Kā mēs ar Čārliju kāpām, zagām kartupeļus un ilgojāmies pēc majonēzes

Čārlijs uzreiz piesaistīja manu uzmanību – tā vienkārši gadās, ka daži cilvēki „iekrīt acīs”. Tas bija pirmās dienas ekskursijas rīts, es jau biju ieņēmusi vietu mazajā mikriņā, kad pie tā pienāca mazliet nodilušā, spilgti zaļā bezroku futbola kreklā tērpts tumšmatis. Es automātiski pieņēmu, ka viņš ir vietējais un, kā vairums šejieniešu, angliski nerunā. Dienas gaitā gids stāstīja par lieliskiem pārgājiena maršrutiem, kas atrodas tepat blakus, un mēs ar Čārliju saspicējām ausis. „Varbūt jūs gribat iet kopā?”, gids ierosināja. Varbūt, varbūt. Pierakstu gida norādījumus, kā nonākt pārgājiena sākuma punktā, un ar to viss arī beidzas. Atgriežoties pilsētā, Čārlijs man neko nejautā un es viņam arī nē.

Tomēr nākamās dienas rītā, izejot no ielas, netīšām pretī nāk Čārlijs. Ieraudzījis mani, viņš pienāk klāt un, iepriekš atvainojies par savu angļu valodu (kas nav nemaz tik peļama), prasa: „Kā tad paliek, tu gribi iet tajā pārgājienā?”. Nu, principā gribu. Vakarā satiekamies jau speciāli un nospriežam, ka varētu doties ceļā parīt – esam iecerējuši rīt vēl aizdoties katrs savā ekskursijā. Nu jau zinu ne tikai jaunekļa vārdu, bet arī to, ka viņš ir no Buenosairesas. Nākamajā vakarā jau pārrunājam pārgājiena detaļas sīkāk un es uzzinu vēl vienu patīkamu lietu par Čārliju – viņam ir laba humora izjūta, kas ceļa grūtībās ir būtiska īpašība.

Tā, bruņojusies ar ļoti detalizētu informāciju par ceļabiedru, agrā sestdienas rītā dodos ceļā. Iesākumā iegriežamies tirgū – lai arī gids apgalvoja, ka nekādu pārtiku mums nevajadzēšot – to mēs varēšot nopirkt kādā no daudzajiem ciematiem, kas būs pa ceļam, tomēr nodrošināmies katrs ar lielu avokado, mazu siera ritulīti un mazliet maizes. Ēdot brokastis, ieberu papīra gabaliņā šķipsniņu sāls – noderēs pie avokado. Tāpat gids apgalvoja, ka nebūs problēmu sarunāt naktsmājas pie vietējiem. Tomēr Čārlijam ir līdzi telts – spriežam, ka gadījumā, ja palikšanas iespējas būs briesmīgas, nakšņosim teltī. Esmu atstājusi daļu mantu savā viesnīcā, man līdzi ir vien pāris drēbju gabali, guļammaiss, ūdens un, protams, abi fotoaparāti.

Gaidot pirmo mikroautobusu, kas mūs aizvedīs līdz kaimiņu pilsētai, iepazīstamies mazliet tuvāk. Lai arī Čārlijs izskatās krietni jaunāks, izrādāmies teju viena vecuma, viņam ir 35. Ja man būtu jāmin jaunieša profesija, es būtu viņam piešķīrusi kāda fiziska darba darītāja statusu, tomēr nē – izrādās, ka Čārlijs ir arhitekts. Vēl viņš aizraujas ar galdniecību, tāpat kā viņa dvīņubrālis. Brāļa profesijas izvēle ģimenē, kas paaudzēs bijuši juristi, esot bijis liels skandāls.

Nonākuši pilsētā, atrodam auto ar ko tikt līdz pārgājiena sākuma punktam. Auto priekšā blakus šoferim sēž divi pasažieri, aizmugurē esam četri pieaugušie un maza, ar saldējumu noķēpājusies meitenīte. Šeit, tāpat kā Āzijā, mašīnā ir tik vietas, cik tajā satilpst cilvēki. Esam priecīgi nonākt galā un tikt laukā no auto šaurības.

„Klau, tu nemaz neesi tik lēna, kā brīdināji”, Čārlijs saka pēc pārsimts noietiem metriem un, demonstrējot soļus kā palēninātajā filmā, apgalvo, ka esot iztēlojies mani ejam šādi. „Pagaidi, kad tiksim līdz kārtīgiem kalniem”, saku Čārlijam. Cilvēkiem, ar kuriem ceļoju kopā ilgāk un kaut kur kāpju, izstāstu par savu slimību, lai viņi var rēķināties ar manu tempu. Čārliju es tiešām biju pamatīgi „apstrādājusi” – esmu pārliecināta, ka viņam bieži nāksies mani gaidīt, labāk, lai viņš zina to laikus.

Kad sākam kāpt kalnā, tieši tā arī notiek – Čārlijs mani pacietīgi gaida, mierinot, ka arī viņam nepieciešamas atpūtas pauzes. Pieveikuši pirmo posmu, stiprināmies ar vienu no avokado – tie ir tik milzīgi, ka mums katram pietiek ar pus augli. Nometis kauliņu zemē, Čārlijs nosmejas, ka nākamreiz, apmeklējot Peru, šeit atradīsim augam lielu avokado koku.

Mūsu ceļš ved gan kartupeļu laukiem un Čārlijs izsaka priekšlikumu, ka mēs varētu no vietējiem nopirkt mazliet kartupeļus – viņam līdzi ir ne tikai telts, bet arī visi ēst gatavošanas „pribambasi”. Ir kāda „problēma” – šeit nav vietējo. Šeit vispār nav neviena – kopš sākām rāpties pāri kalnam, neesam satikuši nevienu cilvēcisku būtni. Es nāku klajā ar citu priekšlikumu – mēs varētu kādu kartupeli nospert. Sākumā Čārlijs nesaka neko, bet tad piekrīt, ka tā nav peļama doma. Tā nu, ejot gar kārtējo plantāciju, Čārlijs izlien cauri žogam un sāk medīt kartupeļus. Iesākumā viņš paceļ dažus starp vagām esošos, kurus pirms mums mēģinājis notiesāt kāds zvērs. Man pielec, ka Čārlijam ir visai maza nojausma par kartupeļu augšanas specifiku un sāku šo komandēt: „Ej pie lakstiem, kas ir brūni, tur kartupeļi ir labāk nobrieduši.” Šis paceļ lakstu un priecīgs demonstrē man vienu kartupeli… un iet pie nākamā laksta. „Pagaidi, parakņājies turpat, tur ir vēl.” Šis paklausīgi izkašā no bedres vēl pāris bumbuļus. Pie trešā laksta saku, ka nu jau būs gana, bet Čārlijs ir aizrāvies un neliekas mierā, kamēr nav izcilājis vēl dažus.

Tad turpinām kāpienu augšup. Katru reizi, kad ieraugām kalna galotni, Čārlijs mani mierina, sakot, ka tas ir „paso, pāreja”, bet, kad tiekam līdz augšai, priekšā redzams nākamais kalns. Tomēr viens no kalniem ir pēdējais. Kad tieku tajā, stāvu krietnu brīdi vaļā muti – pie mūsu kājām ir viss Belen ielejas krāšņums. Starp divām kalnu grēdām līkumo upe, to apņēmušas spilgti zaļas palienes pļavas. Aiztaisu muti un sāku fotografēt. Arī pret manām daudzajām foto pauzēm Čārlijs pagaidām izturas ar izpratni.

Un vēl viena lieliska lieta – ejot ar Čārliju, nav nepieciešama vārdnīca. Es viņam prasu nosaukt spāniski apkārt redzamos objektus, ko viņš pacietīgi dara, pie reizes paskaidrojot, ja vārds atšķiras Peru un Argentīnā. Viņi, maitas, diezgan bieži atšķiras. Un vēl viens „medžiks” – man iznāk visai bieži pielietot tos daždesmit jaunos spāņu vārdus, kurus iemācījos pāris dienās, pirms satiku Čārliju.

Uz leju jau iet daudz ašāk, bet pārāk steigties nedrīkst – zem kājām ir ūdens izgrauzti mini kanjoni un viltīgi akmeņi. Ap pieciem pēcpusdienā esam nonākuši ielejā un nopriecājamies redzot mazu kalnu upīti – labai naktsmītnei nepieciešams ūdens un malka. Diemžēl abi kopā te nav sastopami un saku Čārlijam, ka paliksim tuvāk ūdenim – to stiept ir grūtāk nekā malku. Čārlijs piekrīt un mēs uzceļam telti lielās upes krastā, pirms tam izvēršot plašu diskusiju par vietu – kur lielāks aizvējš, kur lietus gadījumā augstāka virsma, kur nebūsim ceļā zvēriem un tamlīdzīgi. Es saplūcu krietnu klēpi ar papardēm un salieku zem telts – zeme šeit ir mazliet mitra. Čārlijs brīnās – „tev ir sava tehnika, vai ne”.

Es nomazgāju kartupeļus, iekurinu ugunskuru un atstāju Čārliju gatavojam vakariņas. Aizeju aiz upes līkuma, noģērbjos un iekāpju upē. Tā ir pārāk sekla, lai nopeldētos, bet gana laba, lai pēc garās dienas nomazgātos. Stāvu plika upes vidū un esmu tik priecīga un pateicīga būt tieši šeit un tieši tagad. Tad lēnām saģērbjos un basām kājām brienu pa cieši saaugušo zāli kā paklāju atpakaļ uz nometni.

Kartupeļi vēl pat nedomā vārīties un mēs kāriem skatieniem hipnotizējam katliņu. „Iedomājies, ja mēs nebūtu pa dienu nospēruši kartupeļus, ko mēs tagad ēstu?”, Čarlijs retoriski vaicā. „Rītdienas brokastis”, es atbildu. Tā gan nebūtu laba doma, jo mums nav ne jausmas, kad atkal nonāksim civilizācijā. GPS rāda mūsu atrašanās vietu, bet apkaimes karte ir tukša vieta.

Beidzot kartupeļi ir gatavi un mēs metamies tiem virsū. Šeit lieti noder arī no rīta nospertais sāls, klāt piekožam vienu no siera ritulīšiem – tā sāļums patīkami iet kopā ar kartupeļiem. „Labākā maltīte līdz šim Peru”, smejoties saku Čārlijam. „Jā, dažreiz zagt nav nemaz tik slikti”, Čārlijs konstatē un mēs sakām skaļu paldies kartupeļu audzētājiem. Izēduši tukšu katliņu, vēl mirkli pasēžam pie ugunskura.

Laiks ir mākoņains, zvaigznes neredz, bet pretējā upes krastā manu ik pa brīdim iezibamies tādas kā uguntiņas. „Kā tu domā, kas tie tādi ir”, prasu Čārlijam. Viņš nezina, bet spožie punktiņi kļūst aizvien vairāk. „Klau, lai kas tie būtu par zvēriem, tie ir vesels bars”, bailīgi saku Čārlijam. „Varbūt mēs varam tos apēst”, viņš smejas. „Jā, jā, kamēr šie nav apēduši mūs”, piebilstu. Čārlijs saka, ka Argentīnā esot insekti, kas pa nakti spīdot, varbūt arī šeit midžinās insekti. „Kā tad, pa pāriem”, es esmu pārliecināta, ka otrā upes krastā klīst izsalcis lapsu, vilku vai citu zvēru bars.

Pēkšņi es saprotu, ka ir kāda lieta, ko esmu aizmirsusi – un uzsitu sev pa pieri. „Kas noticis, ko tu esi aizmirsusi? Kaut ko izdzīvošanai vitāli nepieciešamu?”, Čārlijs jautā. Ne gluži. Bet, man nav līdzi ne vārdi, ne mūzika – es nevaru šovakar noskaitīt ierasto mantru, kuru biju apņēmusies skandēt 40 dienas pēc kārtas. Šodien ir 39tā vai 40tā diena. Nu neko, nāksies visu sākt no gala.

„Labi, es eju gulēt”, Čārlijs paziņo. Es netaisos viena palikt ar visu to acu baru un, lai arī ir ļoti agrs, lienu teltī. Sākumā viss ir mierīgi, bet tad ap telti sāk lodāt visādas skaņas. Es pielecu sēdus. „Tas ir tikai vējš”, mierina Čārlijs, bet man, protams, ir pārliecība, ka vilki nāk mūs apēst. „Un vispār, šī telts ir…”, kamēr Čārlijs meklē angļu vārdus, lai pabeigtu teikumu, es to izdaru viņa vietā „..vilku droša”. Čārlijs laiž vaļā tādu smējienu, ka no tā aizmūk gan vilki, gan manas bailes.

Lai arī jūtos mierīgi, par spīti garajai un nogurdinošai dienai, nevaru aizmigt. Klausos Čārlija šņākuļošanā un rotēju pa guļammaisu kā vējrādītājs. Brīžam izdodas iesnausties, bet lielāko daļu nakts pavadu acīm vaļā un raizējoties par rītdienu – kāpienam būs vajadzīgs spēks, kurš vislabāk atjaunojas miegā.

Atkal esmu mazliet piemigusi, kad pamostos no zirgu soļiem un cilvēku balsīm. „Klau, man šķiet, ka mēs telti esam uzcēluši lielceļa malā”, piebikstu Čārlijam. „Man šķiet, ka vidū”, humora sajūta ir pamodusies pirms īpašnieka. Tā kā esam augšā, lienam ārā no telts un priecājamies par sauli. Naktī mazliet lija, tagad varēsim izžāvēt telti. Kalnos, visticamāk, ir gāzis pamatīgi, jo vakar tik dzidrā upe šodien pārvērtusies brūnu dubļu straumē.

„Zane, tu esi ģēnijs”, Čārlijs paziņo un es, pat nezinot iemeslu, labprāt piekrītu šim faktam. „Man ļoti patika gulēt paparžu gultā”, Čārlijs paskaidro. Es gan pavēstu, ka neesmu īsti labi izgulējusies, bet vēl jau būs citas naktis. Novācam nometni un dodamies ceļā. Iet pa ieleju ir tik patīkami. Uzpildām kalnu upē ūdeni – Čārlijs to dzer tāpat, bet es, aplūkojusi visas ūdenī peldošās dzīvības formas, iemetu attīrīšanas tabletes – mans organisms tomēr nāk no cita kontinenta.

Lēzenais ceļa prieks nav ilgs, jau drīz taka atkal sāk vest kalnā. Šodienas apkaime gan krietni atšķiras no vakardienas – vakar gājām pa tipiskiem kalniem ar nelielu veģetāciju, bet šodien, par spīti vairāk kā 3000 metru augstumam, ejam pa džungļiem. Jo augstāk kāpjam, jo mitrāks kļūst. Tad mēs iebrienam mākoņos un caur miglu apkaimes džungļi izskatās vēl spocīgāk. Es negribu ēst brokastis, līdz neesam uzkāpuši līdz pārejai, bet netālu no kalna gala atrodu Čārliju, kurš vainīgi ēd avokado. „Man kaut ko vajadzēja apēst, ir teju pusdienlaiks”, viņš saka. Pirms mirkļa mums garām pagāja pāris vietējie uz zirgiem, šis apvaicājies, vai esmu vēl dzīva – pēc negulētās nakts mans kāpiena temps kļuvis vēl lēnāks. „Nemaz nepriecājies, esmu gan, tāpēc atdod manu pusi avokado”, ķircinu Čārliju un arī apsēžos ieturēties.

Kad sasniedzam kalna virsotni, ziņkārīgi lūkojamies uz otru pusi. Tomēr jēgas nekādas – ieleja zem mums ir miglā tīta, nevar redzēt neko. Džungļi ir tapuši vēl ciešāki – koku padusēs satupušas brangas bromēlijas, mūs cenšas sadzelt gigantiskas, takas malā augošas nātres (viņām tas tīri labi sanāk), garas liānas karājas no koku stumbriem – tā vien šķiet, ka no kāda krūmāja izlidos Tarzāns. Tarzānu mēs nesastopam, bet Džimmiju gan. Vietējais galdnieks, kalnu mežā sazāģējis koka klučus, gatavojas tos transportēt uz ciematu zirgu mugurās. Tātad – civilizācija vairs nav tālu. Tas mūs patiesi priecē, jo pārtikas krājumi strauji tuvojas pilnīgai iztukšīša stadijai.

Čārlijs pļāpā ar Džimmiju, es visu uzmanību veltu akmeņainajai takai, lai spētu turēt līdzi zirgu un puišu tempam. Kādā līkumā Čārlijs apsēžas: „Viss, esmu beigts un pagalam”. Es arī būtu, ja stieptu to mugursomu, kas Čārlijam plecos. Galīgi beigta neesmu, bet pārgurusi gan. Atpūšamies un skatāmies, kā žiglā solī attālinās Džimmijs ar četriem zirgiem. „Iedomājies, cik zirgam grūti”, es saku, „Mums jādomā, kur likt divas kājas, bet šim – četras”. „Toties tas ir daudz stabilāk”, oponē Čārlijs un es viņam piedāvāju ņemt palīgā rokas – būs stabilāk. Atpūtušies turpinām ceļu un Čārlijs izstāsta, ka Džimmijs esot piedāvājis palikt pie viņa mājās. „Ko es gribot – palikt pie galdnieka vai atkal gulēt teltī?”. Man šķiet, ka palikšana pie vietējiem varētu būt interesanta pieredze un atbildu, ka šonakt dotu priekšroku jumtam.

Jau drīz kāpjam pāri mājas slieksnim – Džimmijs un viņa sieva Lēdija vēl izjūdz zirgus. Zirgi tiek palaisti atpūsties pie upes un arī mēs dodamies turp – nomazgāties un izmazgāt drēbes. Sākumā ieziepēju un izskaloju straumē apģērbu, tad iemērcu galvu upē un iesmērēju matus ar ziepēm. Mana vēlme šeit aizņemties šampūnu izrādījās diezgan utopiska. Ciematā, kurā dzīvo precīzi 32 cilvēki, tāds nav atrodams, tāpat kā veikals vai citi civilizācijas labumi. Līdz tuvākajai vietai, kur iet transports, ir vairāk kā trīs stundu gājiens. Šeit pa īstam var dungot: „I know the place where no cars go”.

Kamēr mēs paaugstinām savus higiēnas standartus, Lēdija ir pagatavojusi mums pusdienas – rīsus ar pupiņām, kurus rotā pāris vītināti govs gaļas gabaliņi. Govi šie nokāvuši pagājušajā nedēļā, tāpēc visi tās iekšējie orgāni tagad tiek virtenē vītināti virs malkas plīts. Lēdija priecīgi rāda govs mēli, sirdi, zarnas un visus citus labumus. 23 gadus jaunā meitene atbild par šejienes pārtikas saimniecību. Uzkārusi uz muguras jaunāko atvasi, viņa žigli apkopj mājas soli. Vakarā, nospēlējies futbolu, pārnāk arī sešgadīgais dēls – Lēdija viņam kā kārumu izsniedz pāris vītinātās gaļas gabalus.

Arī mēs tiekam pie vakariņām – sātīgas zupas un, mirkli patērzējuši ar ģimeni, dodamies gulēt. Guļas vieta mums atvēlēta vienā no divām istabām – kopā ar deķu kaudzi pie griestiem un kartupeļu kaudzi uz grīdas. Tā kā matracis ir pašaurs, Čārlijs man atvēl to visu, bet pats uzklāj guļvietu, saliekot uz grīdas zirgu deķus. Es neiebilstu – šonakt gribu izgulēties par divām naktīm.

To es arī izdaru – nošņācu kā kartupelis blakus čupā. Aizgājām gulēt mazliet pēc vistām, kas uz nakti iekārtojās nokaltuša koka zaros (ik pa laikam kāda pārāk aizsapņojās un ar blīkšķi nomaucās zemē), tas ir mazliet pēc septiņiem. No rīta pamodos starp sešiem un septiņiem – kad Lēdija devās gatavot visiem brokastis. „Jā, šorīt tu izskaties pēc cilvēka”, arī Čārlijs novērtē divpadsmit stundu izgulēšanās rezultātu. Labi, ka šis vakar paklusēja.

Tuvējā apkaimē atrodoties nez kādas drupas, bet Džimmijs saka, ka līdz tām jāiet vismaz divas ar pusi stundas vienā virzienā. Apspriedušies ar Čārliju, nolemjam palikt drupas neredzējuši – vietējiem ar attāluma prognozēm parasti ir visai švaki, visticamāk, mēs pavadītu šeit visu dienu. Pateicamies ģimenei par pabarošanu un izguldīšanu, un prasām, cik esam parādā. Par naktsmājām un trīsreizēju ēdināšanu viņi grib 15 soles (5 dolārus). Es samaksāju uz pusi vairāk un tāpat jūtos, ka tas nav gana. Bet kopumā pasākums ir izdevīgs un interesants abām pusēm – mums tā bija autentiska pieredze, bet ģimenei no mums iegūtās 45 soles – patīkams blakus ienākums, un arī šiem bija interesanti aprunāties ar gringo. Mēs esot pirmie tūristi, ko Džimmijs redzot pēdējo 20 gadu laikā, kopš šo vietu pamatīgi papostīja dabas katastrofa. Apjomīgs kalnu nogruvums esot pārpludinājis upi un izolējis ciematu no ārpasaules uz 3 mēnešiem.

Pēc šīs sarunas mums ar Čārliju ir diezgan pamatotas aizdomas, ka esam veikuši citu maršrutu nekā gids domājis, bet kas par to. Šodien ceļš vijas pamatā lejup un es pēc kārtīgi gulētās nakts spriņģoju uz nebēdu. Kamēr Čārlijs peldas kalnu upē, es salasu brangu sauju ar kazenēm – šeit ielejā tās jau ir gatavas. „O, tu savāci daudz pārtikas, ar tevi var ceļot”, Čārlijs zobojas ogas ēdot.

Dziļāk ielejā atrodas arvien vairāk ēkas un pie vienas no tām, uzzinājusi, kurp dodamies, mums pievienojas pusaugu meitene. Iesākumā viņa mūs uzcienā ar banāniem no savas mājas, un visu ceļu dalās ar vērtīgu informāciju par apkārtnes floru – „jā, šīs ogas var ēst, pamēģini”, „šo augu novārījums der infekciju gadījumā, bet šie lietojami pret apdegumiem (viens no maniem vārdnīcas vārdiem, ja). Vēlāk Čārlijs man paskaidro, ka šo, teju stundu garo ceļu, meitene katru dienu mēro uz skolu.

Ciematā meitene aizsteidzas mācīties, bet mēs – ēst. Kamēr ieturam maltīti, sāk pamatīgi līt. Visi vietējie apgalvoja, ka līdz nākamajam ciematam mums būtu prātīgāk aizbraukt ar motorizētu transportu, tad varam atkal čāpot tālāk. Nosēžamies ceļa malā un gaidām transportu. Nogaidām vairāk kā stundu, bet nesekmīgi. Aizeju aprunāties ar pāris motociklu vadītājiem, kas ēd pusdienas, un viņi apsola, ka, kolīdz lietus beigšoties, viņi mūs aizvedīšot. Es jau nopriecājos, bet tad šie nosauc cenu – 30 soles. Tas nu gan ir pārāk daudz. Kolīdz lietus pierimst, veļam plecos somas un ejam tālāk kājām.

Lietus mūs turpina nerrot visu 10 km garo ceļu. Kā uzvelkam lietusmēteļus, šis pārstāj līt. Kolīdz novelkam, lietus priecīgi atsāk savu slapināšanu. Šķiet, vakarā esam vairāk noguruši no nemitīgās pārģērbšanās kā no iešanas. Netālu no galamērķa ieraugām ceļmalas tirdziņu un nopērkam kāpostu, tomātus, burkānus un vīnogas – esmu noilgojusies pēc kaut kā zaļa. Čārlijs skaļi filozofē, vai mēs prātīgi rīkojamies, jo šovakar ciematā mēs taču ēdīsim siltas vakariņas, ko mums atkal pagatavos kāda jauka saimniece. „Nu nekas, tad rīt pa ceļam nograuzīsim zaļumus”, es saku.

Sāk jau pamazām krēslot un nolemjam palikt vienu ciematu iepriekš, lai naktsmājas nav jāprasa pa tumsu. Jā, šajā ciematā esot viena istaba viesiem un mēs pie tās tiekam. Tas gan ir mitruma pievilcies būcenis, toties ar gultām – šovakar Čārlijam gribas izgulēties, laikam vakardienas betona grīda ar pāris segām nebija pārāk ērta.

Šeit pat ir iespēja nomazgāties – metāla aizslietnis ar auksta ūdens toveri. Es tomēr saņemos un „ieeju dušā”. Pustumsā gandrīz izgāžu plānās metāla sienas, pieskarties tām ir bīstams pasākums. Vēl uzzinām, ka arī mūs šai ceļā pavada „intuīcija, bļeģ” – šejienes saimniece ir slimnīcā un mēs neko ēdamu nevaram dabūt. „Šie laikam neko neēd, kamēr sieva nav mājās”, Čārlijs nobubina un stellē augšā savu gāzes degli – mēs novārīsim atlikušos kartupeļus un piekodīsim klāt tikko pirktos zaļumus.

Kamēr Čārlijs ir izgājis, caur puspievērtajām istabas durvīm mani un gāzes plīti ierodas aplūkot visi ciemata bērni – arī šeit tūristi nav ierasti viesi. Drīz vien kartupeļi ir gatavi un mēs klūpam virsū vakariņām. „Kā man pietrūkst majonēze”, saka Čārlijs, sukādams iekšā plikos dārzeņus, un es viņam piekrītu. Sarunājam, ka nonākuši pilsētā, kārtīgi saēdīsimies majonēzi.

Arī šonakt guļu kā kartupelis un pamostos tikai tad, kad Čārlijs jau ir izpētījis šodienas situāciju. „Zini, kas ir. Ārā ir pilnīgs nelaiks”, viņš saka. Pirmīt pamatīgi gāza, bet tagad ir tāda migla, ka neko nevar redzēt.” Pabāžu galvu pa durvīm un nodrebinos – ir tieši tā, kā Čārlijs apgalvo. Šodien mums paredzēts gājiens uz nākamo ieleju, bet, ja nevar redzēt tālāk par pārdesmit metriem, nav nekāda lielā jēga blandīties riņķī. „Šitāds laiks bija, kad apmeklēju Colca kanjonu”, Čārlijs saka, „Piecas dienas man šķita, ka es dzīvoju sapnī”.

Uzzinām, ka šorīt vēl nav garām braukusi mašīna uz mūsu Chachapoyas pilsētu, un mēs jau šodien varam tikt atpakaļ civilizācijā. Tur, kur ir majonēze, karsta kafija un duša, mīksta gulta un internets. Bet mēs neredzēsim šejienes apkaimes drupas, trīs ūdenskritumus un ieleju.

Mašīnas salons ir pilns un mēs iekāpjam piekabē. Nākamajā līkumā migla paklīst un mēs ieraugām vilinošus skatus. „Ja tu vēlies, mēs varam kāpt ārā un palikt šeit”, Čārlijs saka. „Un ko tu gribi?”, es vaicāju. „Nu, no vienas puses man ir vilinājums palikt, varbūt tiešām laiks noskaidrojas, bet no otras – tas var nenotikt, un gribas kafiju un tā. Es nezinu”, Čārlijs saka. „Paldies, tu man ļoti palīdzi izvēlēties”, nosaku un jūtos precīzi tāpat. Kamēr ceļš iet līdz nākamajam ciematam, mēs vēl varam pārdomāt. Ik pēc minūtes jautājoši saskatāmies. Beigās Čārlijs prasa vīrietim, kas kopā ar mums sēž piekabē – ko viņš varot teikt par laika apstākļu attīstību. Vīrs paskatās uz debesīm un kalniem, tad izsaka prognozi, ka pēc pāris stundām, visticamāk, sāks līt. Šķiet, ka tieši šis vīrs pieņem lēmumu mūsu vietā – mēs dodamies atpakaļ civilizācijā.

Es dievinu braukt piekabēs, tomēr šis, vairāk nekā trīs stundu garais ceļš pa neticami bedrainiem ceļiem, ir mani piebeidzis. Uz labā augšdelma man ir pamatīgs zilums, jo visu laiku roka dauzās pret metāla rāmi. Ik pa laikam mēs ar Čārliju saskrienamies galvām un sitienus mazliet mīkstina viņa aizdotā cepure, bez kuras es būtu nosalusi kā prusaks. Vēl ik pa laikam jāizvairās no garām slīdošajiem zariem un citiem lakstiem, ar kuriem var dabūt pa seju. Pa ceļam trešais pasažieris izkāpj un mēs varam iekārtoties mazliet ērtāk. Sāk līt un mēs palienam zem brezenta – graužam brokastīs vakardienas kāpostu un spēlējam uz putekļainā sola desas. „Čārlij, Čārlij, vai zini, cik ļoti tu man pietrūksi”, tuvojas mūsu šķiršanās un es kļūstu sentimentāla. Nekas nesatuvina tik ātri kā kopīgs ceļš un grūtības.

Atgriežamies pilsētā, iekārtojamies atpakaļ viesnīcā, ieejam karstā dušā un tad dodamies izpildīt manus apsveikuma uzdevumus. Čārlijs palīdz man sadabūt atribūtus un pierunāt cilvēkus piedalīties atrakcijās – ar manām spāņu valodas zināšanām šis uzdevums būtu divtik grūts. Izpildījuši visus uzdevumus, ejam baudīt civilizācijas labumus (lasi – ēst majonēzi). „Čārlij, šis ir mūsu atvadu vakars – to vajag nosvinēt un es uzsaucu” – jūtos Čārlijam pateicību parādā gan par palīdzību uzdevumu izpildē, gan par pārgājienu – viena es nebūtu ko tādu veikusi.

Atrodam vietēju ēstuvi un pasūtam frī kartupeļus ar vistu. Mēs turam savu solījumu un drīz vien majonēzes pudelīte uz galda ir tukša, palūdzam oficiantei vēl vienu. Ieturējušies, veicam pārskrējienu pa lietu uz bāru, iemalkot nacionālu Peru dzērienu Pisco Sour. Šodien visu dienu līst un Čārlijs apgalvo, ka mūsu lēmums nepalikt kalnos bijis pareizs – ja pilsētā šādi līst, tad kalnos vēl vairāk, mēs varētu tur iestrēgt uz krietnu laiku dēļ izskalotiem ceļiem. Bet tagad mēs, saēdušies majonēzi, sēžam siltā bārā un malkojam kokteiļus. Tie, kā parasti, atraisa sarunas un ļauj uzdot jautājumus, kurus citādi kautrējies pavaicāt.
– „Čārlij, kad tu saprati, ka esi gejs?”
– „Es to vienmēr esmu zinājis.”
– „Nu tā, ka tu to zināji jau desmit gadu vecumā?”
– „Es to zināju jau piecu gadu vecumā.”
– „Čārlij, zini kas ir?”
– „Nu?”
– „Vai es tev jau teicu, cik ļoti tu man pietrūksi.”
– „Cik?”
– „Ļoti, ļoti”.

P.s. Šo dienu pārgājienu es veltu Edgaram Rinkēvičam un visiem citiem drosmīgiem cilvēkiem, kuru cilvēcība un profesionalitāte sniedzas pāri dzimuma, vecuma, reliģiskām un citām robežām.

27. diena, 2014. gada 30. novembris

Izdevumi:

26. diena, 2014. gada 29. novembris

Izdevumi:

25. diena, 2014. gada 28. novembris

Izdevumi:

24. diena, 2014. gada 27. novembris

Izdevumi: