Baznīca klintīs, lācis un foreles

ezelis Netālu no Tirānas klints galotnē slejas senas pils drupas ar vienu tornīti, kurā iekārtots restorāns un, protams, slēpjas slēpnis. Kamēr snaikstāmies ap akmeņiem, meklēdami to un izlikdamies, ka no šīs vietas ir īpaši labi fotografēt apkaimi, mums garām iet vietējie vīri un vedina doties pa taku tālāk – tur būšot vēl varenāka ainava. Takas iesākums ir stāvs un vīrs man padod roku, lai tieku augšā. Mani, vairāk par ainavisko skatu, vilina ēzelis, kas stāv pie kores. Lai nokļūtu pie ēzeļa, jāiet garām aitai, kuras liktenis ir vairāk nekā skaidrs. Atpakaļceļā jau redzu sākumu dīrāšanas procesam. Kārtējo reizi iztirzājam jautājumu – vai šī būtu īstā vieta, kur palikt un pamēģināt aitas smadzenes, bet vienojamies, ka tomēr izlaidīsim šo iespēju.

Vakar izšāvāmies cauri Tirānai tumsā, tāpēc tagad dodamies to apskatīt labas redzamības apstākļos. Pilsēta ir diezgan kolorīta – daudzas ēkas var lepoties ar oriģināliem krāsojumiem, vecas, pussagruvušas celtnes mijas ar omulīgām, stilīgām kafejnīciņām. Iebraucam mašīnu daudzstāvu pazemes stāvvietā un, lai nokļūtu stāvu zemāk, kopā ar auto braucam liftā – diezgan jokaina sajūta. Centrā apskatām Berlīnes mūra fragmentu, nelielu bunkuru (ar slēpni) un piramīdveida ēku, pie kuras atrodas instalācija ar zvanu (un slēpni).

Nobaudījuši šejienes saldējumu (četras vafeles un deviņas bumbas = ~ 2 Ls) un atvairījuši mazu čigānmeiteni, pametam šo pilsētu. Uzsākam ceļu savas šī reģiona dzimtenes – Maķedonijas virzienā. Pa ceļam piestājam mazā Albānijas pilsētiņā, lai nopirktu ciemakukuli hostam (šovakar gan paliksim caur kaučsērfingu) un runīga albāņu cepēja pierunā mūs iepirkt svaigi ceptus siera pīrāgus. Noēduši vienu porciju, palūdzam vēl – tie garšo lieliski un maksā nepiedienīgi lēti.

Netālu no robežas atrodas milzīgs ezers, kur piestājam uz slēpni un peldi – Raimons atzīmējas Albānijā. Domādami pabraukt gabaliņu līdz nākamajam slēpnim, viegli apstulbuši noraugāmies uz nelielu metāla būri. Tajā mīņājas… lācis. Kādam nolūkam zvērs te tiek turēts, netiekam gudri, bet neko jēdzīgi tas neizskatās.

Dažus kilometrus pirms robežas samaināmies – tad pie stūres jābūt Raimonam, jo auto ir uz viņa vārda. Esmu pirmo reizi ceļojuma laikā tikusi pabraukt – nekāda vaina. Protams, Albānijas ceļu satiksmes nenoteikumi ir jārespektē un arī jārēķinās, ka mūsu 1,4 litrīgais golfiņš pret kalnu ir diezgan nespējīgs. Robežu šķērsojam viens un divi, pie muitas smaidīgs vīrs mums apjautājas par cigaretēm, alkoholu un narkotikām, mēs tikpat smaidīgi noliedzam savu saistību ar iepriekš minētajām vielām. Uz atvadām vīrs vēl teju atvainojas par šādiem jautājumiem – viņam tāds darbs esot. “Šim vīram (salīdzinoši ar Horvātijas robežsargiem), bija mazāka iztēle,” secina Liene.

Iebraukuši Maķedonijā, slēpņojam gar lielo robežezeru. Viens slēpnis mums parāda burvīgu, mazu, klintīs izveidotu baznīciņu, kuras atslēgu jājautā vietējā restorāniņā. Pēc baznīcas aplūkošanas, lai arī neesam izsalkuši, nolemjam ieturēties šajā restorānā. Tas atrodas ezera krastā un specializējas uz zivīm. Tā kā esam jau vairākkārt vēlējušies ceļojuma laikā nobaudīt zivis, nospriežam, ka šī būs īstā vieta. Pasūtām divas foreles, mums tās atrāda pirms pagatavošanas. Maltīte ir burvīga – labi pagatavota zivs un brīnišķīgs skats uz ezeru.

Pēc septiņiem iebraucam Bitolā un satiekam mūsu namatēvu. Kolorīts tēls – pie viņa mājas vistas sasēdušas kokā uz vakara snaudu, baloži salidojuši būrī, te dzīvo arī milzu trusis. Viņš mums uzvāra stipru piparmētru tēju un saka: “Ja nepārstāsiet sēdēt internetā, piezvanīšu brālēnam, lai to tūlīt pat atslēdz. Labi, labi, es pajokoju.”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s