Tā kā lidmašīnas biļete no Šanhajas uz Kuņminu sestdienā maksā drusku lētāk kā piektdienā, esmu nolēmusi vēl vienu dienu pavadīt Tuņsji un apskatīt tuvumā esošos vēsturiskos ciematus. Pirmo autobusa pieturu izdodas atrast veikli, vien viesnīcas meitenes par virzienu bija mazliet maldījušās. Bet autobusa šoferis manī ātri vieš skaidrību un pārsūta uz ielas pretējo pusi. Nonākusi centrālajā autoostā, iesākumā nopērku biļeti uz Šanhaju, tad uz vienu no vēsturiskajiem ciematiem. Ar tā autobusa atrašanu gan neiet tik veikli – ļautiņi mani sūta no vienas puses uz otru, sāku jau izsamist. Beigās viens vīrišķis pieved mani pie kāda autobusa un saka, ka tas būšot īstais. Autobuss, kuram jāatiet pēc 10 minūtēm, nekādas dzīvības pazīmes gan neizrāda. Tomēr, tā kā citu variantu man nav, gaidu pie šī paša. Lēnām uzrodas arī citi pasažieri, bet viņu domas, ka šis autobuss ģeld arī man dalās – daži uzskata, ka jā, citi nepiekrīt. Beigās ierodas šoferīte un saka, ka būs īstais.
Tomēr, iesēžoties autobusā, konstatēju, ka vairums pasažieru brauc līdz citam ciematam. “Kas tur tāds ir,” prasu vienai meitenei. “Daudz vēstures,” viņa atbild. Kad ieraugu kā izskatās mans galamērķis, pieņemu lēmumu braukt tur, kur ir daudz vēstures. Šeit izskatās, ka tā ietilpst trijās mājās. Piemaksāju pāris naudiņas un turpinu ceļu. Kad nonākam galamērķī, tur tiešām izskatās krietni interesantāk.
Izkāpjot no busa, sāku komunicēt ar meiteni, kas man paskaidroja par šejienes vēsturiskajām vērtībām. Rezultātā ejam tās iepazīt kopā. Mija ir nesen juristus beigusi jauniete no Šanhajas, kas šeit atbraukusi brīvdienās. Viņa salīdzinoši labi runā angliski un ir man lielisks palīgs, kad gribu ko nopirkt vai paprasīt. Arī par atpakaļceļa autobusa atrašanu man tagad galva nesāp. Apskatām senās ēkas, templi, nopērkam pāris klozītes un pat nosūtām pastkartes (ak, šis lipīgais balkāniešu paradums). Cilvēks, kuram to sūtu, nekad neuzminēs, no kā tā ir :).
Protams, pa ceļam mazliet pļāpājam par dzīvi. Lai arī Mija studējusi juristos, kautrīgi atzīstas, ka šobrīd nestrādā profesijā. Prasu, ko tad viņa dara. Biju gatava dzirdēt, ka meitene strādā par istabeni, pārdevēju vai līdzīgā profesijā. Nē, izrādās Mija ir hedhantere. Galvas viņa medī pārsvarā vidējā un augstākā menedžmenta pozīcijām, kā jau šīs jomas pārstāvji. Uzzinājusi, ka man ir 15 gadu pieredze sabiedriskajās attiecībās un mārketingā, viņa uzreiz paziņo, ka kā reizi esot viena vakancīte mārketingā starptautiskā kompānijā, vai es nevēloties strādāt Ķīnā.
Apmaināmies ar e-pastiem un, nonākušas atpakaļ Tuņsji, šķiramies. Ieskrienu hostelī uz dušu un tad izeju atvadu pastaigā pa pilsētu. Aizbraukusi krietnu gabalu prom no vecpilsētas, dodos ķert kolorītu vietējā tirgus reģionā. Tā centrā piesēžu uz vakariņām. Šajā vietā arī var izvēlēties izejvielas, pamatā uzmauktas uz adāmadatām līdzīgiem stienīšiem. Tad nu pasūtu visu, kas kārojas – astoņkāji, piparus, baltas sēnītes, gaļai līdzīgus gabaliņus un šķīvi ar mīdijām līdzīgiem objektiem. Pirms pagatavošanas sieviete pienāk pie manis ar čili piparu karotīti un prasa, cik asu gribēšu ēdienu. Atkal rādu – bišķiņ, bišķiņ. Kad ēdiens ir gatavs un es to pagaršoju, man rodas pamatotas aizdomas, ka mans “bišķiņ” žests viņiem nozīmē “pielieciet tā pavairāk”. Lielākā daļa ēdienu ir mega asi. Glābj mīdijas, kurām šī viela nav pievienota vispār. Gaļa un astoņkājis ir nebaudāmi, bet sēnes un pipari ir labu labie.
Paēdusi, sāku stūrēt atpakaļ uz savu reģionu. Pa ceļam iznāk iet gar pilsētas centrālo parku – tur iet vaļā ņiguņegs. Vienā stūrī tautas masas organizēti vingro – šoreiz tas patiešām izskatās pēc vingrošanas, nevis pēc dejām, kā parasti. Citos stūros, skanot raibu ritmu mūzikai, pāri un nepāri griež visdažādākos dejas soļus. Brīdi papriecājusies, lecu savā autobusā.
Nospriežu, ka vēl pārāk agri likties uz auss, un aizeju uz vakardienas gliemežu vietu mazliet parakstīt. Pie ieejas sēž mana draudzene un izšuj. “O”, saku, “tu jau tūlīt būsi pabeigusi”. “Nu, redzi, jau šitik daudz ir”, viņa baksta zīmējumā, “bet tas mazais stūrītis vēl palicis”. Izrādās, lai apspriestu izšūšanas fineses, valodas zināšanas nav nepieciešamas. Viņa atceras, kādu alu vakar lietoju un kā patstāvīgajam klientam atnes vēl semočkas uzkodām. Kamēr es tā vientuļi klabinu, no blakus galdiņa pienāk džeks un uzsāk visai tiešu komunikāciju. Pirmais solis – piedāvāt cigareti. Otrais – uzdot jautājumu – “vai es esmu ar partneri”. Trešais, norādot uz blakus galdiņu, izteikt piedāvājumu – “my friend”. “My friend” gan ne tikai nerunā angliski, bet arī kājās neturas. Nu šitā jūs, draugi, tik drīz neiepazīsieties. Pabeigusi šodienas ierakstu (šo), lieku punktu un dodos uz savu istabiņu barot odus. Rīt visa diena jāpavada ceļā, ak. Jāatrod n-tie transporti, jālido, jāierodas svešā vietā, kur atkal jāsāk apjaust ģeogrāfija no nulles. Tas ceļošanas procesā ir pats nogurdinošākais.
