Paēdam brokastis, pateicamies namatēvam un braucam aplūkot Sofiju dienasgaismā. Tā izskatās mazliet labāk kā vakar naktī. Bet tikai mazliet. Pa gabalu atgādina Pļavniekus vai kādu citu Rīgas mikrorajonu.
Viena no plānotajām atrakcijām – dažādo minerālūdeņu nogaršošana – izpaliek, jo krāni tehnisku iemeslu dēļ slēgti. Atrodam vienu geokešu, aplūkojam vienu baznīcu un nospriežam, ka esam pietiekami Sofijā pabijuši. Nav tā daiļākā vieta uz pasaules.
Apkaime gan atkal lieliska – kalni, āres un, kas nav mazsvarīgi, arī laiks mūs šodien lutina – atšķirībā no vakardienas nelīst un viss uzreiz rādās spožākās krāsās. Mūsu pirmais pieturas punkts ir Katinas piramīdas – erodējošas smilšakmens konstrukcijas, kas pa gabalu atgādina lielus termītu pūžņus. Netālu no piramīdām, tavu pārsteigumu, atrodams arī geokešs.
Vēl kādu brīdi braucam pa sauli, tad ceļš sāk vīties kalnup un lēnām top aizvien miglaināks, līdz esam pilnīgi ietinušies mākoņos. Uzbraucam līdz kalnu avotiņam un sākam kāpt augšup, lai atrastu kārtējo slēpni. Viss mežs miglas pievilcies un neredz tālāk par pārdesmit metriem. Ezīši brien arvien dziļāk miglā un es lāčoju nopakaļus. Atraduši atrodamo, uzpildām ūdeni un braucam no kalna lejup. Sākumā atkal neredz neko, bet ar katru kilometru aina top skaidrāka un ainava zaļāka.
Meklējam vietu pusdienu pauzei un atrodam to cietokšņa drupās, no kurām pārredzama Montanas pilsēta. Maltītes gardums ir tikko pirktais aitas siers ar olīvu pastu un vietēju lečo. Ieturējušies, safočējušies un samīļojuši pa ceļam sastaptos kucēnus, turpinām braukt Belogradčikas virzienā.
Nākamais pieturas punkts, kuru atrodam nekurienes vidū, ir milzīgas alas. Tāpēc slēpņošana dažreiz ir tik vērtīga – nekādas norādes neved šo dabas brīnumu virzienā. Dabas veidoto gan kārtīgi pačakarējis cilvēks, vēl šodien tur atrodamas krietnas civilizācijas liecības. Kopējā sajūta kā slēpņojot pamestajos padomju bunkuros (Ramane – tā kā Skrundā, piemēram). Jāpiebilst, ka slēpni gan mēs neatradām, toties atradām krietnus sikspārņu čemurus karājamies alas griestos un visādus stlaktīt-stalagmīt veidojumus arī.
Sāk jau lēnām krēslot, kad piebraucam pie mūsu šīvakara naktsmītnes Belogradčikas pievārtē. Sākumā šķiet, ka gulēsim teju zaru būdās, bet principā mājvietai nav ne vainas. Žēl, ka baseins vēl tīkla un pērno lapu klāts, attiecīgi Raimonds (turpmāk tekstā Raimons), nevarēja veikt atzīmēšanās rituālu.
Noliekam mantas un braucam uz Belogradčiku iegādāt ēdienu brokastīm un veiksmes gadījumā arī apēst vakariņas. Un – tikt pie interneta. Lai arī mūsu naktsmītnē teorētiski jābūt netam, interneta kabeļi ejot zem zemes un saimniece izsaka minējumu, ka brangās lietavas tiem nodarījušas ko ļaunu. Izdodas tikt pie visiem civilizācijas labumiem, tad atgriežamies naktsmītnē un labam miegam iemalkojam vīna drusciņu, parunājam pupiņu valodā un kārtīgi izsmejamies.
p.s. No šodienas centīšos ietvert bilžu sadaļā arī kādu ceļabiedra bildi, šoreiz iesākumā daži Raimona zivsacs fiksējumi.
