“Zini ko, Ivar”, es saku. “Mēs paši esam lielā mērā vainīgi pie tā, ka cilvēki ceļošanu iztēlojas kā zvilnēšanu saules pielietā pludmalē zem palmas ar kokteiļa glāzi rokā. Vai sastāvošu tikai no skaistiem kalnu un ūdenskritumu skatiem. Un mēs paši – vienmēr smaidīgi, labi izskatāmies. Mums ir jāuztaisa selfijs šeit, šausmīgajā istabā, kad arī skats uz mums pašiem nav diez ko glīts – lai tauta redz, kā ir.” Jā, Ivars piekrīt un uztaisām mazu fotosesiju – sabildējam sevi, istabu, gultasveļu, uz kuras ir vairākas cilvēku kārtas. Pēc tam skatoties bildes gan spriežam, ka tajās viss neizskatās tik slikti kā dzīvē, bet ceram, ka izdosies nodot vismaz kādu sajūtu, ka ceļošana nav nerimstošs prieks un līksme.
Tādi saburzīti izvelkamies dzestrajā rītā. Ir gaišs un pa kārtai aizejam līdz šejienes āra tualetei. Tur nav citu iespēju kā stāvēt ar slotu izsmērētos sūdos. Bet gaismā jau nekur nespruksi un mēs tur arī stāvam. Jā, ceļot nozīmē arī stāvēt sūdos, mīļie draugi. Tad ir klāt iepriekš sarunāts taksis, kas mūs aizved uz blakus miestiņu, no kura var nokļūt uz Iskandarkulas ezeru.
Nonākuši miestā uzreiz tiekam taksistu ielenkumā. Braukt uz ezeru ir gatavi visi, bet prasa drausmīgu naudu. Labi, solāmies apdomāties un ejam paēst brokastis. Uzzinājuši no vietējiem, kur atrodas šejienes glaunākā stolovaja, ejam iekšā. Uz aizkariem gozējas naivi Bembiji, pie griestiem vecās dienasgaismas spuldzēs iespraustas lampas parastās, visi sēž pie spilgti dzelteniem plastmasas galdiņiem, bet pie sienām karājas izbalējuši plakāti ar smilšainām pludmalēm un palmām – kā no “all inclusive” ceļojumu brošūrām. Pasūtām šejienes brokastu klasiku – ceptas olas, cīsiņus un zaļo tēju.
Spriežam, ka esam gatavi maksāt 200 somonus (40 dolārus) par mašīnu, lai brauktu uz ezeru. Sākumā noskaidrojam cenu uz Dušanbē – turp var tikt pa 50 somoniem no deguna. Sākotnēji nebijām plānojuši apmeklēt Tadžikistānas galvaspilsētu, bet tā kā esam pa priekšu grafikam un netīšām nonākuši 100 km attālumā no pilsētas, tad tomēr aizbrauksim. Jāteic, ka doma par dušu, normālu gultu un internetu mums ir būtisks dzinējspēks.
Brīdi diskutējam ar šoferiem, bet zemākā cena, ko izdodas sarunāt, ir 250 somoni. Fuck-it, braucam! Sākumā ceļš ir kā ceļš, bet jau pēc dažiem kilometriem, nogriežoties no šosejas, tas sāk rādīt īsto dabu. Mazajos tiltos ir milzu caurumi, pats ceļa segums sastāv pamatā no bedrēm un kaudzēm. Mūsu šoferis ir daudz pieredzējis un viņa Ņiva tāpat. Lēnām kārpāmies augšup kalnā un, lai arī līdz ezeram ir mazāk kā 30 km, braucam vairāk kā stundu.
Tomēr tas, ko var redzēt pa logu, ir vairāk kā bedru un naudas vērts. Blakus ceļam vijas strauja kalnu upe, govis tiek dzītas ganībās un ik pa laikam kāda nešpetnāka grib izdarīt pašnāvību zem mūsu riteņiem. Rīta saule vēl spilgtāk izgaismo sārtot un dzeltēt sākušos kokus, kalni ir visās iespējamajās krāsās, bet to galotnes – baltas, baltas.
Drīz jau parādās arī pats Iskandarkulas ezers. Šoferis mūs aizved līdz tūristu bāzei ezera krastā un dod laiku pastaigai. Ejam caur lieliem dzelteniem kokiem ūdens virzienā. Sākumā tikai mazliet redzams ezera stūris, bet izgājuši klajākā vietā ieraugām to visā krāšņumā. Mūsu slavenajai Intuīcijai bija savi iemesli mūs iepriekšējā naktī ievest briesmīgajos apstākļos un izmest no gultas tādā agrumā.
Ūdens ir smaragdzaļš, vējš vēl nav traucējis atspulgus, saule izceļ lapu dzeltenumu. Visapkārt ezeram kalni baltām virsotnēm netraucēti veras savā spoguļattēlā. Šeit nav ne cilvēku, ne dzīvnieku. Tikai milzīgs klusums un rudens smarža.
Tāpat kā nevar īsti aprakstīt vai nobildēt šausmīgos apstākļus, tāpat nevar arī šos skatus. Var tikai mēģināt iedot nojausmu par vienu un par otru. “Kosmoss”, Ivars saka. Vakar vakarā viņš to pašu teica istabā. Viens un tas pats vārds, viens un tas pats kosmoss. Galējības. Jo zemāk, jo augstāk.
Klusā līcītī nokāpjam līdz ūdenim un Ivars, atradis plakanu akmeni netālu no krasta, bildē panorāmu. Es sēžu krastā un pie sevis bimbāju par skaistumu apkārt un sevi tajā. Laikam visvairāk no pateicības par to, ka esmu šeit nonākusi.
Tikuši līdz prezidenta rezidencei, griežam atpakaļ. Lai gan esam gājuši vien stundu, atpakaļceļā satiekam jau citu ezeru. Ūdens tagad ir jau zils, koki maigi dzelteni, vējš virpina ūdeni. Joprojām ir neticami skaisti, bet krāsu maģija ir pazudusi. Mēs vēl pieķērām ezeru snaudā, paspējām ielūkoties tajā, pirms rīts bija to pamodinājis.
Nonākuši miestā kopā ar šoferi ieturam pusdienas, tad meklējam auto uz Dušanbē. Tagad jau cena vairs nav 50 (tā esot rīta cena), šoferi grib 100 no galviņas. Nonākam līdz kompromisam – maksājam 150, bet aizmugurējā sēdeklī būsim tikai divi pasažieri un uzreiz dodamies ceļā. Uzreiz gan nozīmē, ka šoferis ielies degvielu un pa ceļam nepakautrēsies piestāt nomazgāt mašīnu un paēst pusdienas. Mums nav īsti saprotams, kāpēc šīs darbības nevar veikt bez pasažieriem, bet mums diezgan daudz kas šeit nešķiet saprotams.
Lielais ceļš ir tīri labas kvalitātes, bet pusceļā uz Dušanbē nonākam tunelī. Jau iebraucot tajā mūs apņem putekļu mākonis – redzamība uz priekšu ir vien daždesmit metru. Tunelī notiek labošanas vai uzlabošanas darbi – strādā urbji, ekskavatori, cita smagā tehnika. Ik pa laikam priekšā negaidīti parādās milzīgas bedres vai būvgružu kaudzes, sastatnes vai vienkārši novietotas mašīnas. Un tas viss – bez mazākā apgaismojuma vai norobežojuma. Šoferi paši regulē apbraukšanas plūsmu, brīžam nostājoties purns purnā un taurējot, it kā cerot, ka skaņa kaut kā atrisinās pārvietošanās lietu. Viss process ilgt krietnas divdesmit minūtes, tunelis ir garš. Es saku Ivaram, ka šeit reāli izskatās kā ellē, viņš tikai piekrītoši nomurmina savu “kosmoss”.
Kad tiekam ārā, acis grūti noturēt vaļā dēļ gaismas spilgtuma. Tālākajā ceļā nekādi ekscesi vairs neatgadās un vēlā pēcpusdienā iestūrējam Dušanbē. Gar ielu malām slejas padomju arhitektūra, uz ēkām – milzīgi vadoņa portreti. Šai valstī ir bloķēts Feisbuks un dažviet arī Tviteris. Jo lielākas prezidenta bildes, jo mazāka brīvība.
Smalkā kafejnīcā atrodam internetu un izvēlamies palikšanas vietu. Ir jocīgi pēkšņi sēdēt modernā interjerā, kur tevi apkalpo puiši baltos uzsvārčos. Ivars, atnākdams no tualetes, ar nopietnu seju pauž neizpratni, esot tur reāli apjucis – kur caurums grīdā?
Mūsu hosteļa raksturojumā bija teikts – hostelis pašā Dušanbē guļamrajona sirdī. Tur tas arī ir, ar norādēm viņi nemētājas, bet laipni cilvēki mums parāda daudzstāveni, kuras sestajā stāvā ierīkota viesnīca. Salīdzinoši ar vakardienu, šeit mums šķiet ļoti jauki – tas nekas, ka guļam daudzgultu istabā, dušā ūdens neiet prom un tā. Pirms miega, ielienot baltajos un svaigajos palagos, priecīgi sasmaidāmies un kārtējo reizi konstatējam – cik maz brīžiem cilvēkam vajag laimei.
Ieva
Burvīgas bildes un sajūtām bagāts stāstījums. Pateicos!