Ideju uzbrukums

gramatasKaut kāds negals ar tām idejām. Smadzenes, pieradušas pie teju 24 stundu slodzes, tagad nemāk apstāties un visu laiku griežas un ģenerē, ģenerē un griežas. Naktī saģenerētās Idejas lēkā pa spilvenu kā pa batutu un neļauj aizmigt. No rīta pats galvenais ir klusu piecelties un izlavīties no mājas, kamēr šīs nolēkājušās guļ.

Tā es vienā mierā tieku līdz tramvajam. Apsēžos, iekārtojos pie loga un ieskatos telefonā. Vai nu vajadzēja. Tūlīt viena nešpetne caur ekrānu uzlec uz kreisā pleca un sāk komentēt telefona ekrānā redzamo:

– „Skaties – stāv ielas malā neliels skapītis uz vistas kājas – tajā grāmatas, tāda mini bibliotēka. Blakus soliņš, uz tā sēž ļautiņi un lasa. Iedomājies, ja tādus saliktu pie tramvaja pieturas – cilvēki sēdētu, gaidītu savu braucamo, varētu tikmēr mazliet palasīt.”

– „Nē, tā ne”, gandrīz salecos no balss pie pašas auss. Jau cita Ideja sēž uz otra pleca. „Cilvēki daudz ilgāku laiku pavada esot iekšā transportā, nevis gaidot. Grāmatskapim jāatrodas tramvaja salonā. Un arī avīžgaldiņam un žurnālplauktiņam. Te arī siltāk un gaišāk.”

– „Ko ņemas, kādas grāmatas? Kuram te gribas ko šķirstīt?”, man jau klēpī iekārtojas nākamā ideja. „Skaties taisni. Te ir visādas virsmas un maliņas, leņķi un plaknes. Vajag salikt dzejoļus. Kamēr brauc, ik pa laikam pamet acis uz dzejoli, tad ārā pa logu, tad atkal uz dzejoli. Līdz brauciena beigām būsi visu iemācījies”, Ideja pati sev bija dikti iepatikusies. „Un nākamajā dienā tu varēsi meklēt to pašu vietu, lai satiktu savu dzejoli un atsvaidzinātu kādu rindu, ja piemirsusies. Ja nu nevar citviet, vismaz oficiālajās reklāmas vietās un ekrānos varētu salikt ko sirdij.. Un starp pieturu nosaukumiem lasīt dzeju.”

„Es zinu, es zinu”, uzstājīgi bakstīja sānos jau nākamā Ideja viegli sapņainā noskaņā. „Vajag katram cienījamam autoram piešķirt savu tramvaju. Re, vakars pieklust un zem tumst sākušām liepām rāmi aizčīkst Čaka tramvajs, bet tur mazliet tālāk aiztraucas trauksmains Vācieša tramvajs un iepakaļus tam lēkšo astoņi kustoņi. Viegli piebrauc ziedošs Ziedoņa tramvajs, viss apzīmēts no āra un no iekšas iztapsēts ar dzejoļiem. Iekšā smaržo mazliet pēc darvas, mazliet pēc jūras. Gribi apsēsties, bet tur jau viena Epifānijas kundze sēž. Gribi iekāpt, bet netiec iekšā tramvajā, tur mežs priekšā – Zaļā pasaka brauc uz pilsētas centru.”

Nē, labāk šitā, cita spiedza. „Vajag uz katra soliņa uzlikt kādu rakstnieka vārdu, tad katrs varēs izvēlēties sēdvietu, tā norādot savu mīļāko autoru. Un uzsākt diskusiju ar blakussēdētāju par viņējo… Un vispār vajag ierīkot tramvajos vietas, kur var pulcēties cilvēki, kas grib runāties. Apsēžas divi un sarunājas, aizrunājas, pārrunā un norunā. Bet būtu arī klusuma daļa – lieciet mani mierā, nenāciet klāt man rudenī.”

Tad jau es vairs nevarēju atšķirt, kura balss pieder kurai Idejai, nu tās visas uzvedās nepieklājīgi skaļi. „Kāpēc tikai tramvaji. Katram transportam vajag savu žanru. Uzrakstus, ka durvis jātaisa ciet maigāk kā ledusskapim, mikriņu šoferi turpmāk izteiks haikās un trioletās. Tramvajiem lai paliek visa tā dzeja un arī lugu padarīšana, daži jau te par Ilgu tramvajiem saucas. Trolejbusiem piestāv stāsti, to beigas mēdz pienākt negaidīti un nokrist kā stangas no vadiem. Autobusi ir kā romāni, īpaši tālsatiksmes. Bet vilcieni saāķēti kopā kopotos rakstos.”

Tā viņas visas klaigādamas izkāpa pie jaunās Nacionālās bibliotēkas. Atviegloti nopūtos un braucu uz darbu.

One response to “Ideju uzbrukums

  1. Oj, šitāda padarīšana man patiktu! Citādi man vienmēr somā līdz kāds žurneklītis, grāmata vai aizsākta zeķe grabina adatas – ja nu iznāk brīvs brīdis palietot dienas ritējumā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s