Maķedonijas Indiana Džonss

“Tātad, esam noskaidrojuši, es esmu Indiana Džonss”, – saka mūsu namatēvs Vladimirs. Lai arī studējis psiholoģiju, ekonomiku un vēl sazin ko, viņš naudu pelna ar murķeļu un citu sēņu, kā arī ogu lasīšanu, medību suņu trenēšanu, bet ikdienas iztikšanai daudz medī un makšķerē.
– “Un ko darāt jūs?”
– “Office work, office work, office work, office work”, mēs garlaicīgi noskaitām, norādot uz katru no mums.

Maķedonijā, pēc Vladimira teiktā, alga ir ap 150 eiro mēnesī. Tāpēc nav brīnums, ka daudzi vietējie domā par peļņas un dzīves iespējām citviet. Esot populāras arī fiktīvās laulības. Tikai tas esot baigais čakars – jāuzņem kādas 200 fotogrāfijas dažādās drēbēs un situācijās, lai pārliecinātu, ka pāris ir kopā.

Namatēvs mūs piekritis uzņemt, jo mēs izskatoties mazliet dulli – viņš izpētījis mūsu profilus gan koučsērfingā, gan feisbukā – īpaši viņam patikusi bilde, kur sēžam kafejnīcā upes vidū, apskatot to, viņš pieņēmis lēmumu, ka vēlas mūs redzēt pie sevis. Vakarā klausāmies viņa stāstos, jāatzīst, ka jaunietim ar humora izjūtu viss ir kārtībā.

Viņam istabas stūrī stāv medību bise un, protams, sakrājušies arī medību stāstiņi, piemēram, par to, kā lācis skrējis garām dažu metru attālumā. Viņa galvenais medību moto ir – “you should respect the mountain”.

Šie ar draugiem mēdzot meklēt piedzīvojumus stopējot. Viņi aptur mašīnu un, kad šoferis prasa, uz kurieni viņiem vajagot, viņi atbild ar pretjautājumu – “un uz kurieni tu brauc?”. Ja vieta izklausās interesanta, viņi dodas līdzi šoferītim un kādu laiku pavada tai vietā, tad stopē atpakaļ uz mājām.

Bērnībā un pusaudža gados Vladimirs dejojis modernās dejas, sapelnījis kaudzi ar diplomiem, bet tad pārtraucis – draugi teikuši, ka, ja viņš tā turpināšot, izaugšot par geju.

Uzzinājis, ka Raimons no rīta taisās skriet, viņš iesaka to darīt vēlāk, ap kādiem pusdesmitiem, jo tad arī meitenes dodoties skriet. Tomēr šo padomu Raimons neuzklausa un dodas skriet jau pirms septiņiem. Viņš, izejot no mājas, pamodina gaili, gailis pamodina mūs un mēs strīpiņā dodamies uz dušu.

Kad esam izveikuši higiēnas procedūras un padzēruši gardu turku kafiju (divas gab.), dodamies uz pilsētu. Izstaigājam šejienes tirgu, centru, aizbraucam uz rajonu, kur dzīvo čigāni, atrodam pāris slēpņus, ierādot arī Vladam šo nodarbi. Atgriezušies mājās, tiekam vēl pie pusdienām – pupiņu, piparu un desu viruma. Uz atvadām vēlreiz safočējam un sabužinām šejienes zvēruļus un, pateikušies Vladam par lielisko uzņemšanu, dodamies uz Grieķiju – mūsu pēdējo “jauno” valsti šajā ceļojumā.

Pa ceļam atkal ieraugām bruņurupuci un stājam malā, lai noceltu šo no ceļa un pirms tam, protams, safotografētos. Ņemam pēc kārtas šo rokās un smaidām objektīvos. Ja kādreiz tā vēlaties izpildīties, neliels padoms – nevajag aiztikt asti – tas veicina dabisko vajadzību nokārtošanas refleksus.

Grieķijā jāveic atzīmēšanās rituāls – piestājam gleznaina ezera krastā. Šoreiz arī Iveta sastāda Raimonam kompāniju un abi izpeld mazu lociņu. Arī otru atzīmēšanos – slēpni – atrodam visai drīz, tas noslēpts blakus varenam ūdenskritumam. Paveikuši šos rituālus, mierīgu sirdsapziņu braucam uz Salonikiem. Arī šonakt paliksim pie namatēva, atkal ceram uz kvalitatīvu pieredzi.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s