Izbraucam 11 minūtes pēc deviņiem, gandrīz kā plānots. Esam paēduši pieklājīgas brokastis un gatavi kāpelēšanai pa Belogradčikas klinšu takām. Pirmajās takās mūs iesauc slēpnis un, nedaudz pakāpušies, jau varam sākt novērtēt apkaimes daiļumu – no zaļā meža paklāja ik pa vietai spraucas ārā sarkanīgi akmens klinšu stabi.
Vēl iespaidīgāki skati paveras no Belogradčikas cietokšņa. Uzkāpjam iespējami augstākajā punktā un fotografējam kā dulli – krāšņos skatus, viens otru, veicam individuālas fotosesijas. Pēc tam, dodoties meklēt slēpni, mums dažu metru attālumā seko melns suns. Klāt nelaiž, bet prom arī neiet. Viņš pavada mūs gan turp, gan atpakaļ, bet, kad pienācis laiks saņemt pateicību desmaizes veidolā, melnais draugs ir pazudis.
Nākamais pieturas punkts ir Maguras alas. Esam klāt dažas minūtes pirms apaļas stundas – tieši uz ekskursijas sākumu. Par ieejas biļetēm šeit samaksājam eiro, tāpat kā iepriekš cietoksnī un vakar par vakariņām. Vietējā naudas vienība ir leva, bet eiro šeit visiem ļoti patīk. Kursu gan viņi katrs nosaka pēc deguna un vēja virziena.
Pazemes alu komplekss ir iespaidīgs – ejam caur tām pa taku pusotra kilometra garumā, cenšoties vienlaikus nepakrist uz slidenajiem akmeņiem, aplūkot varenumu un vēl noķert kādu kadru. Pie alas galvenā lepnuma – seno cilvēku zīmējumiem – mūs nelaiž. “Redzi, kāpēc,” Raimons rāda uz alas sienu, kur visā krāšņumā redzami mūsdienu cilvēku mākslas darbi. Iespējams, pēc laika tos izrādīs nākamajām paaudzēm kā īpašu mūsu laikmeta liecību.
Alas ir mūsu pēdējais apskates objekts Bulgārijā un pa traki bedrainiem ceļiem kratāmies Serbijas virzienā. Ar labpatiku konstatējam, ka vēl ir valstis Eiropas savienībā, kur ir draņķīgāki ceļi kā pie mums.
Pēkšņi Raimons nobremzē un apstājas. Viņš pamanījis bruņurupuci, kas rāpo pāri ceļam. Mēs visi, protams, kāpjam ārā aplūkot skaistuli. Safotografējuši radību, nolemjam viņam palīdzēt tikt pāri ceļam, lai kāda mašīna nesabrauc lēno gājēju. Noliekam rupuci ceļmalas zālē un mana teorija, ka esam viņam ietaupījuši pusi dienas, strauji izgāžas – viņš diezgan lielā ātrumā pazūd krūmāju virzienā.
Robeža ir klāt un bulgāru robežsargs, izpētījis pases un iemetis aci mūsu bagāžniekā, dod atļauju pamest šo valsti. Nākamais postenis pārbauda, vai mums ir bijusi nopirkta vinjete – tāda nepieciešama, lai pārvietotos ar auto pa Bulgārijas ārēm (1 nedēļa ~ 5 eiro). Arī ar to viss ir kārtībā un tiekam palaisti nagos serbiem. Tie savāc mūsu pases un pazūd ēkā. Uz minūtēm desmit. Mēs tikmēr baudām mieru, kas valda robežpostenī – skaļi dūdo balodīši, viens manāmi kniebties noskaņots balodis nesas pakaļ citam, suns rāmi guļ uz ceļa tieši aiz šlagbauma, robežsargi krata kādu auto, kas cenšas tikt ārā no Serbijas. Pases ir ok, arī pačamdījis mūsu somas, robežsargs nesaskata neko aizdomīgu un ļauj mums braukt. Aptuveni desmit metrus uz priekšu. Tad mūsu bagāžniekā ielūkojas vēl viens somu speciālists un arī viņa interesi nekas nesaista – laipni lūgti Serbijā!
Serbijā autoceļu kvalitāte ir nesalīdzināmi labāka nekā Bulgārijā. Līdz Belgradai mums jānobrauc krietns gabals, tāpēc esam priecīgi par šo faktu. Telefona sakari gan kļuvuši jūtami dārgāki – esam izbraukuši ārpus ES.
Ilgu laiku mēģinām saskatīt mīlīgu vietu pusdienpauzei, bet tas neizdodas. Ja ir stāvvieta – skats nekāds, ja ir burvīgs skats – nevar apstāties. Beigās vēderu kurkstēšana ņem virsroku pār estētikas meklējumiem – piestājam piedrazotā ceļmalā un kāda veca ceļa malā ieturamies. Līdzšinējo šoferīti Raimonu nomaina Iveta un laižam Belgradas virzienā. Pēc brīža tiekam uz automaģistrāles, kur atļautais ātrums ir 120 – braukšanas vaina!
p.s. Nonācām Belgradā – burvīga pilsēta, lielisks hosts, izcils ēdiens. Varētu parakstīt, bet labāk jāparunā ar mūsu feino namatēvu un viņa dzīvesbiedri 🙂
