Karabīnes un klusums

– “No kurienes jūs esat?”, atskan jautājums pie brokastu galda.
– “Mēs no Latvijas.”
– “Un tu?”
– “Nu, teorētiski, es arī esmu no Latvijas.”

Iļja ir dzimis ebreju ģimenē Jūrmalā un pirmos desmit gadus pavadījis Latvijā, tad pārcēlies uz Izraēlu. Latviski viņš gan zina vien dažus vārdus, toties var nosaukt visas Jūrmalas dzelzceļa stacijas – atceras jūru un sajūtu pie tās. Hostelī viņš dzīvo istabiņā iepretim mūsējai un atvainojas, ka vakar tik vēlu atnācis mājās – ap trijiem naktī. Bijis kirgīzu kāzās, esot gājis jautri bez gala. “Jā, mums arī bija ielūgums uz kāzām vakar”, saku un adresēju viegli nosodošu skatienu Ivara virzienā. Kādu brīdi papļāpājuši ar Iļju, dodamies uz savu istabiņu un domājam, ko šodien iesākt. Nekādu dižu plānu mums nav – varētu aiziet līdz tirgum un uzkāpt nelielā pakalnā pie pilsētas, no kura paveroties jauks skats.

Tā mēs čillojam pa internetu, kad atskan klauvējiens pie durvīm. Tur Iļja: “Klau, es internetā lasīju, ka Ošas tuvumā esot interesantas alas, man ir doma uz turieni aizbraukt. Vai jūs negribat pievienoties?” Saskatāmies, paraustām plecus un pāris sekundēs pieņemam lēmumu – kāpēc ne. Pilsētu kolorītu esam gana baudījuši, varētu vēl pie dabas izbraukt pastaigāties.

Sataisāmies, paņemam taksīti un pēc pusstundas brauciena esam kalnu pakājē, no kurienes var nokļūt uz alām. Tur satiekam pāris vietējos, kas gan cenšas iegalvot, ka šodien rāpties augšā jau esot par vēlu. Bet mums ir tikai šodiena. Un, jā, vajagot gidu. Es neesmu liela gidu mīļotāja un prasu, vai mēs saviem spēkiem netiksim līdz alai. “Jums virves ir?”. Mums, protams, nav virvju. Vīrs groza galvu un saka, ka laikam tomēr iet bez gida nebūtu prāta darbs. Viņš mums iedod viena tāda telefonu un, sazvanījušies sarunājam, ka gids piebrauks pēc 15 minūtēm. Mēs draudzīgi saskatāmies – visi esam ceļojuši Stānās pietiekami ilgi, lai neuztvertu šo laika rāmi nopietni, un palūdzam saimniekam tēju un vieglas uzkodas.

Esam kā reizi pabeiguši ieturēties, kad pēc 45 minūtēm ierodas Daņila. Neliels večuks 66 gadu vecumā ar nevienmērīgi krāsotiem melniem matiem. Grib 1000 somus (20 dolārus) no galviņas. Domājam – kaulēties vai nē, bet atmetam ar roku – lai būtu. Mums pārgājienā pievienojas arī takša šoferis.

Daņila izdala katram uzkabes un karabīnes, paķer virvi un mēs dodamies kalnu virzienā. Ja kāds man prasītu, priekš kam mums šis inventārs, tad tai brīdī būtu izteikusi versijas, ka: variants a) tās mums būs vajadzīgas, lai ielaistos alā; variants b) varbūt būs jāiet gar klinti un mēs tiksim drošināti ar virvi.

Sākumā ejam pa lauku, tad lēnām ceļš sāk vīties kalnā, tad pārvēršas šaurā taciņā. Visi ir spiesti mani ik pa laikam gaidīt, jo es nevaru uz augšu tikt līdzi spēcīgu vīriešu tempam. Bet tā – lēnā garā esam tikuši līdz vietai, kur jāsāk pārvietoties uz visām četrām, kāpjot augšā pa klints bluķiem.

Kādu laiku kāpelējuši pa tiem, nonākam līdz vietai, kur Daņila liek visiem vilkt ārā uzkabes. Un rāda uz klints sienu: “Mēs kāpsim tur augšā.”. Koaaa? Nē, nē, mēs nekāpsim. Es nekāpšu. Tā ir faktiski vertikāla siena. Es nekad dzīvē neesmu rāpusies pa klintīm. Es jau esmu pārgurusi kāpjot līdz šejienei. Es esmu pārāk tizla/vāja, lai ko tādu paveiktu. Man nav ne mazākās teorētiskās, kur nu vēl praktiskās zināšanas klinšu kāpšanā. Apmēram šādas un vēl desmit domas skrien caur manu galvu, daļa no tām izsprūk skaļi.

Es vakar pie vakariņām Ivaram klāstīju, ka, manuprāt, viņš ceļojot mazāk riskē kā es. Tagad viņš izmanto iespēju mani paķircināt – kurš te neesot gatavs riskēt. Bet man tiešām prāts nenesas uz jokiem, esmu nobijusies kā diegs. Viena lieta ir darīt dullības, cita – reāli riskēt ar dzīvību. Bet, protams, man arī gribas redzēt alas, nevis nīkt šeit vai jau doties atpakaļ.

Ļauju Daņilam sakārtot visus striķus, klausos ar abām ausīm viņa un pārējo padomos – kā jākāpj. Mazais večuks veikli kā pērtiķis uzlien pa sienu, nostiprina virves un pamet mums. Ivars iet pirmais. Tas izskatās tieši tik briesmīgi kā es iedomājos. Aiz viņa aiziet Iļja. Tiek nomesta virve, šoferis palīdz man nostiprināt karabīni. Nostājos pie klints un man sirds lec pa muti laukā. Labi, miers – tagad tikai uz priekšu. Lieku soli pa solim, gids mani velk augšā. Man vēl nav nekādas sajūtas par to, kā vajadzētu kāpt, un es pamatā daru to ar roku spēku, kas ir nepareizi. No augšas birst padomi, bet šobrīd man ir vienalga, ko es daru pareizi vai nepareizi – man ir vienkārši jātiek augšā. Pēc dažām pārcilvēcīgas piepūles minūtēm, es tur arī esmu. Puiši smaidīgi mani apsveic.

Tad jānoiet nākamais posms. Šaura taciņa ved gar klints sienu, apakšā – ne gluži bezdibenis, bet, ja nokritīsi – smaga trauma ir garantēta, bet ticamāk tomēr spīd repatriācijas iespēja. Dažviet taciņa izzūd un ir jākāpj rūpīgi pārliekot rokas un kājas pa klints izciļņiem. Daņila mums rāda katru nākamo kustību. Šeit mēs ejam vispār bez mazākā drošinājuma, paļaujoties tikai uz sevi.

Tā nonākam pie sienas numur divi. Tā ir nedaudz īsāka, bet arī gludāka un stāvāka. Vēl viens pārcilvēcības mirklis, bet arī šeit es tieku augšā. Drīz vien esam nonākuši pie mērķa – alas. Daņila noceļ metāla ieejas plāksni, izsniedz visiem pieres lukturīšus un dodamies alā. Sākumā ala kā ala – skaista ieejas zāle, tad jāparāpo un jālien uz vēdera pa šaurākām ejām. Līdz nonākam līdz vietai, ko es sauktu par Šauro Bezizeju.

Pa priekšu lien gids, es esmu nākamā. Redzot, kā mazais vīriņš knapi ietiek caurumā, paziņoju viņam, ka es pilnīgi noteikti tur iesprūdīšu. “Ai, beidz, krietni brangāki eksemplāri par tevi te tikuši cauri, nāc šurp”. Galvenais ir sākumā iebāzt caurumā abas rokas pa priekšu, tad ar sliekas cienīgām kustībām jādabon cauri pleci un lielākais izaicinājums – gurni. Tomēr brīnumi notiek un pēc nelielas locīšanās sesijas, izšļūku otrā pusē. Vēl viens caurums ved stāvus lejā un, ielecot tajā, var nonākt līdz otrajai zālei. Tajā visi satiekamies – netīri, nomocījušies, spīdošiem lukturīšiem un acīm.

Lai tiktu uz trešo zāli, jātiek cauri nākamajai bezizejai. Es jau pielienu pie tās, izstiepju rokas un sāku līst. Tad sekundes simtdaļā mainu lēmumu. Tas it kā ir spontāns, bet patiesībā ļoti pamatots. Man kāju rauj krampis. Ja gids mani vilks aiz izstieptajām rokām, pastāv iespēja izvilkt no pleca iepriekš mežģīto locītavu. Ja vēl turpināšu tērēt spēkus šeit, man tie var pietrūkt tikšanai lejā no klintīm. Saku puišiem, lai droši zūd miglā, es šos pagaidīšu tepat. Atpūtīšos.

Labi, pārliecinājušies, ka es to saku nopietni, viņi man piekodina nepazust un viens pēc otra ielokās šaurajā caurumā. Es palieku viena tumsā ar dziest sākošu pieres lukturīti, fotoaparātu un mobilo telefonu, kura stari ir daudz spēcīgāki kā gida dotajam gaismeklim. No domas vienatnē iet atpakaļ atsakos ātri – lai arī alās orientējos relatīvi labi, tagad, vienatnē un tumsā, visi pakši izskatās vienādi un būtu diezgan stulbi ielīst kādā sānu ejā. Nosēžos uz ērtas alas maliņas (droši vien miljons gadus veca stalagmīta) un mirkli izklaidējos fotografējot. Tad es izslēdzu fotoaparātu, pieres lukturi un noslēpju telefonu.

Pēkšņi esmu nonākusi tumsā un klusumā. Nevis tādā kā parasti. Bet absolūtā tumsā un absolūtā klusumā. Pirmā atnāk panika un nostaigā garām – ja nu šiem kaut kas notiek, ja nu viņi aiziet pa citu ceļu, ja nu tomēr es jau esmu kaut kur citur nonākusi. Pilnīgi nepamatotas domas. Mirkli pagrozījusies, panika tomēr saprot, ka nekā te nebūs un notinas.

Tad atnāk Kosmoss. Miers. Laiks apstājas. Notiek viss un nekas. Tu esi viss un nekas. Tu esi tumsa un tu esi klusums. Pēc tam atnāk dziesma. Nezin no kurienes kāds manā balsī sāk klusi dziedāt “Pūt, vējiņi”, piepildot telpu ar skaņas vibrāciju. Un tu esi vibrācija. Dziesmai sāk atsaukties citas skaņas un es dzirdu, ka puiši atgriežas no tāluma.

Mēs satiekamies, bet neesam vienā dimensijā. Es tikai pa pusei dzirdu, ko šie saka – labi vien esot, ka es tomēr nenācu – esot bijis tik šaurs, ka Iļjam bikses novilkušās, arī Ivaram nācies pacīnīties gurnu rajonā (un mani gurni ir kudiš platāki). Ivars pēkšņi ber vārdus kā pupas – par bailēm, par augstumu, par klaustrofobiju, par sevis pārvarēšanu. Un visu laiku atkārto: “Kosmoss. Kosmoss”. Es saprotu un nesaprotu. Viņi man rāda iespaidīgas bildes no tālākās zāles. Es redzu un neredzu. Puse no manis ir palikusi klusuma dimensijā un negrib atpakaļ. Es vairāk nekā saprotu, ka man bija jāpaliek vienai šeit – tas bija brīdis, pēc kura es biju pa klintīm uzkāpusi.

Bet vēl ir jātiek atpakaļ, tāpēc neļaujos apcerei, bet spraucos atpakaļ pa Šauro Bezizeju. Vietā, kur iepriekš kritām lejā, tagad jātiek augšā. Tu stāvi vertikālā caurumā, apkārt viss ir slidens un tev jātiek augšā. Es nocīnos minūtes piecas, līdz man izdodas kādā nebūt leņķī uzdabūt ķermeni augšā. Pārējais jau ir sīkums. Esam tik netīri, ka atpakaļ lienam vairs neraizējoties par tādiem niekiem kā turpceļā. Ar patiesu prieku sveicam dienasgaismu un varam tikai priecāties cits par citu. Esam viens par otru krāšņāki. Visas drēbes ir dubļos, bet zem tām – nodauzīti ceļi un elkoņi, nobrāztas rokas.

Puiši atzīstas, ka arī viņiem iekšā uz brīdi panika pakutinājusi pēdas – katram citā situācijā. Tagad, ārā esot, šie ir priecīgi, jūsmo par piedzīvojumu. Es pagaidām jūtos atturīgi, jo domāju par atpakaļceļu – nezinu, vai laisties lejup pa klinti būs grūtāk vai vieglāk kā tikt augšup. Laimīgā kārtā izrādās, ka daudz vieglāk. Ļaujoties un turot ķermeni atbilstošā leņķī, ar rokām atliek vien virvi virpināt caur pirkstiem. Spēju pat paskatīties uz Iļju un pasmaidīt fotomirklim. Arī otra siena tiek pieveikta salīdzinoši vienkārši un grūtākais ir garām. Puiši aizskrien pa priekšu, es rātni kāpelēju lejup. Tagad var ļaut ķermenim un prātam mazliet atslābt. Tur augšā bija īsts “šeit un tagad” treniņš – tu koncentrējies tikai uz nākamo soli. Izcilnis – roka, izcilnis – kāja. Trīs pieturas punkti. Un visas domas pie ceturtā meklējuma.

Pašā kalna lejā jāiziet cauri pusvirus atstātiem metāla vārtiem. Turpceļā mēs visi caur tiem spraucāmies, tagad izejam nepieskaroties. Vārti nav pakustējušies ne par centimetru, bet tie ir kļuvuši plašāki. Es par to domāju, ejot cauri vārtiem. Iļja ir domājis to pašu, ejot cauri vārtiem. Ivars ir domājis to pašu, ejot cauri vārtiem. Mēs visi pēc šodienas esam kļuvuši mazliet plašāki.