Akmens mežā

Pēc vakardienas Kuņminas slavenāko bāru tūres un futbola čempionāta, rīts atnāk saguris. Kamēr, kamēr – ir pusviens. Pārprasu hosteļa recepcijā, kā tikt uz Akmens mežu. Visi kā viens apgalvo, ka esot par vēlu doties uz turieni. Nu štrunts, vismaz mēģināšu.

Sākumā jābrauc ar satiksmes autobusu, pēc tam ar vēl vienu, beigās jāpārsēžas starppilsētas autobusā. Visus satiksmes līdzekļus izdodas atrast necerēti viegli un vēlā pēcpusdienā esmu pie meža. Tā kā šis objekts ir valdības smuko vietu sarakstā, ieeja maksā 175 juaņas. Vēl 25 jāpiemet par elektrovagoniņa transfēru līdz objekta ieejai.

Īpaši slinkiem tūristiem iespējams izraukt cauri parka teritorijai ar vagoniņu. Šo iespēju izmanto 99% apmeklētāju. Tad gala pieturā visi izkāpj, safotografējas pie kāda dīķīša un faktiski var uzskatīt, ka parks ir apmeklēts. Par spīti ierobežotajam laikam, nolemju paieties pa pāris takām, kas vijas pa Akmens mežu. Brīnišķīgi skati, cilvēka neviena. Protams, drusku lamāju sevi, ka manā rīcībā nav vēl pāris stundu, bet visā visumā jūtos gandarīta par redzēto.

Kad pulkstenis tuvojas pussešiem, sāku virzīties ārā no parka – pēdējais autobuss uz Kuņminu esot pusseptiņos. Teritorija ir diezgan liela, kamēr tieku līdz izejai, ir jau seši, kamēr vagoniņš izved laukā, jau ceturksnis pāri sešiem. Tā kā izkāpjot no busa, šoferis diezgan nepārprotami norādīja uz kādu ēku, pie kuras man jāmeklē autobuss atceļam, dodos to meklēt. Tā kā ieeja parkā atrodas citā vietā kā izeja, diezgan muļķīgā veidā zaudēju dārgās minūtes. Kad ieraugu tukšo ēku, ir pilnīgi skaidrs, ka autobuss tomēr atiet no parka izejas – vajag taču domāt ar galvu. Kamēr jožu atpakaļ, pulkstenis nepielūdzami tuvojas pusseptiņiem.

Ieskrējusi teritorijā, rādu cilvēkiem lapiņu ar uzrakstu Kuņmina ķīniešu valodā, viņi mani iesūta kādā ēkā. Ir viena minūte pēc pusseptiņiem, bāc. Pieskrienu pie kādas letes un tur esošajām sievietēm nobrēcos – “Bus! Kunmin!”. Šķiet, ka viņas saprot, ko gribu un viena sāk nez kāpēc zvanīties pa telefonu un rāda, lai stāvu turpat. Dārgās minūtes rit, es dīdos. Nu vai tiešām nevar man virzienu parādīt un miers. Sieviete tik rāda, lai stāvu mierā. Nu, ko tad lai es daru – stāvu ar. Tad viņa, parāda, lai es sekoju. Tomēr tas nav autobuss, tā ir mašīna, pie kuras pieejam. Nospriežu, ka sieviete ir no Kuņminas un izmantos iespēju mani pa ceļam aizvest, nopelnot mazliet naudas. Tomēr, aizvedusi mani mazu gabaliņu tālāk, viņa apstājas, norāda uz ielas malā stāvošo autobusu un saka: “Bus to Kunmin”. Izskatās, ka viņa sazvanījusi autobusu, apturējusi to, tad aiztransportējusi mani. “Šje-šje, šje-šje”, pateicos gan izpalīdzīgajai sievietei, gan autobusa šoferim.

Droši vien, ka tāpat jau nebūtu nakšņojusi zem akmens, būtu sarunājusi vietu kādā no daudzajiem tūrisma autobusiem, bet šādi ir patīkamāk – vismaz zinu, kur buss mani aizvedīs un kā tikt atpakaļ un hosteli.

Ap astoņiem vakarā ieripojam Austrumu autoostā, lēnām sāk satumst. Izvelku lapiņu ar savu autobusa numuru un uzsāktu ceļojumu pa autoostu. Puse no cilvēkiem mani sūta visdažādākajos virzienos, otra – noteikt grib aizvest uz lidostu. Kad esmu jau trīs reizes izstaigājusi visu termināla teritoriju, atgriežos pie sievietēm, kas izskatās visoficiālāk un saku, ka viss – nav tāda busa. Tad šīs man atņem lapiņu, uz kuras aprakstīts turpceļa maršruts, un uzraksta pāris citu autobusu numurus – tādi man arī derēšot. Nu labi, biju jau tuvu takša ņemšanas stadijai, bet tā kā autoosta atrodas tālu no pilsētas, tas nebūtu lēts prieks. Vismaz centrā tikšu.

Centrā es tik tiešām tieku, bet pieturā, kurā šoferis visus izmet no autobusa, pazīstamas vietas nemanu. Eju uz priekšu pēc intuīcijas un atkal jau esmu tuvu takša pasūtīšanai, kad tālumā ieraugu pazīstamu gājēju tiltiņu. Sākumā gan nostājos nepareizajā ceļa pusē, bet šoferis mani pārsūta otrā virzienā. Tur arī paiet laiks, kamēr atrodu īsto pieturu. Bet atrodu. Ap pusdesmitiem, nogurusi, bet lepna par savu nokļūšanu mājās pašas spēkiem, aicinu Kristīnu atvadu vakariņās.

Turpat ap stūri, mīlīgā ēstūzī, pasūtam vakariņas. Šī ir viena no daudzajām vietām, kur tu pieej pie izejvielu stenda, ar pirkstu parādi galvenos izejmateriālus un tev tos pagatavo kopā ar saderīgiem zaļumiem. Seši pavāri mazum mazītiņā virtuvē gāž milzu pannās visādas ēdmaņas un, liesmām plīvojot, pagatavo daudzajiem viesiem maltīti dažās minūtēm. Vienīgais dārzenis, ko var dabūt nepagatavotu, ir gurķis – šoreiz tas sagriezts gabaliņos kopā ar ķiplokiem un sojas mērci. Notiesājam to, kā arī šķīvi ar dīvainām sēnēm, cūkgaļu un garnelēm. No rīsiem atsakāmies, jo knapi varam nokopt visu šo ēdienu. Vietējie gan pasūta katrs krietnu rīsu bļodu, daži palūdz vēl vienu. Mēs nespējam vien nobrīnīties, kur daži smalkie ķermeņi liek visu šo daudzumu.

Atgriezušās hostelī, cenšamies datorēt. Kristīnai ir pieeja Feisbukam, bet, netieku tālāk par konta verificēšanu un draugu fotogrāfiju atpazīšanu – šejienes internetam tas ir par traku. Tā nu palieku gribot un, rezervējusi hosteli Lidzjanā no mazliet ātrākā koplietošanas datora, dodos pavadīt pēdējo nakti mūsu karstajā un trokšņainajā guļamistabā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s