Kad norunātajā laikā satiekamies ar Sašu terasē, ārā līst. Prasu, vai viņš joprojām ir noskaņots šodien satikt Budu – esot gan. Pēc mirkļa lietus mazliet pierimst un mēs dodamies ceļā. Metro vagons drīz top pilns un Saša, ieraudzīdams sievieti gados, uzreiz pielec kājās – šī izskatās diezgan pārsteigta un priecīga, ķīnieši tā pamatā rīkojas situācijās, kad iekāpj patiešām veci cilvēki. “Ai, tāpēc es metro gandrīz nekad nesēžos, tāpat drīz jāceļas,” Saša man paskaidro. Ar vienu pārsēšanos nonākam metro gala stacijā un, pirms došanās kalnā, nolemjam ieturēties. No rīta terasē bosniešu istabas biedrs mielojās ar suši un ir mūs sakārdinājis ne pa jokam. Izstaigājam visu tirdzniecības centru, līdz atrodam japāņu restorānu. Pasūtām suši un jūras velšu karsto podu. Nākas pagaidīt, bet atnestā maltīte ir gan glīta, gan garda.
Paēduši, kāpjam iekšā funikuliera vagoniņā ar stikla grīdu, un laižam pie Budas. Sajūtas, slīdot pāri ūdens klajiem un mežu galotnēm, ir mazliet nervus kutinošas. Bet kopumā ir skaisti un garais pārbrauciens vagoniņā ir katra samaksātā dolāra vērts.
Izkāpuši galā, sākumā apciemojam Budu, tad dodamies sasmelties gudrību uz Gudrības taku. Tur, starp kokā grebtām vārsmām, ganās govis, kas atšķirībā no divkājainajiem viesiem, pilnībā ignorē nelielās plastmasas sētiņas. Pēc Gudrības takas, dodamies tālāk pa Parasto taku. Tā vijas kalnā – jo augstāk kāpjam, jo vairāk attālināmies no Budas un jo krāšņāks skats paveras uz līci lejup. Tomēr takas vidū, gana apskatījuši tāles, dodamies atpakaļ, jo negribam nokavēt pēdējo vagoniņu lejup, lai nav jābrauc ar taksi, kā Sašam gadījās pagājušajā reizē.
Nonākuši atpakaļ centrā, aizkātojam līdz krastmalai – Zvaigžņu bulvārim ar visādām skulptūrām un vēl sazin ko. Esam netīšām atnākuši arī uz gaismas šova laiku, kas ir astoņos vakarā. Tomēr, vai nu dēļ miglainā (vai smogainā) laika vai kāda cita iemesla pēc, man ēku izgaismošanas atrakcija mūzikas pavadībā nešķiet pārāk iespaidīga. Uz beigām jau sākam tīt makšķeres – esam izbadējušies pēc garās pastaigas.
Atrodam mīlīgu taizemiešu restorānu un paēdam. Kamēr vakariņojam, atkal ir sācis līt. Vēl plānā bija apmeklēt nakts tirgu, bet tagad sākam šaubīties. Tomēr lietus šeit mēdz beigties tikpat pēkšņi kā sācies un, kamēr esam tikuši līdz metro stacijai, nekas vairs no debesīm nekrīt. Nu tad aizbrauks arī līdz tam nakts tirgum. Visu dienu bijām pārvietojušies pa vietām, kur Saša bija jau iepriekš viesojies, bet tagad es varu parādīt – kur jāiet un kā te jārīkojas. Saša apgalvo, ka viņam ne visai patīk kaulēties un pirmo pirkumu iegādājas tikai mazliet patielējies ar pārdevēju. Es no tās pašas lēdijas nopērku auskarus par pusi no sākotnējas cenas un Saša nosmejas, ka esmu kaulēšanās profs. Bet ar katru nākamo pirkumu arī viņš noslīpē savas prasmes un, kad dodamies prom, konstatē, ka patiesībā tīri labi izbaudījis šo procesu.
Tagad gan griežam māju virzienā, jo jau tuvojas pusnakts. Hostelī vēl piesēžam uz atvadu alu terasē un tur sastopam horvātu izgudrotāju ar visu savu lidaparātu. “Nu kā, tagad lido?”, interesējos. Jā, viss esot kārtībā, izrādās iepriekš propelleru spārni bijuši pieskrūvēti otrādāk, rezultātā aparāts centies nevis pacelties gaisā, bet gan ierušināties zemē.
Pa koridoru atkal skraidelē jestrie zēni un aģitē visus doties uz jumta terasi – tur esot daudz cilvēku un liela jautrība. Saša ir saguris – pateicamies viens otram par lieliski pavadīto dienu un atvadāmies. Saša dodas gulēt, es pēc nelielām pārdomām tomēr nolemju apskatīties – kas īsti augšā darās – galu galā pēdējais vakars Honkongā. Izrādās, ka lielākai daļai no sanākušajiem ļautiņiem šis ir pēdējais vakars, un rezultātā pasākumu var nosaukt par tādu kā atvadu ballīti. Šeit ir pārstāvēta ASV, Austrālija un esam pāris cilvēki no Eiropas. Malkojam alu – puiši to ar gudru ziņu iepriekš sapirkuši un var ņemt, ko gribas. Pamatā cilvēki ir mazliet iereibuši no alus, bet viens džeks gan sarijies kaut kādas šaibas – tieši tā arī uzvedas. Nezinu, ko šis redz, bet pamatā viņš pavada laiku smejoties. Tomēr, kad jaunietis kopā ar vēl vienu biedru izkaras pār terases konstrukcijām, prātīgāki kolēģi šos ieceļ atpakaļ. Lai arī ir nakts vidus, ir nenormāli karsts. Amerikāņu puisis noplēš nelielu istabas auga lapu un izmanto to kā vēdekli. Viņa piemēram seko vēl kāds džeks, bet, kad sanarkojušais tēls pietuvojas augam, mana pacietība ir galā un nobrēcos, lai liek to puķi mierā. Visi apklust, paskatās uz mani, bet paklausa un vairs neko neplēš. Augam blakus sēdošais itālis sāk vēdināties ar lapu, tai esot pie kāta. “Sustainability”, viņš smaida.
Pēkšņi atceros, ka man lejā ledusskapī garlaikojas apelsīns, arbūza daļa un ananass. Britu meitene piebalso, ka viņai tur esot vīnogas, tikai slinkums iet pakaļ. Man nav slinkums un, sagriezusi augļus (un cerams, paņēmusi pareizās personas vīnogas) uz liela šķīvja, gaidu liftu augšup. Kad atveras durvis, liftā priekšā ir horvāts ar detaļu kasti un korejietis. Šie, ieraudzīdami mani divos naktī stāvam ar augļu šķīvi, sāk smieties un saka, ka es izskatos nereāla kā pasaku feja. Aicinu šos cienāties un braucu augšā. Arī visi tusiņa biedri ir sajūsmā par augļiem – “eu, kur tu tos dabūji?”, “viņa tos atvedusi tiešā ceļā no Latvijas!”, atskan viens komentārs gudrāks par otru. Tomēr visi kā kolibri metas virsū sulīgajam mielastam un drīzi vien šķīvis ir notīrīts.
Lēnām ļaudis sāk tīties prom un es arī domāju par gulētiešanu. Hmm, neesmu tikai noskaidrojusi, no kurienes ir blondais puisis, kas glāba karstgalvjus no nokrišanas. Izrādās no Amerikas. Bet, uzzinājis, ka esmu no Latvijas, šis priecājas – viņa senči nākot tieši no mūsu zemes. Nospriežu, ka šī ziņa ir labs noslēgums vakaram, un lavos uz savu lāviņu. Rīt uz Pekinu, tad gan mājās.
