7:30. Ai, ai, ai. Vienīgajā dienā, kad man ir ierobežots laiks, izeju pusstundu par vēlu. Tā iet, kad no rīta pieejamas brokastis un internets. Bet, tā kā esmu ieturējusies, tad varēšu pauzi taisīt vēlāk, tādējādi ietaupot laiku uz ceļa.
Esmu nonākusi līdz pilsētas vidum, ka attopos, ka kaut ko tomēr esmu aizmirsusi smukajā naktsvietā. Žaku. Nebūtu šī pēdējā diena, ietu pakaļ. Bet, ja ir kāda vieta, kur tam bija jāpaliek, tad šī ir iespējamā labākā – kur es pēc tam to pilsētas centrā liktu. Un šādi vismaz izpalika siekalainās atvadas – viņš kā vecis negribētu ne uz ko tādu noskatīties. Tagad lai saimniece pati izlemj – sakurināt to malkā vai atstāt kā smalku relikviju no jaukās latviešu viešņas.
Vispār man ir neliela paranoja kaut ko aizmirst, kad katru nakti esi citā vietā. Īpaši kaut ko, kas iesprausts elektrības kontaktā lādēties. Līdz šim gan mans vienīgais zaudējums ir maza un pustukša šampūna pudelīte dušā.
Soļoju uz priekšu iespējami ātri, ap 11 ieraugu norādes – noieti 14 km, atlikuši vēl 10. Tā vien būs – lai paspētu uz vilcienu 14:30, pauzes nevarēšu atļauties. Tomēr baznīcās gan iemetu aci. Kopš nīgrajā dienā nepaskatoties paskrēju garām kādai 12. gadsimta katedrālei, tagad vairs tā nedaru. Kāda jēga vispār vazāties, ja neko pa ceļam neapskati. Ir jau, bet tomēr kaut kā nepieklājīgi.
Ap pus12 beidzot ieraugu pirmo ceļabiedru – kāds kungs tuvojas no pavisam citas – lielā ceļa puses. Stāv krustojumā, skatās uz norādēm un saka man vāciski. “Es neko nesaprotu. Tikko redzēju uz lielā ceļa norādi, ka līdz St Jean Mirabel ir 2 km. Šeit, uz takas rakstīts, ka 2,7 km. Kā tas var būt?” Es smejos un atbildu, ka tā viņi dara – tiec mūs pa visādiem kalniem un lejām – mēs ejam līkumu līkumiem, bet toties redzam skaistākas vietas. Redzu, ka kungs domīgs paliek krustojumā un analizē manu informāciju. Pēc brīža viņš tomēr ir izlēmis par labu skaistumam un seko man.
St Jean Mirabel apskatu kārtējo baznīcu un dodos finiša spurtā uz Figeac. Par spurtu gan to īsti nenosauksi, jo knapi velku kājas. Jocīgi – ceļvedī teikts, ka līdz mērķim atlikuši 6 km, bet šeit šosejas norāde saka, ka 7. Nu labi. Varbūt šoreiz pārmaiņas pēc pastaigu takas vedīs pa taisnāku maršrutu. Iesākumā tāpat jāsoļo pa šosejas malu. Šeit ir dzīva satiksme un cīnos ar vēlmi pacelt roku un nobalsot kādu auto. Kad taka atkal ievijas nekurienē, paklausīgi sekoju norādēm. Noeju krietnu gabalu un ieraugu tālumā kilometru norādes. Strīdos ar sevi – vai uz tās būs atlikuši 3 vai 4 km. Pieeju klāt un neticu savām acīm – 5,8! Ieskatos pulkstenī. Ir jau pāri vieniem. Tā es uz to vilcienu nepaspēšu. Bet es tiešām gribu paspēt, esmu sarunājusi ar Bordo hostu ierašanās laiku. Tā kā uz šosejas norādes rakstīts 4,5 km, nolemju iet pa šo ceļu. Piedodiet, nav man šodien jūsu spēlītēm laika.
Eju un skatos pulkstenī. Tā kā man nav ne jausmas, cik liela ir pilsēta un kurā tās galā atrodas stacija, nolemju neriskēt un tomēr mēģināt noķert auto. Pirmais puskilometrs nav veiksmīgs. Šoferi skatās uz mani kā spoku, tikai viens pasmaida un atvainodamies parāda, ka tūlīt nogriezīsies. Labi, vismaz būšu veikusi zinātnisko eksperimentu par stopēšanas iespējām Francijā. Ieraugu, ka tuvojas 7% stāvums uz leju – šādā posmā diez vai kāds saprātīgs šoferis apstāsies. Tomēr tuvojas kāda mašīna un es atkal paceļu roku. Tavu brīnumu – melnais džips apstājas. Pie stūres sēž daudziem pīrsingiem klāta meitene. Figeac? Jā, jā, lec tik iekšā. Kad atveru aizmugurējās durvis, lai tur novietotu somu, ieraugu, ka aizmugurē bērnu sēdeklītī sēž mazais cilvēks. Iestutēju somu viņam blakus un apsēžos priekšā – blakus šoferītei. Pa ceļam mēs franciski-angliski aprunājamies, ar sīko ir visvieglāk komunicēt – viņš vēl runā bēbju esperanto. Uzzinājusi, ka tālāk došos ar vilcienu, meitene mani aizved līdz pašai dzelzceļa stacijai. Merci, merci, merci!
Atvados un eju iekšā stacijā. Ir pusdivi, tagad man ir teju stunda līdz vilcienam. Kad pērku biļeti, izrādās, ka līdz vilcienam tomēr ir divas stundas – teorētiski būtu paspējusi arī kājām. Bet kas to varēja zināt, ka internetā atrastais vilciens pusdivos nebūs. Druksu biedē, ka pa ceļam būs divreiz jāpārsēžas un vienā pārsēšanās reizē būs tikai 6 minūtes. Vienīgā cerība – tās būs tikpat mazas stacijas kā šī un varēšu ātri noorientēties. Ir arī labā ziņa – biļete maksā 40, nevis 50 eiro, kā bija norādīts interneta dzīlēs. Uz mirkli apsveru domu varbūt tomēr aiziet un apskatīt pilsētu, bet kājas mani ātri izlamā par šo ideju. Labi, labi – sēdēšu tepat uz soliņa, klabināšu un pūtīšos. Ja turpināšu šo ceļa maršrutu, tad sākšu no šīs pašas pilsētas – tad arī to apskatīšu. Tagad man konkrētajā posmā paliek nenoiets posms – Figeac-Sanžanpjedepora. Vai to iešu, tad jau manīs. Bet, tas, KA uz Ceļu atgriezīšos, ir skaidrs, tikai nezinu – KAD.
p.s. Kad esmu jau pielikusi šim rakstam punktu un tāpat vien gurķojos uz stacijas soliņa, pēkšņi pamanu ap stūri aizzibam Kristiāna sprogaino ērkuli. Kamēr paspēju šo domu aptvert, tas jau bija pazudis pavisam un bļaut nebūtu vairs jēga. Lekt kājās un skriet pakaļ arī nevaru – mantība izmētāta pa soliņu, kājas basas. Bet tomēr ziņkāre māc – brieži tiešām tikko bija te vai man jau ir halucinācijas? Aši savācos un izeju otrpus stacijai. Neviena nav. Paejos pa ielu mazliet uz priekšu – nevienu neredz. Tad ieraugu kādu slīpu ieliņu, kas ved uz centra pusi un aizeju līdz punktam, kur to var redzēt visā garumā. Kā tad. Trīs stāvi, kurus atpazīšu pa kilometru. Iet mani brieži pilsētas virzienā. Labi, mīlīši, attā pa gabalu vēlreiz. Arī jūs man mazliet pietrūksiet.
