No rīta sakrāmējos, izčekojos un atvados no Kristīnas. Pateicoties viņai, man dažās dienās izdevies iepazīt Kuņminu ne tikai no tūrista pozīcijām. Vai nu dēl Kristīnas mācēšanas pasūtīt ēdienu un vietu zināšanas, vai tāpēc, ka ēdiens Juņnaņas provincē ir gardāks, ķīniešu virtuve manās acīs lēnām sāk reabilitēties – pēdējās dienas esmu baudījusi ļoti gardas maltītes.
Vilciena stacijā, izejot vairākas drošības kontroles, ierodos tieši uz iekāpšanas sākumu. Garajā vilciena sastāvā atrodu savu – 13to vagonu un apsēžos vietā. Vilciens ir diezgan pilns, sēžu ķīniešu ielenkumā. Tā kā pēdējās dienas bija tik intensīvas, man uzkrājušies rakstu darbi – tad nu pirmās četras stundas rakstu, acis nepaceldama, līdz datoram izbeidzas baterija. Ik pa laikam vagonā ienāk kāds formas tērpā ģērbts personāžs, kas cenšas pārdot tīrīšanas līdzekļus, spēļmantiņas vai uzkodas.
Vilciens piestāj ik pa laikam, nomainot pretī sēdošo ķīniešu sejas. Man blakus sēž tētis ar aptuveni divus līdz trīs gadus vecu meitiņu. Neticu, ka kāds eiropiešu bērns varētu nobraukt astoņas stundas vilcienā, mierīgi sēžot un gandrīz neiepīkstoties. Kad stāstīju Kristīnai par saviem novērojumiem attiecībā uz ķīniešu bērnu mierīgumu, viņa teica “Bet protams. Viņiem nav izvēles, citādi dabon pa muti.” Tas, ka tieši šāda audzināšana ir miera pamatā, novēroju arī attiecībā uz saviem blakussēdētājiem – kā sīcis sāk mēģināt čīkstēt, tiek pacelta roka. Šeit tā nepiezemējas, bet citviet droši, ka tā notiek, jo tas nostrādā – mazais apklust.
Nonākusi galamērķī, atrodu man nepieciešamo autobusu, kurā pasažieri nesēž vienīgi uz jumta. Pēc pusstundas mīcīšanās, izkāpju savā pieturā. Līdz hostelim jāiet krietns gabals, bet instrukcijas ir labas, tāpēc tajā nonāku gana aši. Samaksāju par palikšanu, iekārtojos istabiņā un izeju āra pagalmiņā atvilkt elpu. Tur drīz vien mani sarunai aicina pievienoties ķīnietis Čongs un austrāliete Mērija Lu. Čongs studē Amerikā, tāpēc viņa angļu valoda ir labāka kā manējā. Viņš dosies pārgājienā uz Tīģera lēciena aizu jau rīt un pēc tam Čongs iecerējis doties vēl uz dažām brīnišķām vietām. Vaicāju, vai viņam nebūtu iebildumu, ja es pievienotos. To viņam nav un es aši atceļu vēl vienu palikšanas nakti (biju iecerējusi šeit būt divas naktis) un tā vietā norezervēju autobusu uz pārgājiena vietas sākumu. Mana loģika ir vienkārša kā zeme – ķīnietis, kas runā vienlīdz labi angliski un ķīniski, ir zelta vērts.
Uzzinājis, ka esmu no Latvijas, viņš sajūsmā sasit plaukstas un kaut ko saka. Pēc trešās reizes saprotu ko – Ernests Gulbis. Esot liels viņa fans. Re, kā. Arī austrālietei, kas dzīvo Melburnā, latvieši nav sveši – viņai pazīstami vairāki no turienes lielās kopienas.
Brīdi patērzējuši, nolemjam kopā paēst vakariņas. Čongs ieskatās ceļvedī un ķīniešu Foursquare analogā, atrazdams kādu restorānu netālu. Maltīte ir asa, bet laba. Austrāļu kundze mazliet ieknābā un jūtas gana ēdusi, mēs gan ar Čongu stumjam aiz vaigiem, kamēr viss ēdiens ir likvidēts. Pēc vakariņām šie abi dodas atpakaļ uz hosteli, bet es mazliet paklaiņot pa pilsētu un atrast bankomātu – skaidrās naudas rezerves strauji tuvojas beigām. Bankomātu es gan atrodu, bet naudu šis man nedod – nepatīk mana karte un viss. Nu nekas. Kādam laiciņam man vēl pietiks nauda, tad gan jau lietas atrisināsies.
