“Vai tu vari ieteikt kaut ko, ko mūsu hostelim vajadzētu uzlabot?”, man jautā recepcijas meitene, kad dodos prom. Mirkli padomāju un tad apjaušu, ka šī ir pirmā vieta, kur man to jautā, un arī pirmā vieta, kur man nav, ko piebilst. Droši vien tur ir kāda sakarība.
Lidostā jāpiedzīvo kārtējais mulsais mirklis, kad pie check-inā meitene skatās monitorā ar sarauktu pieri un tad prasa, vai man esot rezervēts lidojums no Honkongas atpakaļ uz Ķīnu. Vakar vakarā joka pēc norezervēju un tagad varu fotoaparāta monitorā parādīt, kad un uz kurieni plānoju doties. Izskatās, ka tas viņu nomierina, un meitene izsniedz man iekāpšanas karti. Mirklis gaidību, kā ierasts un varu, sēsties lidmašīnā. Nu jau vairs nebrīnos, kad tiek izsniegta maltīte – jālido taču vairāk kā veselas divas stundas.
Piezemējos Honkongā, iekāpju metro (vilcienā) un vizinos uz centru. Pa logu redzamie skati mudina šo vietu dēvēt par jūras konteineru galvaspilsētu – to te ir milzums. Centrā pārsēžos citā metro līnijā un izkāpju savā stacijā. Izeju uz ielas un uz mirkli apmulstu no šeit valdošās burzmas. Tad ātri noorientējos un atrodu savu hosteli. Lai arī aprakstā minēts, ka tas ir divu minūšu attālumā no metro stacijas, es teiktu, ka pusminūtes – faktiski jāšķērso viens krustojums.
Iečekojos hostelī, tad dodos uz jumta terasi un atveru… Feisbuku, Twiteri, Youtube! Honkongā, atšķirībā no Ķīnas, visi sociālie tīkli ir pieejami. Pāris stundas nosēžu, atbildot uz visiem ziņojumiem Feisbukā un beidzot pati ielieku bloga ierakstu. Paldies Rihardam par visiem iepriekšējiem!
Tā kā esmu palikusi terasē viena ar milzu prusakiem, gribu pazust no šejienes. Ir jau satumsis, bet pārāk agrs, lai ietu gulēt – nolemju izmest lociņu pa pilsētu. Iesākumā loloju naivu cerību nokļūt līdz ūdenim un paieties pa krastmalu – atduros pret viaduktiem un auto straumi. Tad, brienot caur kārtējo tirdzniecības centru, nonāku līdz vienai no kuģīšu piestātnēm un, noskaidrojusi, ka biļete uz otru krastu maksā vien 2, 50 dolārus, dodos izbraucienā ar kuģi. Jāatzīst, ka esmu bijusi pietiekami neapdomīga un neesmu noskaidrojusi Honkongas dolāra kursu attiecībā pret eiro. Līdz ar to pagaidām man ir visai miglaina nojausma par šejienes cenām.
Atpakaļ braucu ar kuģīti uz Centrālo staciju – esmu iecerējusi no tās aizkātot līdz mājām. Lai arī, spriežot pēc debesskrāpjiem, tas izskatās viegls uzdevums, tik vienkārši vis nav. Problēma tāda, ka ejot pa kādu visai liela izmēra ielu, pēc brīža tā vienkārši izbeidzas vai ieved kārtējā tirdzniecības centrā vai gājēju tiltiņā. Gājēji šeit pārsvarā pārvietojas nevis ielas, bet vienu līmeni augstāk. Tā maldoties, pēc brīža tomēr esmu pietuvojusies savam rajonam. Beidzot var mierīgi iet pa ielu, parādās mīlīgi bāri. Šovakar gan eju tiem garām, dienas sagurums liek sevi manīt.
Atgriežos hostelī, dodos uz savu istabiņu un pārsteigta atklāju, ka durvis ir vaļā, bet istabiņā šiverējas divi policisti. “Kas te notiek,” prasu. Izrādās, ziņas ir nelāgas. Viena no istabas biedrenēm, kamēr iegājusi dušā, tikusi apzagta – pazudušas tiesības, apdrošināšanas dokumenti un nauda. Zviedru pāris, ar kuriem biju iepazinusies iepriekš, tikuši kārtīgi izkratīti. Viņi pret to izturas ar sapratni, tomēr nejūtas patīkami.
Terasē sastopu arī apzagto meiteni – Reičalu no Teksasas. Piedāvāju viņai morālu un materiālu atbalstu, no pēdējā viņa atsakās – kredītkarte joprojām ir viņas rīcībā. Saku, ka esmu gatava viņai pievienoties uz dzērienu bārā, ja viņai ir attiecīgais noskaņojums, bet meitene ir noskaņota iet gulēt. Novēlu viņai mierīgu naktsmieru un arī pati ierušinos uz guļamlāviņas.
Tomēr aizmigt man neizdodas, jo pēc brīža istabiņa piebirst pilna ar jauniešiem, kas ir zviedru paziņas, un klausos, kā viņi visi kopā apspriež šovakara un iepriekšējo dienu piedzīvojumus. Tiek atkorķēti ali un paceltas balsis. Nu kā tu pagulēsi.
Izbāžu savu izspūrušo galvu no otrā stāva lāviņas un paziņoju: “Give me a beer or disapear!”. Puisis ar aliem ir sajūsmā no šī izsauciena, kas nāk no sirds dzīlēm, izsniedz man alu un nomurmina – šitas man ir jāpieraksta. Tikusi pie alus uz mirkli pieslēdzos jauniešu sarunām, uzklausu, ko viņuprāt ir vērts apmeklēt Honkongā. Viņi kaut ko runā par iešanu skatīties spēli un prasu, kādā sporta veidā. “Tu taču joko, vai ne,” alus puisis saka. Nu, vispār nē. “Šodien sākas pasaules čempionāts futbolā!”, viņš paziņo. Ak, tā. Lai nu sākas. Jaunieši aiziet ielās vērot spēli un es varu mierīgi gulēt.
