņojums – vakar aizgājām gulēt ap trijiem. Domas par šovakara norisi dalās – palikt mājās vai doties uz Barancco. „Pajautāsim, ko par šo jautājumu domā Tupakamaru”, Džovanni saka un izvelk no kabatas šodien dāvinājumā saņemto monētu. „Karogs ir „nē”, bet Tupakamaru ģīmetne „Jā”. Monēta uzlido gaisā un piezemējas uz Džovanni plaukstas. „Tupakamaru saka, lai mēs ejam dejot”, Džovanni paziņo lēmumu un tas tiek uzņemts ar gavilēm. Ja Tupakamaru tā saka, tad jāiet ir. Meitenes aiziet pucēties, es gan neesmu uz to spējīga. Šovakar neizskatīšos pēc vakara dīvas, bet gan jau Barancco to sagremos.

Noķeram taksi, Džovanni ieņem vietu priekšā, bet mēs, pārējie četri ļautiņi, saspiežamies aizmugurē. Drīz vien esam rajonā un pie pirmā bāra durvīm atkal prasām padomu Tupakamaru. Jā, viņš atzīst ideju par labu esam un mēs dodamies iekšā. Pasūtām dzērienus un ieņemam vienu no galdiņiem. Par spīti darbadienas vakaram, bārs ir diezgan pilns, deju grīda trīc no mūzikas un soļiem. Ali dīdās jau kopš pirmajām mūzikas taktīm un drīz vien kopā ar abām meitenēm iejūk dejotāju barā. Man, kā zināms, dejošana nav pirmās nepieciešamības nodarbe, tāpēc vēroju notiekošo un pļāpāju ar Džovanni. Precīzāk būtu teikt, mēs laiku pa laikam kaut ko iebļaujam viens otram ausī, pārsvarā ar atkārtojumu – ir grūti pārkliegt latino ritmus. Ir tik burvīgi vērot Ali dejojam. Ikdienā viņš ir ASV labāko stereotipu paraugs, bet šeit, deju zālē, Ali ir no Pakistānas. Dažu tautu pārstāvji vienkārši piedzimst ar dejas vijīgumu asinīs. Arī austrāļu meitenes, no kurām vienā rit šrilankiešu, bet otrā francūzietes asinis – kustas kā ūdenszāles.

Esam sabijuši visos šejienes atvērtajos bāros un atkal mūsu domas par turpmāko dalās – doties mājās vai mēģināt atrast kādu vēl strādājošu vietu Miraflores rajonā. Labi, ka Tupakamaru ir prātīgs vīrs un saka, ka mums laiks braukt mājās. Sarūmējamies taksī un drīz vien esam klāt. Atrodam Marko krājumos mazliet pisco, uzjaucam neprofesionālus kokteiļus un tupinām pasēdēšanu ar Tupakamaru. Visi pēc kārtas skaļi uzdod jautājumu, tad met monētu. Karogs – nē, Tupakamaru – jā. Sākumā jautājumi ir vienkārši vai smieklīgi, bet likmes turpina augt. Tupakamaru man neiesaka likt dredus, bet toties pavēl ieviest dažus veselīgus paradumus. Ja Tupakamaru saka, tad tā tam būs būt. Džovanni drīkst turpināt lietot alkoholu. Ja Tupakamaru būtu domājis citādāk, Džovanni to nedarītu gadu. Pa šīm dažām dienām esmu tik daudz paspējusi saprast par šo cilvēku, ka zinu – ja monēta būtu nokritusi otrādāk, tad tieši tā tas arī notiktu. Toties Džovanni būs jāuztaisa tetovējums, tam gan Tupakamatu deva zaļo gaismu. Pulkstenis jau tuvojas pieciem un ārā mostas diena. Mēs laiku pa laikam pajautājam Tupakamaru, vai tā kā nebūtu laiks beigt spēli un iet gulēt, bet šim vakars ir iepaticies – viņš četras reizes atsakās mūs laist gulēt. Beigās mēs šo piemānām – „vai nākamajam jautājumam jābūt pēdējam šovakar?’”. Tupakamaru saka „jā” un pēc pēdējā jautājuma ejam gulēt.

38. diena, 2014. gada 11. decembris

Izdevumi:

„Tālais” transports 75 USD
Pilsētas transports 3 USD
Proviants 27 USD
Naktsmītnes
Izklaide
Citi
Dienas bilance 105 USD
Ceļojuma bilance – 211 USD

2 responses to “Kad Tupakamaru saka „jā”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s