Santjago ceļš II: 4. diena – Camino maģija strādā

Stāsti

Nolemju, ka laist garām iespēju paēst brokastis vietā, kur visi apstākļi ir tam kā radīti, būtu ne visai gudri. Uzvāru kafiju, sagriežu bageti un attaisu sardīņu bundžu. Hmm, tagad ir mana kārta pabrīnīties – divas no sardīņu filejām eļļā guļ ar visām zvīņām. Defekts vai franču virtuves īpatnības – tas man paliek noslēpums. Atļaujos tās tomēr noņemt pirms apēšanas.

Pēc brokastīm eju apciemot teļu – tas jau pārcelts citā aizgaldā, tomēr kājās vis nestāv. Viņam ir plaušās ūdens un lāga neēdot, man paskaidro Moriss. Ja neēdīšot vēl pāris stundas, prasīšot padomu vetārstam. Novēlu jaundzimušajam drīzākajā laikā tikt uz pekām, pateicos saimniekiem par sirsnīgo uzņemšanu un īpašo pieredzi, un izeju uz ceļa. Ar visu ēšanu un pļāpāšanu esmu uzstādījusi rekordu iziešanas vēlumā – ir jau 8:40.

Diena ir saulaina un ceļš salīdzinoši līdzens. Šodien eju viena pati – visi, kas nakšņojuši netālajā St Alban sur Limangole – jau ir gabalā, bet tie, kas palika skaistajā Le Sauvage, mani tik drīz nepanāks. Un pa vidu – nevienas palikšanas iespējas. St Alban sur Limangole (jeb kā pie sevis to saucu – Albānija) ir tuvāk nekā man šķita. Tā kā fermā nebija interneta, tad man ir aktuāls sagatavotā ieraksta un bilžu augšupielādēšanas jautājums. It kā muļķīgi taisīt pauzi, kad ieta nepilna stunda, bet nākamais lielais miests gaidāms tikai vakara pusē. Tad nu tomēr nolemju izveikt procesu tepat un līdz 10:30 ņemos ar internetu. Tas nozīmē, ka ceļu turpinu jau supervēlu.

Ejot cauri mežam, sadzirdu traktora skaņas. Vispār esmu novērojusi, ka šejienes suņiem uz traktoriem ir kaut kāds fetišs. Jāatzīstas, ka man arī. Tad dzirdu lielo braucamrīku tuvojamies un paeju malā, lai to palaistu garām uz šaurā meža ceļa. Mēs ar jauno un smuko traktoristu samājamies. Pēc tam viņš apmiglo pļavu, es tikmēr atkal esmu šo apsteigusi, tagad braucot garām sasmaidāmies. Kad tas notiek jau trešo reizi, tad jau abiem ir smaids līdz ausīm, faktiski varētu atzīt, ka jā, koķetēju ar traktoristu.

Un ar ko te citu pakoķetēsi vai parunāsies. Neviena nav. Ja nu vienīgi ar savu ceļa spieķi, kuram esmu devusi Žaka Žubura vārdu, bet iesauka paliek vecā – Vilsons. Sākumā domāju saukt par Žani, bet tad nospriedu, ka šis tomēr ir Francijā audzis, tad jau drīzāk būs Žans. Bet tā kā par Žanu jau esmu nosaukusi vīrieti no Parīzes, tad, lai nākotnē izvairītos no nevajadzīgiem pārpratumiem, piešķīru tam citu franču vīriešu vārdu – Žaks. Un uzvārds pēc piederības – nav nekāds taisnais zēns.

Līdz pulksten vieniem nesatieku nevienu ceļabiedru. Bet vienos, aiz kāda līkuma, stāv mans “you eat” franču kungs un, protams, stumj aiz vaiga. Ieraudzījis mani, viņš no prieka sāk teju jodelēt. Esmu gatava saderēt, ka arī viņš nevienu šodien vēl nav redzējis. Mirkli pašausmināmies par grūto vakardienu un tad viņš man prasa, kur es šonakt palikšot. Kad atbildu, ka nezinu, viņš sāk smieties. Vispār frančus dikti uzjautrina fakts, ka es neko nerezevēju. Kā arī tas, ka ceļoju pa Francijas laukiem, nezinot franču valodu. Bet, kā saka – so far, so good – viss, kā parasti, atrisinās vislabākajā veidā un man nav ne mazāko iemeslu sūdzēties. Uz atvadām kungs man sniedz trešdaļu apelsīna. Sākumā atsakos, bet viņš tik uzstājīgi saka “for you, for you”, ka labs ir – paņemšu ar. Bija gards, jāatzīst. Apelsīns ir uzkurinājis apetīti un drīz piesēžu pie kādas ciet esošas naktsmītnes paēst pusdienas – bageti ar olu un sieru. Tikmēr kungs mani ir panācis un jau gatavojas pievienoties uz kafiju, bet uzzinājis, ka šī vieta ir ciet, aizsteidzas tālāk.

Pulksten trijos iesoļoju palielā miestā Aumont-Aubrac. Lai arī šodien pieveikti vien kilometri 17, jūtos patiešām nogurusi. Dilemma ir sekojoša – palikt tepat vai mērot vēl 7 km līdz nākamajam miestam, kurā ir palikšanas iespēja. Gliemeža gaitā velkos cauri pilsētai, līdz nonāku pie baznīcas. Aplūkoju to, pēc tam noauju kājas un uzstutējos uz soliņa pie baznīcas ieejas. Tieši tobrīd garām jāiet baram franču tūristu un katrs no viņiem uzskata par obligātu veltīt man kādu frāzi – diskusijas ir sākot no tā, uz kurieni es eju, līdz tam, ka man noteikti vajadzīga pēdu masāža. Neprasiet, kā saprotu, nezinu.

Jūtu, ka tie cilvēki mani sāk kaitināt un kļūstu nīgra. Tas, savukārt, nozīmē, ka esmu nogurusi. To vēl labāk sajūtu, kad pieceļos kājās. Stāvu turpat laukumā un cīnos ar sevi – meklēt palikšanu tepat vai tomēr saņemties tiem 7 kilometriem? No nelielas ēkas iepretim baznīcai iznāk sirms vīriņš un uzrunā mani. Saprotu, ka viņš vaicā, vai meklēju kur palikt. Jā, tā ir, apstāstu kā mācēdama savu situāciju. Viņš mani vedina ēkā sev līdzi. Izvelk ceļvedi ar šejienes un tuvējo miestu naktsmītnēm. Es vēl piebilstu, ka man dikti svarīgs faktors ir internets un tā vārdā varbūt es pat tos 7 km nosoļotu. Vīrs apzvana kādus četrus variantus – citur interneta nav, citur neceļ. Tad kāds vīrs viņam atzvana un viss tiek sarunāts. Tas esot 6 km no šejienes. Nu labi, ko padarīsi, gan jau līdz tumsai aizvilkšos. Ko? Ak tā. Saimnieks atbraukšot man pakaļ uz šejieni ar auto.

Pirmajā Santjago ceļā man bija diezgan principiāla nostāja – noiet visu ceļu kājām. Šoreiz tā nav un esmu ļoti priecīga par šādu pavērsienu. Kamēr gaidām, sirmais kungs man piedāvā tēju vai kafiju. Izvēlos tēju un viņš man to uztaisa bļodiņā – gluži tādā kā es pati pirms dažām dienām alberģē, kur visas krūzītes bija uzpirksteņa izmērā. Blakus uz šķīvīša uzliek zapti – pats esot vārījis – un cepumus. Cienājies, cienājies! Man jau paliek aizkustinoši no viņa laipnības. Sarunas uzturēšanai prasu – vai viņš ir Ceļu gājis? Vīrs pasmaida un aicina mani pie kartes. Un ar pirkstu nobrauc pa visiem noietajiem maršrutiem (pamatā katru viņš gājis 2 vai 3 reizes). Es nepārspīlēšu teikdama, ka kopējais garums mērāms vismaz 10 000 km. “Tagad gan esmu finišējis”, vīrs piebilst. Kamēr es dzeru tēju, viņš kaut ko raksta uz lapas. Tad pienāk pie manis ar izdruku un piezīmēm – viņš atzīmējis visu turpmāko ceļu vietu nosaukumus, kuros viņš iesaka palikt – kur ir lēti un/vai sirsnīgi. Nu jau mans kustinājums lēnām redzams acīs, kas paliek spožas un tūlīt būs slapjas. Es neesmu diez ko ticīga un neviens runātājs no kanceles mani nespēj iedvesmot un aizkustināt tik ļoti kā šādi cilvēki – kas bez mazākās reliģijas pieskaņas, ar vieglumu un sirsnību, ar savu darbošanos apliecina cilvēcību. Uz atvadām uzzinu, ka laipno vīru sauc Renē. Paldies, cilvēk!

Pirms sēžos auto, atļaušos lirisku atkāpi. Pēc dažiem komentāriem Feisbukā saprotu, ka neesmu izstāstījusi kādu lietu. Un šī vieta ir ideāls pamats, lai pievērstos tēmai. Ja ar Ceļa tēmu nav nācies saskarties, var šķist, ka ir viens Santjago ceļš. Īstenībā to ir bezgala daudz. Tas var sākties no tavas mājas durvīm un finišēt Santjago (starp citu, savulaik lasīju par vienu kristīgu letiņu, kas tā bija darījis, tik neatceros vai šis galā tika). Klasiskākais un arī pazīstamākais maršruts ir tas, kuru nogāju pērn – tas sākas Francijas pilsētiņā Sanžanpjedeporā, bet jau nākamajā dienā tu ieej Spānijā un visu turpmāko ceļu – līdz pat Santjago katedrālei, soļo pa Spānijas ziemeļiem. Šim posmam arī veltīti visi populārākie rakstu un video darbi. To gājis gan vācu komiķis Hepe Kerkelings, pēc tam sarakstot lielisku grāmatu “Kādu laiku būšu prom”, Koelju kungs tam veltījis “Burvja piezīmes”, bet amīši uzņēmuši filmu “The Way”. Un tie galīgi nav vienīgie šī ceļa popularizētāji. Rezultātā – šis gabals arī ir visai populārs ar visām no tā izrietošajām pozitīvajām un negatīvajām sekām. Es tomēr uzskatu, ka tas ir brīnišķīgs maršruts, īpaši ja izdodas to kājām noiet vienā piegājienā, jo visa tā uzbūve ir kā radīta cilvēka novešanai pie dvēseles caurejas. Nu, lūk, bet ir arī citi diezgan populāri maršruti – viens ved Spānijā gar okeānu, cits sākas Porto (ko tūlīt ies mani pērnā gada ceļabiedri), vēl vairāki sākas Francijas vidienē, no kuriem vienu – kas sākas Le Puy en Velay – šobrīd mēroju arī es. (atkāpes beigas)

Tad nu sēžos auto, kas mani aizvizina 6 km tālāk un piestāj pie maza koka namiņa – tāda kā furgoniņa, ko saimnieks nez kāpēc dēvē par bungalo. Uz terases jau sēž daži cilvēki, izskatās, ka šonakt manai lepnajai gulēšanai vientulībā būs pielikts punkts. Kad pieeju tuvāk, smaids izplešas līdz ausīm. Runādams nesarunāsi – terasē sēdošie cilvēki nav neviens cits kā mani itāļi. Saimnieks tik nobrīnās par mūsu silto sasveicināšanos. Camino magic darbojas arī šajā maršrutā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.