Dzeltenais kalns un foto nedienas

Nekādi nevaru aizmigt. Vai nu pie vainas trakā diena, varbūt pārlieku daudz izdzertā zaļā tēja, varbūt karstums vai krācošais jaunietis uz augšas lāviņas. Jau sāku laisties vieglā miegā, kad mani pamodina skaņa, kuru cerēju šeit nedzirdēt – ods! Uzreiz tik daudz domu galvā – nez vai šie te pārnēsā kādas draņķības, nez vai viņi ir konservatīvi savā ēdienkartē un izvēlēties divus aziātus, kas arī nakšņo šajā istabiņā, bet varbūt šiem sakārosies nogaršot ko eksotiskāku. Un raksturs arī odiem atšķirīgs – latviešu odi ilgi tevi aplido, izdziedādami ārijas visos iespējamajos toņos, bet šejienieši – īsi iespiedzas un metas virsū. Cīņā starp karstumu un odu, tomēr uzvar ods un es nometu segu. Nezinu, ko tas ods sadarīja pa nakti, bet no rīta, kad pirms sešiem zvana modinātājs, apēsta neesmu.

Tāda pusizgulējusies apģērbjos un dodos lejā uz foajē, kur mūs savāks busiņš, kas aizvedīs uz skaisto Dzelteno kalnu. Iesēdušies busā, visu ceļu klausāmies viena ķīnieša brēkšanā mikrofonā, kurš kaut ko stāsta par mūsu galamērķi. Ķīniski, protams. Arī nākamajā busiņā, kas paredzēts ļaužu nogādei līdz ieejai Dzeltenajā kalnā, gids sniedz priekšlasījumu. Tomēr šis to dara tik izteiksmīgi, ka nolemju mazu fragmentiņu iemūžināt video.

Fcuk ar lielo burtu. “No memory card”, rāda fotoaparāta displejā. Sen tā nebija gadījies – esmu atstājusi fočuka atmiņas katri datorā. Škrobe ne pa jokam – braucu uz valsts skaistāko kalnu un man nebūs nevienas bildes. Laikam tiešām biju neizgulējusies, jo no rīta vēl hostelī fočēju pāris kartes, tad es šo brīdinošo uzrakstu nemanīju. Sāku domāt, ko darīt. Viena iespēja (neticamākā) – pie ieejas būs veikaliņi, kuros varēs nopirkt atmiņas karti. Otra – ja satikšu pāri, kas ir no manas viesnīcas, apvaicāšos, vai šiem netīšām nav līdzi lieka karte. Trešā – palūgšu šim pārim vai kādam citam tūristam bildes. Ceturtā – ir taču arī tāda lieta kā telefons.

Tāda sagumusi eju gar cepumu, saldējumu un limonāžu lažiņām. Vienīgais, kas šeit pieejams no nepārtikas, ir suvenīri. Tomēr, redzot manu pārdomu pilno seju, viena gide apvaicājas, ko meklēju. Rādu viņai tukšo vietu fotoaparātā un viņa paiet pāris lažiņas atpakaļ un runā ar pārdevēju. Eju nopakaļus un redzu, ka šis no letes apakšas izņem paciņu ar SD kartēm. Nu vai tie ķīnieši nav lieliski ļautiņi – viss viņiem ir pie rokas. Nopērku vienu karti un manāmi priecīgāka dodos stāvēt rindā uz funikulieri. Tas jāgaida nieka 50 minūtes, visu šo laiku sacenšoties ar ķīniešiem garām līšanas un garām nelaišanas spēlītē. Kāda importa kundze, kura nepiedalās šajā atrakcijā, kurā sākumā esam blakus, pie finiša ir 50 cilvēkus aiz manis. Ha-hā.

Bet stāvēt bija vērts. Gaisa vagoniņa ceļš ved tālu un augstu. No augšas paveras neticama daile – ne velti šī kalnu grēda izslavēta tuvu un tālu. Rāpjos augšā pa dažādām takām, lienu uz klinšu radzēm, fotografēju un fotografējos uz nebēdu. Katrai desmitai bildei gan rādās kaut kāds gļuks, bet nu tas nekas – lielākā daļa bilžu izdosies.

Kalns ir milzīgs un, lai to visu izstaigātu, ar vienu dienu nepietiek. Tad nu cenšos aplūkot, cik daudz vien spēju. Viegli nav – ļoti bieži jāmēro ceļš augšup pa garām kāpnēm – apstājos ik pēc 36 pakāpieniem, tad atelšos un kāpju nākamos. Esmu jau dienas otrajā pusē un domīga stāvu pie kārtējās ceļa norādes un funktierēju – uz kuru pusi doties.

Lai apliecinātu, ka pasaule visur ir maza, mani šeit uzrunā laipnā meitene no vakardienas autobusa – tā, kura pieturas pauzē izteica man brīdinājumu par īso stāvēšanas laiku. Viņa priecājas, uzzinot, ka vakar esmu izkāpusi pareizajā pieturā – viņai izskatījās, ka izkāpu par ātru. Nē, nē, viss labi, tieši tur man bija rezervēta viesnīca. Meitene man iesaka doties pa labi – tur esot pasakaini skaisti. Esmu priecīga par šo padomu, jo pati vairāk sliecos uz otru ceļa virzienu.

O, jā, viņai bija taisnība. Viss iepriekš redzētais šķiet kā maza bērna šļupsti. Kāpnes vijas gar bezdibeņiem, margas vietām ir nosacītas. Bet apkārtējais skaistums ved uz priekšu un aiz katra līkuma paveras vēl elpu aizraujošāks skats. Knipsēju pa labi un pa kreisi, līdz fotoaparātā parādās paziņojums – memory card error. Un tas, savukārt, nozīmē, ka ne vien nevaru nofotografēt neko jaunu, ir pazudušas arī visas līdz šim uzņemtās bildes. Izmēģinu visu – izņemu un ielieku karti, izkratu to, izspaidu fotoaparātu – viss bez sekmēm. Neviļus atceros anekdoti par to, ka ķīnietis pārdeva dvēseli velnam, bet pēc divām nedēļām tā salūza. Nu kaut kā tā.

Atceļā satieku sievieti, ar kuru sāku stāvēt rindā. Īsi ilustrēju savu ķibeli un palūdzu, lai viņa man atsūta pāris savas labākās bildes. Ģeoloģijas profesore no ASV jūt man līdzi un laipni apsolās to izdarīt. Labāks variants, protams, būtu mans pāris no hosteļa, bet kas zina, vai šos vēl sastapšu.

Gan dēļ fotonedienām, gan vienkārši tāpēc, ka jau ir pēcpusdiena, uzņemu virzienu uz otru funikulieri, ar kuru esmu iecerējusi tikt lejā. Sākotnējā doma, ka lejup kāpšu ar kājām, tagad šķiet nereāla – apstājoties un pūšoties, kāju ikri trīc – muskuļi signalizē, ka viņiem šodien gana. Nu gribat vai nē, labāk nesiet mani uz vagoniņu labi aši, citādi jums nāksies tikt lejā. Sabīna bija brīdinājusi par savu pieredzi par paspēšanu uz pēdējo vagoniņu, biju pārliecināta, ka nekas tāds mani nepiemeklēs.

Jo tuvāk nāk funikuliera slēgšanas laiks, jo ātrāk, par spīti milzu sagurumam, sāku soļot. Nu jau uz telefonbildēm piestāju vien īpaši skaistās vietās (kas šeit netrūkst), vairs neatbildu pretimnākošajiem ķīniešiem ar smaidu – visus spēkus koncentrēju tikšanai uz priekšu. Uz beigām kā par spīti – viena no takām pat nosaukta – simts pakāpienu ceļš vai kas tamlīdzīgs. Ar abām rokām ķeroties gar klinti un atvairot lēnīgos tūristus, kuriem šeit augšā par dārgu naudu rezervēta viesnīca, virzos uz priekšu. Beidzot pa gabalu ieraugu funikulieri – tas vēl kursē. Kad ieeju stacijā, ir pāris minūtes pirms četriem – viesnīcā man teica, ka tas kursējot līdz “aptuveni četriem”. Tomēr šeit skaidri un gaiši rakstīts, ka līdz puspieciem. Varbūt hosteļa meitenes apzināti saka četrus, dodot tādiem tūristiem kā es, iespēju paspēt. Nezinu – laimīga ietraušos privātā kabīnē un laižos lejup. Ak, cik labi, ka šis milzu gabals tomēr nav jāiet kājām, nezinu, vai šodien to spētu izdarīt. Vagoniņā skaļrunī uz riņķi griežas informācija angļu un ķīniešu valodā – par pašu vietu un kā izturēties, sastopoties ar pērtiķiem. Dīvaini gan, es nevienu pat pērtiķim līdzīgu zvēru nemanīju.

Nobraukusi lejā, kopā ar bariņu ķīniešu jauniešu, dodos lejup pa kāpnēm. Pēkšņi šie apstājas un tālāk nekust. Kas notiek? Ā. Rekur arī izslavētie pērtiķi. Lieli gan. Uzreiz atceros dzirdētās instrukcijas – nerādīt neko ēdamu un nedot to šiem, neskatīties acīm un nefotografēt. Nezinu, vai spētu ievērot pēdējo, ja man būtu rīcībspējīgs fotoaparāts. Bet man nav, un, pagājusi garām ķīniešiem, drosmīgi dodos pie pērtiķiem. Laimīgi tieku tiem garam, ķīnieši gan drošības pēc pārrāpjas otrpus drošības sētiņai, lai būtu no zvēriem tālāk. Nezinu gan vai mazā sētiņa būtu dzīvniekiem kāds šķērslis.

Lejā pēc vairākkārtējas apprasīšanās, atrodu mikriņu uz māju pilsētu un tas mūs aizvizina līdz dzelzceļa stacijai. Tas nav gluži tur, kur man vajag. Parādu šoferim hosteļa adresi, viņš man rāda rikšu. Prasu vēlreiz, lai vismaz virzienu parāda. Šis rāda ar – tikai uz priekšu. Turp arī dodos. Eju pa pilsētu un neesmu tā īsti pārliecināta, ka vispār esmu pareizajā pilsētā. Bet nolemju uzspēlēt spēli “atrodi hosteli”, jo taksi jau vienmēr var paņemt. Ieklīstu jaukā tirdziņā, kur apvaicājos pēc ceļa pāris jaunietēm. Šīs man kaut ko parāda un pēc tam savā starpā priecīgi ķiķina. Atkal atceros Sabīnas padomu, ka viena no šausmīgākajām lietām, kas var notikt ar ķīnieti, ir sejas zaudēšana. To var izdarīt, piemēram, nezinot parādīt ārzemniekam ceļu. Tāpēc pēc pāris krustojumiem pārprasu ceļu citam jauniešu bariņam. Viņi man rāda jau citu virzienu, bet dara to diezgan pārliecinoši. Vēl pēc gabaliņa ieraugu policisti un nolemju pārbaudīt informāciju pie viņas. Šī man rāda pretējo virzienu. Tomēr nē – viņa mani aizved uz tuvējo autobusa pieturu un piebaksta pie numura 12 – man esot jābrauc ar satiksmes autobusu. Kāpēc ne, to es vēl Ķīnā neesmu darījusi.

Noskatos, ka citā piebraukušajā autobusā, pie šofera novietota kastīte ar vieninieka simbolu – ok, biļete maksā 1 juaņu, nav slikti. Vispār labi, ka šie ciparu rakstībai neko oriģinālu nav izdomājuši, būtu pavisam jautri. Drīz ir klāt mans autobuss un kāpju tik iekšā. Jā, policistes padoms nav bijis slikts, braucam mēs krietnu gabalu. Snaikstos gar logu, lai ieraudzītu pazīstamas vietas, bet ilgu laiku tādas nemana. Attaisnojas cerība, ka autobusam vajadzētu braukt līdz upei. Bingo – atpazīstu seno tiltu, pār kuru gāju vakar. Aizbraucu gan vienu pieturu par tālu, bet tas nu tāds nieks vien ir.

Kad nu esmu sapratusi savu lokalizāciju, tad nonākt hostelī ir tīrā bērnu spēlīte. Kad tieku savā istabiņā, nopriecājos – mani kaimiņi ir prom, esmu viena pati. Nogurums un labā sajūta vienatnē rezultējas vēlmē slaistīties pa istabu. Ieeju dušā, izmazgāju drēbes, pabakstos pa datoru. Tomēr sagurums ir tik liels, ka nav spēka pat parakstīt. Pat aiziet vakariņās, lai arī šodien neesmu neko ēdusi. Štrunts, jāiet gulēt. Rīt arī diena.

2 responses to “Dzeltenais kalns un foto nedienas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s