Noguļu 12 stundas bez sirdsapziņas pārmetumiem. Iepriekšējo dienu pusgulētās naktis un intensīvās dienas darījušas savu. Vakar speciāli nepieņēmu citus lēmumus kā vien to, ka palikšu šeit vēl vienu nakti. Un no rīta skatīšos, kāda būs situācija – uz kādiem varoņdarbiem būšu spējīga. Pārāk traki nav, bet nejūtos iedvesmota arī šodien visu dienu kāpelēt pa kalniem, labāk darīšu ko pretēju – līdīšu pazemē.
Palūdzu hosteļa meitenēm uzrakstīt manu galamērķi (un atpakaļmērķi) ķīniešu valodā. Rīt gribu doties ar vilcienu uz blakus provinci, bet meitenei neiet tik ātri ar informācijas atrašanu, tāpēc sarunājam, ka viņa man to uzrakstīs un atstās uz lapiņas recepcijā.
Kamēr izkasos ceļam, ir jau klāt pusdienlaiks un, pirms sēžos autobusā uz grotām, lai arī ēst pēc vakardienas gavēņa negribas, nolemju kaut ko iebāzt kuņģī. Mani uzrunā kāda ļaužu pilna ēstuve netālu no vietas, no kuras teorētiski būtu jāatiet manam autobusam, un nolemju šeit ieturēties. Rādu uz visiem ēdieniem, kas man iepatīkas, un meiča man piekrauj pilnu paplāti. Kad prasu, cik jāmaksā, viņa parāda kaut ko nesaprotamu. Iesākumam dodu 10 juaņas un viņa pamāj, ka būs gana. Nobrīnos un eju ēst. Man pretī apsēžas brangs ķīnietis un sāk sukāt iekšā savu maltīti. No zivju asakām viņš atbrīvojas, veikli spļaujot tās uz galda, man tik labi nesokas. Es moku tās ārā no mutes pa vienai un nozvēros vairs zivju gabaliņus neņemt. Beigās man vēl tiek atnesta kāda zupiņa, kas līdzinās traukūdenim, ķīnietis priecīgi rāda, ka tā jādzer tik iekšā. Pats arī ierosmei aiziet pēc tādas un man redzot, izdzer. Labi zināt, kas jādara. Negribētos virumu apēst un tad uzzināt, ka tas bijis domāts, piemēram, roku noskalošanai vai kam citam.
Ieturējusies, dodos meklēt autobusu. Pēc trim ceļa prasīšanas reizēm, stāvu autobusa pieturā. Pēc visa spriežot, man jāgaida vienīgais autobuss, kuram nebūs norādīts numurs. Gaidu krietnu brīdi un mani jau sāk mākt aizdomas, vai esmu pareizajā vietā, kad nāk tāds vairāk sagrabējis eksemplārs bez cipara. Kāpju iekšā, rādu lapiņu šoferim un šis priecīgi māj ar galvu – esot riktīgi. Samaksāju 4 juaņas un izbaudu ceļu. Es nezinu kāpēc, bet man ļoti patīk kratīties pa Āzijas ārēm vecos autobusos. Gar logu slīdošajā ainavā un pašā braucamajā ir kaut kas ļoti autentisks.
Vienmēr ir labi, kad šoferis zina, kurp braucu. Arī šoreiz, šis apstājas nekurienes vidū, paziņojot, ka šī ir mana pietura. Labi, iešu meklēt savas grotas. Turpat netālu ir biļešu birojs un šie nokāš 91 juaņu. Kopējais secinājums ir tāds, ka transports Ķīnā ir ļoti lēts, bet ieejas visādos objektos gan nē. Vakar, par ieeju Dzeltenajā kalnā šie vispār noplēsa 230 juaņas, nerunājot par pacēlāju, kas maksāja 80 naudiņas katrā virzienā.
Nopirkusi biļeti, eju parka virzienā. Tajā var nokļūt, šķērsojot lielu trošu tiltiņu. Pēc tam takas vijas caur vietējo mežu, ik pa laika piestājot pie kādas grotas, kuras var izstaigāt. Jāteic, ka pazemes valstība ir diezgan iespaidīga un tur var atveldzēties no mūžīgās svelmes, kas valda virszemē. Nonākusi ezera krastā, nepažēloju vēl 50 juaņas, lai pabrauktos pa to, kā arī apskatītu vienas grotas no ūdens puses. Mans laivinieks, pārsteidzošā kārtā, puslīdz sakarīgi runā angliski un, mani gaidīdams, lasa grāmatu.
Izstaigājusi parku, dodos atpakaļ uz lielo ceļu – ķert autobusu atpakaļ uz Tuņsji. Prātoju, kā to atpazīšu, ja pa šo ceļu brauks daudzi autobusi. Tomēr pirmais nobalsotais, ieskatīdamies manā lapiņā, māj ar galvu – pareizi būšot. Tā kā man uz lapiņas šoreiz rakstīts ne vien pilsētas nosaukums, bet arī hosteļa reģions – vecpilsēta, tad, iebraucot civilizācijā, šoferis apdzen man nepieciešamo satiksmes autobusu, tad izsēdina, norādīdams, lai pārkāpju tajā. Vispār līdz šim izteiktie apgalvojumi, ka ķīnieši ir nelaipni pret tūristiem, manā pieredzē nav guvuši apstiprinājumu. Protams, ceļojums nav galā, bet pagaidām sastaptie ļautiņi ir kopumā laipni un izpalīdzīgi savu zināšanu (pārsvarā angļu valodas) ietvaros.
Šoreiz izkāpju pareizajā pieturā un bez problēmām nonāku hostelī. Tur sastopu pāri, kas arī vakar devās uz kalnu, un palūdzu šiem pāris bildes, kuras viņi man laipni piešķir. Recepcijā mani gaida meitenes atstātā zīmīte. Tiešie reisi uz manis interesējošo miestu neiet. Ir jābrauc ar vilcienu līdz tuvākajai lielākajai pilsētai Hefejai 8 stundas (nu ok) un tad, pēc vairāku stundu gaidīšanas, jāpārsēžas citā vilcienā, kas iet nieka 12 stundas. Viss pat, iespējams, būtu labi, ja vien otrajā vilcienā vienīgās pieejamās vietas nebūtu… stāvvietas.
Stāvēt 12 stundas mani nez kāpēc nemaz nevilina, tāpēc nomoku recepcijas cilvēkus ar lūgumu noskaidrot vēl visādus iespējamos variantus. Ar tiem ir štruntīgi. Šajā nedēļas nogalē Ķīnā ir Pūķa laivas svētki un biļetes ir vai nu ļoti dārgas vai izpirktas. Rezultātā nosēžos pie datora un vairāk kā stundu pētu ceļvedi un lidojumu biļetes. Sapratusi, ka mans sākotnējais naivais plāns – lēnām virzīties caur Ķīnas viduci ar autobusiem un vilcieniem – ir cietis neveiksmi, padodos un norezervēju biļetes uz Kuņminu, kas atrodas provincē, ko līdz šim sastaptie cilvēki raksturojuši kā pašu skaistāko. Man jau bija aizdoma, ka mēnesis Ķīnai būs stipri par īsu. Es varētu palikt šajā pilsētā vien divas nedēļas, lai aplūkotu visus tuvumā esošos krāšņumus. Tā kā manā rīcībā ir tik ierobežots laiks, negribu to pavadīt mūžīgos pārceļojumos no vienas pilsētas uz otru. Labāk aizdošos uz vietu, kas man šķiet vispievilcīgākā, un tad, ja paliks laiks, vienmēr var pārlidot uz kādu citu provinci. Piedod, Terakotas armija, klintī grebtais Buda, pandas un citi zvēri, visticamāk, šoreiz neredzēsimies.
Jā, vēl papildus jautrību izraisa fakts, ka tad, kad cenšos atvērt sava bloga vai e-pasta lapu, ķīnieši tā vietā atver vietējo googli. Un iepūt, nekam nevar tikt klāt. Ik pa laikam pārstartējot datoru, kādu no lapām tomēr izdodas atvērt. Ķīnas internets, āāāā.
Pēc nomokošās izpētes un rezervācijas sesijas, jūtos nopelnījusi vakariņas. Dodos ielās un netālajā tirdziņā pasūtu rīsus ar visādām dīvainībām. Tā arī garšo – dīvaini. Bet cena neticami draudzīga – 8 juaņas (un man atkal atnes dzeramo traukūdeni). Tad meklēju vietu, kur netraucēti iemalkot alu un parakstīt. Tādu drīz vien atrodu. Tad sakārojas pie alus pasūtīt kaut ko uzkožamu un, lūdzu, nešausminieties – pasūtu gliemežu šķīvi. Tie man dikti iegaršojās pirmajā maltītē, kad vakariņoju ķīniešu kompānijā. Latvijā no tā neslikts bizness varētu sanākt. Pakraukšķinājusi gliemežus un iemalkojusi alu, dodos uz hosteli – tur vēl mazliet paturpinu rakstu darbus, līdz 11 mani atkal izmet no kopīgās terases, jo klāt ir naktsmiera laiks.
