Uz dienvidiem

Stāsti

No rīta viss rit kā pa diedziņu – atvados no hosteļa un saņemu atpakaļ depozītnaudiņu (tās šeit parasti ir 50 – 100 juaņas). Atkal jau jāsaka, ka hostelis bija lielisks – pašā vecpilsētas centrā, ar gultasveļu, salīdzinoši ātru internetu un angliski runājošu, izpalīdzīgu personālu. Un tas viss – par 6 eiro diennaktī. Arī satiksmes autobuss nāk kā saukts, autoostā esmu pusstundu ātrāk (kā zināms, labāk tā, nekā citādāk). Pilsētā busam ir vēl viena pietura un tajā iekāpj man pazīstamais franču pārītis no hosteļa, kas man iedeva kalna bildes. Apmaināmies ar pāris frāzēm, bet neko vairāk – viņi turpina savu ierasto dūdošanas-bužināšanās sesiju, kurā neietilpst sarunas ar citiem ļaudīm.

Tā kā esmu ieņēmusi visu aizmugurējo sēdekli, tad man pat izdodas mazliet pagulēt, līdz klāt ir jau pazīstamā apstāšanās vieta. Eju lūkot kaut ko brokastīm un man pēkšņi izklausās, ka daži vietējie runā par picu. Pēkšņi tā sakārojas picu. Tomēr ēdmaņa, kas bildē to attāli atgādina, izrādās lapās vārīts rīsu kunkulis ar piedevām. Nē, paldies. Nopērku brokastīs saldējumu. Vispār pagaidām ķīniešu virtuve nav attaisnojusi uz to liktās cerības – Pekinā ēdiens ir ļoti taukains, Tuņsjī – pārlieku ass manām garšas kārpiņām vai arī kopumā neiet pie dūšas šejienes specifiskās garšas. Nē, esmu ēdusi arī ļoti gardus ēdienus, bet kopumā biju cerējusi uz ko citu. Vjetnamas un Indonēzijas ēdieni man gāja pie sirds daudz labāk. Viena lieta, kas gan man te labi patīk, ir dzeramnaudu neesamība – vieglāk saprast cenas un norēķināties.

Kamēr man te jākratās autobusā, varētu padalīties dažos pirmo desmit dienu novērojumos par ķīniešiem. Kā jau minēju, cilvēki kopumā ir laipni. Pat, ja dažreiz bāros izklausās, ka viņi tūlīt sāks zvetēt viens otru, parasti tas beidzas ar smiekliem, nevis kautiņu. Viņi kopumā mēdz sarunāties ļoti skaļi un augstos toņos. Angliski saprot vien retais, arī lielās pilsētās. Tāpēc ceļošanas veids ir sekojošs – hosteļi ir kā mazas drošības un informācijas saliņas, starp kurām tu pārvietojies. Tev pašam jābūt pietiekami tālredzīgam, lai palūgtu personālam uzrakstīt uz lapiņas visas attiecīgai dienai nepieciešamās frāzes un galamērķus ķīniešu un angļu valodā. Ķīniešu, lai ķīnieši varētu saprast, angļu – lai parādītu pareizo frāzi pareizā situācijā. Protams, var laimēties dienas gaitā sastapt kādu angliski runājošu personu, bet uz to nevar paļauties.

Cilvēki, manā ļoti subjektīvajā skatījumā, šeit nav īpaši skaisti. Citās valstīts sastaptie glītie aziātu vīrieši parasti izrādījās ar saknēm no Ķīnas, laikam biju sacerējusies šeit tos redzēt lielākā koncentrācijā. Ir pa kādam tīri tā neko, bet vairums man nešķiet vizuāli pievilcīgi. Ar sievietēm ir mazliet labāk, bet tikai mazliet. Pa šo laiku esmu redzējusi kādas desmit meitenes, no kurām acu nevar atraut. Puisi – nevienu. Protams, tas, ka man šie cilvēki šķiet smuki, nebūt nenozīmē, ka tāpat šķiet ķīniešiem. Sabīna stāstīja, ka viņas darbā vajadzēja kādam projektam izvēlēties divas darbinieces, lai nofotografētu viņas reklāmai vai kam tamlīdzīgam. Kad atlase esot noslēgusies, izvēlētas divas no lielākajām iespējamajām šausmām.

Arī par ģērbšanos ir līdzīgs stāsts. Sabīnai vēl Eiropā esot, kursā bijušas vairākas ķīnietes. “Nu kā var uzvilkt visu, kas ir skapī,” Sabīna, skatoties uz viņām, brīnījusies. Kad atbraukusi šeit, konstatējusi, ka tā ir norma – cilvēki šeit vienkārši tā ģērbjas. Spīguļi, krāsiņas, volāni, treniņbikses – viss kopā vienā jautrā kokteilī. Jāteic, ka meitenēm (un arī puišiem) šeit ļoti patīk pucēties. Uz ielas redzams daudzas meitenes, kas tērptas svinīgās kleitiņās vai svārciņos un pārvietojas uz vismaz 2 cm augstām platformenēm. Dažiem puišiem, savukārt, ļoti patīk sieviešu rokassomiņas un tās viņi arī nēsā. Iet tāds solīds kungs uzvalkā un priecīgi šūpo melnu, kruzuļotu tašiņu. Un te ir īsta gepardraksta paradīze. Kopš Balkānu ceļojuma nespēju vienaldzīgi uz to noskatīties. Nekad agrāk nebiju pievērsusi uzmanību, ka gepardraksts ir tik plaši izplatīta parādība. Nopirku mazu lietusmētelīti, kuram gar vienu malu arī iet gepardrakstam līdzīgs musturis, uzreiz jūtos iederīgāk.

Pirms trijiem nonākam Šanhajā. Biju jau domās atvadījusies no šīs pilsētas, bet par godu atgriešanās priekam atkal noklausos Rancida “Arrested in Shanghai”. Stacija pazīstama, metro arīdzan – tik braukšanas vaina. Šoreiz metro pavadu vairāk kā stundu – man jānonāk otrā pilsētas galā. Netālu no galapunkta atkal jāpārsēžas remontdarbu dēļ – galvenais šādās situācijās sekot citiem ļautiņiem ar čemodāniem. Lidostā esmu vēl pirms čekina sākuma, dabonu mazliet panīkt. Tad reģistrējos, izeju visas drošības kontroles un teju pusstundu soļoju uz vārtiem. Kad nonāku līdz tiem, man ir pusstunda līdz iekāpšanas sākumam un eju sameklēt ko ēdamu – ir jau seši vakarā, bet kopš rīta saldējuma neko citu neesmu ēdusi. Iesukāju kārtīgu otro un eju uz lidmašīnu pagulēt. Kad pamostos, tavu brīnumu – mums dod ēst. Nieka trīs un bišķiņ stundas lidojumā un pēkšņi – maltīte. Protams, apēdu arī to – neies jau mantu laist zudumā.

Lidojot skatos uz zemi no augšas un domāju, cik stundas būtu nepieciešamas, lai uz manis izvēlēto galamērķi nokļūtu ar zemes transportu. Daudzas. Lai kā man nepatiktu lidmašīnas, tās tomēr ir nepārspējams pārvietošanās līdzeklis.

Nolaižamies Kuņminas lidostā un, ieraugot to, nopūšos. Tu ceri atlidot uz miestu ar trīs koka mājiņām, kurās mīt meitenes tautastērpos – aptuveni tādu ainu uzzīmē ceļvedis – bet tu piezemējies lidostā, kas lielāka par Rīgu. Transfēra autobusā satieku kādu pāri no Zviedrijas (kā viņi atzīmē, no kaimiņzemes) un vienojamies transportu uz pilsētu meklēt kopā. Lai gan ir tikai pusvienpadsmit vakarā, metro vairs nekursē (kā vēlāk uzzinu tas pats iet tikai līdz pilsētas nomalei). Tad nu paņemam kopīgu taksometru – sākumā aizbraucam uz manu hosteli, es iedotu trešdaļu naudas (30 juaņas) un tas šie aizbrauc meklēt savu naktsmītni. Hostelis ir liels un dzīvīgs, atkal izskatās pēc centra. Rīt nopētīšu kārtīgāk, šovakar laiks likties slīpi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.