Ilgais ceļš Latvijā – kāpās, mežos, purvos?

Šodien Santjago ceļš vijās rāmi un ļāva prātam brīvi skraidelēt riņķī. Kad jākoncentrējas uz katru nākamo soli, nekādās pārdomās neiegrimsi. Šoreiz domas raisījās nākotnes sapņu un ceļa taku virzienā. Nu jau vairākus gadus starp pieejām “nestāsti nevienam – citādi nepiepildīsies” un “neturi sveci zem pūra” – izvēlos otro. Man pārsvarā ir gadījies tā – izstāstu kādu domu vai ideju skaļi (var saukt to arī par palaišanu kosmosā) – un uzrodas cilvēki, kas var vienā vai citā veidā palīdzēt konkrēto domu realizēt. Šajā ierakstā par pirmo tēmu – Latvijas takas.

Jāteic, ka šo domu iesāku virpināt jau pagājušajā Camino, arī daži lasītāji ir runājuši par ko līdzīgu. Kāpēc ir jāklimst uz kaut kādu Franciju vai Spāniju, vai tiešām nebūtu labāk izstaigāt Latviju krustu šķērsu? Protams, tas nekad nebūs gluži tas pats tīri objektīvu faktoru dēļ, bet lielu daļu no Ceļa prieka varētu sasniegt. Kas zina, varbūt pat lielāku.

Sākšu ar to, ko nevarētu pārcelt uz Latviju. Šejienes dabu, cilvēkus, kultūru – loģiski. Latvijai ir sava – nebūt ne sliktāka. Otra lieta (no kā izriet trešā) – spēcīgs Stāsts. Par Santjago, par svētajiem, par brīnumiem. Protams, arī stāstus var būvēt un, esmu pārliecināta, par Latviju var Dieva zīmes sacerēt. Tam ir gluži labs pamats. Bet – tas prasa laiku, darbu, resursus. Trešā lieta: importa cilvēki (man iepatikās šis Maijas apzīmējums) un cilvēku plūsma kā tāda. Stāsts jeb leģenda piesaista cilvēkus, cilvēki sekmē infrastruktūru.

Šeit mēs nonākam pie galvenā punkta, kas mani attur no pastaigām pa Latviju, bet, kas ir maināma. Infrastruktūra. Vai informācijas trūkums par to. Es zinu, ka Latvijā šur un tur ir pārgājienu takas, bet man tās pamatā asociējas ar vienas vai pāris dienu pārgājieniem. Bet, ja gribas iet nedēļu, divas vai ilgāk – es vismaz nezinu, kur tas ir iespējams. Protams, var nēsāties šurpu turpu ar telti, kas ir smaga, bet mani personīgi tomēr attur doma par nakšņošanu teltī vienatnē. Un arī dušu vakarā gribas.

Kas būtu vajadzīgs. Man šķiet, iesākumā divas lietas. Pirmā – labi marķēti ceļi. Otrais – apkopota informācija par iespējām nakšņot un ēst šī marķētā maršruta ietvaros.

Tā kā tūrisma joma man ir pasveša (ko labprāt mainītu), iespējams, tūlīt uzburšu ainiņu par jau eksistējošiem velosipēdiem.

Iedomājies. Lauku ceļi, takas gar upēm, takas caur nacionālajiem parkiem, purviem un mežiem tiek atzīmētas ar speciālu marķējumu. Katram savs kažoks tuvāks un es redzu dzelteni melni strīpotu apli, ar snuķi tajā virzienā, kurp ved ceļš. Labi, der arī vienkārši dzeltens punkts. Kā saule. Sauktos Kameņu takas vai tamlīdzīgi. Vai simboli varētu būt akmeņi – oļi, dzintars vai dzirnakmens. Akmens takas. Vēl nāk prātā arī latviešu zīmes šādam mērķim. Zīmīgās takas. Marķējumu uzzīmēt ir gana viegli – iet pa maršrutu un savelk apļus uz ceļmalas akmeņiem, kokiem, telefona stabiem un citiem eksistējošiem objektiem. Vien retumis varētu būt nepieciešamība izvietot speciālas plāksnītes. Netālu no marķētajām takām noteikti būtu atrodami interesanti geokeši, piesaistot šo dabas mīļotājus un piedzīvojumu meklētājus.

Tālāk – nakšņošanas vietas. Jau šobrīd Latvijā netrūkst visādu viesu namiņu, takas tuvumā esošie tiktu atzīmēti ceļvedī. Un, ideāli būtu, ja varētu iesaistīt arī cilvēkus parastos, kuriem būtu iespēja izguldīt ceļiniekus. Svarīgs nosacījums – tai vajadzētu būt saprātīgai naudai (varbūt pat ziedojumam), jo šādi varētu gribēt “pastaigāties” arī ne tik turīgi ļaudis.

Visa pamatā būtu web lapa ar maršrutiem, kur cilvēki varētu atstāt savas atsauksmes, ieteikumus, iespējams, pat pievienot savas takas? (osm?)

Tad kā nākamais solis jeb paplašinājums būtu norādīt šīm lauku saimniecībām iespējas, ko pie viņiem var darīt. Ne tikai paglaudīt trušus, bet, piemēram, piedalīties siena talkā, izravēt dobi, paskaldīt malku, iemarinēt gurķus, aiziet kopā sēņot vai ogot, uzvirpot māla podu, savākt zāļu tēju, izbraukt ar traktoru, izslaukt govi (on your own risk). Mums pašiem šķiet, ka lietas, ko mākam, ir “kurš ta to nemāk”. Ticiet man, gana esmu izceļojusies, lai apgalvotu, ka 9 no 10 importa cilvēkiem nav ne mazākās nojausmas par iepriekš minētajām darbībām.

Šķēršļi. Vēlme “uzvārīties”. Drošības faktori – īstie un iedomātie (piemēram, lieli daļai importa cilvēku šķiet, ka mēs tūristus, kas izbrauc ārpus Rīgas, ēdam brokastīs). Valodu nezināšana laukos (varbūt mīts). Mentalitāte (kā es savā mājā laidīšu svešus cilvēkus: nav tik smuki, mani apzags un citi mīti), “ko tad es”, nenovīdība. Nezinu, varbūt vēl kaut kas. Piemēram, vai valsts/pašvaldība apzinātos potenciālos cilvēku plūsmas piesaistes plusus un neliktu šķēršļus marķēšanai u.c.

Īsāk sakot, būšu priecīga, ja pastāstīsi man, ka tas velosipēds jau ripo pa Latviju, tikai es par to nezinu. Vai arī – ja esi no pašvaldības, kas gribētu būt eksperimentālais trusītis, vai arī tev ir nauda (vai idejas, kur to dabūt) – esmu gatava ar krāsu baloniņu un piezīmju grāmatiņu jau šovasar mesties Latvijas krūmājos!