Pieceļos kā plānots – īsi pēc astoņiem. Ieeju dušā, uztaisu vakar nopirkto zaļo tēju jaunajā krūkā, iedarbinu kājminamo internetu un niekojos ar mango. Pulkstenis ir pirms deviņiem, man līdz autobusam ir vairāk kā pusotra stunda – nu ko es nīkšu tajā autoostā. Metro braucienam esot jārēķina pusstunda, vēl pusstundu plānoju lietu nokārtošanai pašā autoostā. Labi, vēl pēdējas mango un tad gan došos. Ceturksni pēc deviņiem sāku apaļoties, kamēr noapaļojos, tuvojas jau noliktā stunda ceļam.
Reģistratūrā izčekojos un puisis, kuram pašam šķiet, ka viņš runā angliski, mani ir nokaitinājis tik tālu, ka lūdzu blakus sēdošajai meitenei viņu pārtulkot. Izrādās viņš prasa man skapīša atslēgu, lai arī man tāda nav bijusi iedota. Beigās meitene vēl šo izlamā, jo uz kvīts skaidrā ķīniešu valodā esot rakstīts – “no lock”. Izsaucu liftu, tas maita nenāk, bet kad atnāk, iespiež mani durvīs un aizved uz augšu, nevis leju. Beigās esmu tikusi ārā no hosteļa un dodos uz tuvējo metro staciju. Man ir divas iespējas kā braukt uz autoostu – ar dzelteno vai sarkano līniju. Sarkanā līnija izskatās mazliet taisnāka, braukšu ar to. Stacijā, kurā jāpārsēžas, ir jāiet kādas desmit minūtes, nolāpīts. Skatos pulkstenī un lēnām topu tramīga. Mazliet paskrienu, tieši lai paspētu uz metro, kas stāv vaļā durvīm, aši uzmetot acis uz maršrutu, kur norādīta Šanhajas dzelzceļa stacija (kura ir kopā ar autobusu terminālu), lecu iekšā. Tās, tāpat kā Pekinā, ir vairākas un veicot detalizētāku kartes izpēti, konstatēju, ka braucu pretējā virzienā, nolāpīts 2. Pēc divām pieturām izlecu laukā un pārsēžos pareizajā metro.
Sēžu tajā un skatos uz vīrieša roku iepretim, kura pulksteņa sekunžu rādītājs skrien ātrāk kā parasti. Nepielūdzami tuvojas pus11 – mana autobusa atiešanas laiks. Nu jau esmu pārdomās starp varbūt nokavēšu līdz pilnīgi noteikti nokavēšu. Viss būs atkarīgs, cik liels izrādīsies terminālis.
Kad izkāpju no metro, man ir piecas minūtes līdz autobusam un terminālis… ir milzīgs. Teciņus pārvietojos uz priekšu pa nebeidzamiem koridoriem, eskalatoriem, drošības kontrolēm, iekšā-ārā čekošanās vārtiņiem. Esmu izgājusi šo maršrutu bez kļūdām un pielēkšoju pie biļešu lodziņa, kur man jāizņem onlainā norezervētā biļete. Kasieris man to iedod zibenīgi, pasaka precīzas instrukcijas, kuri ir mani vārti, un iesaka pasteigties. Minūtes laikā esmu pie vārtiem. Mans čekins ir ciet, panesos garām blakus vārtos stāvošajai biļešu kontrolei ar cerību, ka varbūt autobuss vēl stāv pieturā. Kontrolieris man nesas pakaļ, lai laipni paziņotu, ka autobuss tur nestāv vis. “Gone”, viņš baksta manā biļetē nodrukāto laiku un savu pulksteni. Jā, zinu jau zinu. Esmu nokavējusi minūtes piecas līdz septiņas.
Biļeti izdodas samainīt neticami veikli (tas maksā tikai dažus papildus eiro) un man ir teju četras stundas, lai pārdomātu savu dzīvi un rīcību. Ja vien es nebūtu ēdusi pēdējo mango. Ja vien recepcijas džeks nebūtu tāds āmurgalva. Ja vien lifts nebūtu niķojies. Ja vien es būtu izvēlējusies dzelteno līniju. Ja vien es nebūtu sajaukusi metro virzienus. Tad droši vien šobrīd sēdētu savā autobusā, nevis uz betona apmalītes pie autobusu termināla.
Droši vien tie, kas saka, ka dzīvē viss notiek ar kādu iemeslu, meklē attaisnojumu savai muļķīgajai rīcībai. Nu gluži kā es tagad. Ja es nebūtu nokavējusi Barselonā autobusu, man nebūtu bijis tik brīnišķīgs Santjago ceļš. Tā kā kopumā autobusa nokavēšana ceļojumā var būt ļoti nozīmīgs pagrieziena punkts turpmākajiem piedzīvojumiem.
Tā mierinādamās ieraugu pāri ielai uzrakstu “Cafe” un nolemju tālāk mierināties tur. Pienākot tuvāk, par spīti situācijai, nevaru nesmaidīt. Pie kafejnīcas durvīm stāv milzīgs Totoro. Arī iekšpusē viss interjers ieturēts japāņu multfilmas noskaņās. Mani sveic tik laipns vīrietis, ka nospriežu, ka varētu būt nonākusi japāņu restorānā. Tomēr, kad par to apvaicājos, saņemu noliedzošu atbildi – viņi esot ķīniešu iestādījums. “Un tas ir Činčilla un viņš tikai mazliet līdzīgs Totoro”, vīrietis miedz man ar aci un viltīgi smaida. “Ja kopēt, tad kopēt ar lepnumu”, atceros iepriekšējā dzīvē dzirdētu izteicienu.
Pasūtu aukstu latti, brokastpusdienas un pažēlojos vīrišķim par autobusa kavējumu. Viņam tas šķiet dikti smieklīgi. Kad atbildu uz jautājumu par savu izcelsmi, tad viņš saka dziļdomīgu: “Oooaaa”, kas tikpat labi var nozīmēt “o, mums te nekad vēl nav bijis neviens no Latvijas un tu esi tik tālu ceļu mērojusi, lai nokavētu autobusu”, kā arī “nezinu kur ellē ratā tāda ir, bet neiešu jau to izrādīt”. Vēlāk viņš vēl pāris reizes apvaicājas – kā garšo ēdiens un kā man pie viņiem patīk. Žēl, ka Patriks nav šeit – šejienes vīrietis varētu mazliet reabilitēt ķīniešu apkalpošanas līmeni viņa acīs.
Rakstot vakardienas aprakstu un šīrīta piedzīvojumus stundas paiet nemanot. Šoreiz esmu pie vārtiem ļoti savlaicīgi un drošības pēc parādu vienam no kontroles vīriem savu biļeti. “Next bus”, viņš man saka. Kas buss ir pienācis, vīrietis paņem mani aiz rokas un gandrīz izstumj cauri vārtiņiem. Autobusā esmu vienīgā ārzemniece un tā mēs smuki sākam braukt – precīzi noliktajā laikā.
Kādu pusstundu vēl traucamies pa Šanhaju, tad lēnām sāk palikt mierīgāks – sāk parādīties nelieli kalni, vietām pat redzamas debesis. Piekalnes klātas ar zaļiem bambusiem, magnolijām, nīkām priedēm un vēl kaudzi zaļumiem, ko neatpazīstu. Sākumā nevaru saprast, kas ir tās gaišzaļās milzu dilles, kas vīd pāri mežiem, tad nosecinu, ka tiem vajadzētu būt jaunajiem bambusu dzinumiem.
Kā teica manā hostelī, ceļā būšot jāpavada sešas stundas. Drošs paliek nedrošs – šķidrumu nelietoju. It kā līdzšinējā pieredze rāda, ka ķīniešiem ar tualešu kultūru viss ir kārtībā, bet nu mazums. Tomēr tieši pēc trīs stundām autobuss ieripo stāvvietā, kaut ko nokliedz mikrofonā un visi sāk kāpt ārā. Kā tad – krūmu pauze klāt. Blakus ir arī neliels veikals, kurā ieeju pameklēt kādu našķi turpmākajam ceļam. Kamēr es snaikstos gar plauktiem, mani uzrunā kāda meitene.
“Sorry, you are from the bus?”
“Yes.”
“The bus stop in only ten minutes, be careful,” viņa saka.
Pateicos, paķeru pirmos riekstiņus, kas gadās pa ceļam, un lecu atpakaļ autobusā. Tā nu mēs turpinām ceļu, lēnām sāk satumst. Tad autobuss apstājas kādā piepilsētā un daudzi cilvēki sāk izkāpt. Arī mana blakussēdētāja, kas laipni smaida un saka “attā, attā”. Lai arī esmu pārliecināta, ka man jābrauc līdz galam, nolemju noskaidrot, kas šī ir par vietu. Pēc vairākkārtējiem jautājumiem, sāk izklausīties, ka šī tomēr ir mana pietura. Izlecu no busa, pagrābju no lielās somas biļeti un rādu to šoferim. “Yes, yes”, viņš apstiprina.
Autobuss aši dodas tālāk, es stāvu nekurienes vidū un domāju, ko tagad iesākt.. Kādai sievietei no autobusa gan ir skaidrs, kas man jādara, un viņa pusminūtes laikā nez no kurienes ir saķērusi taksi. Tā kā takšu cenas šeit ir ļoti draudzīgas, priecīgi lecu iekšā. Abi ar šoferi rādām, lai arī sieviete mums pievienojas. Labi, ka tā, jo kad rādu hosteļa adresi fotoaparāta ekrānā, jaunā dāma ir attapīgāka kā šoferis un drīzi vien kopīgiem spēkiem stāvam centrā pie kāda hosteļa. Tiesa ne manējā, bet turienes darbinieki runā angliski un var paskaidrot, ka līdz manai naktsmītnei ejamas piecas minūtes pa galveno gājēju ielu. Tas tiešām atrodas tik centrālā vietā, ka labāk būt nevar, ir gana solīds un ar samērā pieklājīgu internetu. Iemetusi tajā aci, eju pastaigāt pa pilsētu un sameklēt ko ēdamu vakariņām.
Pilsēta ir diezgan tūristiska, bet arī ļoti skaista – kātoju apkārt, kamēr man ir sajūta, ka galveno esmu apskatījusi. Tad atlicis pēdējais uzdevums – vakariņas. Eju gar mazajiem ēstūzīšiem, daži jau vācas nost, citi vēl strādā. Vienā no tiem ieraugu vakariņojam ķīnieti un viņa maltīte izskatās gana labi. Nolemju ieturēties šeit. Drīz vien tiek izsaukts pavārs, kurš rāda man uz izejmateriālu kārbām un prasa, ko es gribu. Saku, ka izpētīšu tuvāk, ko ēd viņa vienīgais klients. Šis uzreiz pieslēdzas izvēles procesam, rezultātā es pasūtu zivs gabaliņus ar “ko nu pavārs izvēlēsies pievienot”. Šim tāda doma tīri labi patīk, un salicis grozā visādus labumus, vīrs pazūd virtuvē. Pirms tam noprasot, cik asu ēdienu es vēlēšos. Saku, ka nedaudz asu.
Kamēr pavārs tapina manu maltīti, tieku uzaicināta pievienoties pie vienīgā ēdāja. Kāpēc ne. Uzreiz tieku aicināta arī cienāties – nogaršoju gardu tofu virumu. Vīrs ir pasūtījis nopietnu ēdiena daudzumu. Pēc brīža viņš zvana pāris draugiem un arī aicina pievienoties. Nezinu – vai lai aplūkotu tuvāk mani, vai lai palīdzētu viņam notiesāt daudzos ēdienus. Drīz jau viņi ir klāt, iepazīstamies un tad klāt ir arī mana maltīte – liela kūpoša bļoda ar zivi, tofu un gurķim līdzīgu dārzeni. Pagaršoju un nopriecājos, ka pavārs apvaicājās par asumu – jau “nedaudz ass” man šķiet diezgan traki, nezinu kā garšo ļoti ass virums. Pēc brīža uz galda parādās cepti gliemeži, viens no draugiem ilustrē, kā tie pareizi jāēd. Tad tiek atnesti zemesrieksti, kas tik labi ejot kopā ar gliemežiem. Esmu pieēdusies līdz ūkai, pateicos par jauko kompāniju un prasu, cik no manis. “Necik,” mans jaunais draugs jau ir par visu samaksājis. Viens no koķetīgajiem cenšas apmaiņā iegūt telefona numuru, kuru šis, protams, nedabū un smiedamies atvadāmies. Galu beigās, pat, ja būtu iedevusi, nezinu, ko viņš ar to iesāktu, jo neviens no jauniešiem faktiski nerunā angliski.
Hostelī piesēžu uz rakstīšanas seansu lobijā, bet 23 visus aizdzen gulēt. Pareizi vien ir, jāiet ar, jo rīt programmā Dzeltenā kalna apskate, kas nozīmē, ka jau sešos no rīta jābūt uz strīpas.
