No rīta startēju mazliet vēlāk ka biju iecerējusi – 7:40. Pa logu izskatījās vienkārši samācies, bet izejot uz ielas sagaida pārsteigums – līst. Nu ne jau stipri, bet tomēr slapina. Izmakšķerēju no somas Krimas kalnos pirku pretlietus apmetni – kaut ko pa vidu starp vienreiz un piecreiz lietojamu izstrādājumu. Es gribu nopirkt pretlietus pančo, bet līdz šim redzētie ir nepieklājīgi dārgi un, galvenais, smagi. Jāiztiek ar to, kāds ir.
Šodien ceļš kilometrus 20 mēreni vīsies augšup, pēc tam (ja pietiks spēks) 10 kilometri būs uz leju. Eju pa lietu un diez ko jauki nav – ir mitrs un vēss. Vakar vakarā priecīgi baudīju + 18, nu vairs palikuši vien +10. Un visam pa virsu – sāp galva. No paša rīta cerēju, ka tas no vakardienas vīna un stundiņu pastaigājos svaigā gaisā, tā pāries. Bet ne vella – sāp kā sāpējusi.
Esmu jau nogājusi teju 10 kilometrus un sastapusi vien pāris draudzīgus dukšus, kad ieraugu pretim braucošu traktoru, bet aiz tā – trīs lēkšojušus suņus. Lielus. Jau ciešāk satveru savu žuburaino draugu un gaidu, ka suņiem ienāks prātā, ka es esmu daudz vieglāks medījums kā traktors, tomēr tieku cauri ar paviršu skatienu no dukšu puses. Jau pēc krietna gabala, kad traktors iegriezies sānu ceļā, redzu suņus joprojām skrienam tam pakaļ – izskatās, ka saimnieks šādi pie reizes ved savu kavalēriju izskrieties.
Pēc brīža piedzīvoju komunikāciju ar citu dzīvo radību. Esmu piestājusi pie aploka, lai novilktu jauku, kad manu zirgu lēkšojam manā virzienā. Domāju, ka nāk sasveicināties, bet nekā – viņa uzmanību piesaistījusi cauri aplokam skrienoša stirna. Ar slaiku lēcienu tā ir pāri aploka žogam un nozūd mežā. Mēs abi ar zirgu vien mutes noplātām. Tad nu zirgs tomēr atnāk līdz manīm un mēs drusku pabužināmies.
Pulkstens jau tuvojas pus11 un man sāk gribēties ēst – šorīt esmu startējusi bez brokastīm. Man tieši priekšā ir kāds žits. Pieklauvēju, tad atveru durvis, tad izbļaustos – nekādas reakcijas. Vispār viņi šeit faktiski neslēdz durvis – arī abās iepriekšējās naktsmītnēs numuriņa durvis bija vienkārši vaļā – nekādas atslēgas netiek izsniegtas. Mājīga un siltā telpā uz galda stāv kafijas krūzes, ūdens vārāmā kanna – pilnīgs kārdinājums piesēst un uztaisīt kafiju. Tomēr sakautrējos un dodos tālāk. Izrādās, mājai var piekļūt no otras puses. Kolīdz ieeju pagalmā, galvu no garāžas pabāž vīrietis labākajos gados. “Bonžūr, misjē”, sveicinu. “Coffee!”. Varētu padomāt, ka viņam blakus karburatoriem stāv gatavas kafijas krūzes – kafiju viņš atnes apmēram pēc 10 sekundēm. Izvelku no somas bageti, fromāž, nomizoju olu un ieturu labu labās brokastis.
Tad turpinu ceļu. Šodien traki jocīgs laiks – kā iziet klajumā, uzpūš vējš, ir auksti. Kolīdz ieiet mežā, ir aizvējš – karsti. Velku jaku šurpu turpu reizes 10 vismaz. Ap pulksten diviem esmu nogājusi 20 kilometrus un nonākusi vietā, kas manā kartē atzīmēta kā šodienas galamērķis. Naktsmītne ir lieliska – neticami skaistā vietā, pilnīgi jauna ēka, garda kafija maksā tikai 1,20 eiro. Pat internets esot. Lai arī biju domājusi iet tālāk, lēnām apsveru domu palikt. Bet – internets nestrādā. Izmēģinu paroli visos iespējamajos veidos – nepieslēdzas un viss. Ka nav kazai piena, tad nav – iešu tālāk. Kamēr maksāju par kafiju, saimniece prasa, kur es gulēšot. Saku, ka nav ne jausmas. Viņa mani brīdina, ka līdz nākamajam lielajam miestam ir 13 km, tas nav maz. Vai tuvāk nekādas mītnes nav? Viņa ieskatās ceļvedī un saka, ka esot arī pēc 10 km. Ja es gribot – viņa varot piezvanīt un norezervēt. Ja jau tāda laipnība, lai notiek. Zvans ir veiksmīgs un pēc dažām minūtēm mana nakšņošanas vieta ir zināma. Lieliski – tagad tikai soļošanas vaina. Tepat nolēmuši nakšņot man pazīstamais franču pārītis un vēl viens – ne tik ļoti pazīstams. Atvados no šiem un dodos ceļā.
Vispār šajā reģionā ir auksti – esam 1300 metrus virs jūras līmeņa un vietām šeit vēl redzams sniegs. Kad uzpūš vējš, ar visu jaku un džemperi ir kā ir. Soļoju caur mežiem un jau domāju, ka nevienu nesastapšu, kad kādā meža pļaviņā redzu ieturam pusdienas vienu franču kungu ar kuru jau pāris reizes bijām viens otru apdzinuši. Šejienes sazināšanās angliski ir lieliska. Viņš nevis prasa man: “May be You would like to join me for a lunch” vai ko tamlīdzīgu. Nē. Viņš prasa: “You eat?” Saku, ka es jau eat pirms brīža un šobrīd nevēlos un novēlu viņam bon apetit, kas viņam bez šaubām piemīt.
Es turpinu ceļu, līdz nonāku pie glītas kapellas. Tur uztaisu pēdējo kāju vēdināšanas pauzi un, ielūkojusies kartē, ka līdz galamērķim atlikuši nieka 6 km, dodos finiša spurtā. Eju pa pļavām, pa mežiem, pa laukiem. Esmu aprēķinājusi, ka pēc vissliktākā scenārija galā būšu piecos. Ir kā reizi pieci, esmu jau traki nogurusi, bet neko citu kā dabasskatus nemana. Brīdī, kad parādās kaut kādas civilizācijas pazīmes, Ceļu simbolizējošais apzīmējums ved nevis uz ēkām, bet gan pa taku dziļi mežā (ko man šobrīd gribas saukt jau pavisam citā vārdā).
Beidzot parādās ciemats un kādas naktsmītnes reklāma – izvelku lapiņu un salīdzinu nosaukumu, kā ta – manējā. Uz norādes rakstīts, ka tā atrodas 1 km attālumā. Šobrīd gan tas izklausās sasodīti tālu.
Eju cauri ciematam un mani uzrunā kāds vīrs no pikapa. Nober divus teikumus franciski, es neko nesaprotu, bet pēc konteksta nojaušu, ka stāsts ir par nakšņošanu. Izvelku atkal savu lapiņu un izteiksmīgā franču valodā nolasu nosaukumu. Brīnumainā kārtā vīrietis nosaukumu atpazīst, baksta krūtīs, rāda ar pirkstu uz priekšu un saka “1 kilometrs”. Nē nu forši, es jau kādu puskilometru esmu no šiltes nogājusi, vecie čīteri. Nu neko, jāiet vien ir. Skatos kā tālumā tumšsarkanais pikaps pietur pie kaut kādas ēkas, kas izskatās pēc fermas. Pag, bet tai nosaukumā taču bija ferma pieminēta. Eju tuvāk, jā – norāde ved tieši uz to ēku. Lai arī plāksne pie durvīm ir īstā, pie ieejas gudrāka netieku – šeit tiešām ir milzu angārs, kurā atrodas ferma. Bet tā kā šobrīd būtu gatava gulēt arī aizgaldā, saucu skaļu “Bonžūr!”. No viena pakša parādās puišelis, kuram veltu vārdu “žit”. Viņš mani vedina uz angāra otru galu, kur, uzkāpjot pa stāvām kāpnēm, nonākam nelielā dzīvojamā platībā – te nu ir mans šīvakara žits. “Mama”, sīkais nobļaujas un man pretī iznāk pusmūža sieviete. To, ka viņa kaut ko no šīs dzīves saprot, liecina viņas reakcija uz manu paskatu. Ierādījusi gultu, viņa jautājuši manī paskatās un saka: “bir”? Jā, protams, auksts alus šobrīd būtu pašā laikā.
Lai arī biju plānojusi atkal maksāt tikai par nakšņošanu, uzzinājusi, ka par 12 eiro ir pieejamas vakariņas, pēkšņi sajūtos tās nopelnījusi. Galu galā – viņiem šeit ir bioloģiskā lauksaimniecība ar 20 govīm, varbūt būs ko gardu saražojuši.
Īsi pēc septiņiem atveras durvis un saimniece atnes man vakariņas – makaronus, gaļas šķēli, pupiņu-tomātu salātus, fromāž šķīvi, banānu un apelsīnu, bageti un mājas vīna pudeli. Pusi no lietām uzreiz domās veltu brokastīm, īpaši priecājos par bageti, jo tieši biju nodomājusi pēc tādas apvaicāties – citādi man būtu pilna soma ar sieru, zivju konserviem, olām – bet nebūtu maizītes, uz kā to visu uzlikt. Tagad būs.
Tā kā man gribas iemest aci fermā, vaicāju saimniecei: “Would it be possible to see your farm after the dinner?”. Paskatos uz saimnieci un saprotu, ka nebūs. Labi, mēģinām vēlreiz. “Me” (pirksts krūtīs), see (divi pirksti acīs), mū (divi pirksti kā ragi virs galvas). Nu re, sieviete atplaukst un izskatās it kā vēlētos teikt – nu ko tu uzreiz neteici, ka fermu gribi apskatīt. Viņa man atbild: 8 o’clock, mū (pirksti pie galvas), bebe (ar žestiem rāda bērna šūpošanu). Viss skaidrs. Un abas dikti apsmejamies par savu komunikāciju.
8 esmu kūtī. Tur priekšā ir vīrs, kas man rādīja ceļu uz šejieni. Viņš ir norūpējies, lai nesasmērēju kājas un ļauj man staigāt ap govīm pa perimetru. Izstaigāju visu kūti, visilgāk uzkavējos pie teļiem, ļaujot viņiem nozīst visu roku. Šeit klīst arī viens no suņiem, Lola vārdā, un trīs kaķi. Vienam no tiem šobrīd atskrējuši vēl trīs minikaķi. Uzmanības centrā, protams, grūsnā govs, kurai kuru katru brīdi jādzemdē. Saimnieks apgalvo, ka tas notikšot stundas laikā, visticamāk tuvākajās desmit minūtēs, aicina mani piesēst uz salmu ķīpām un pagaidīt. Es, protams, esmu ar mieru pagaidīt, jo cik nu prātā pārcilāju, neesmu piedalījusies nevienās dzemdībās – pat ne kaķa. Saimnieks arī nosviež blakus man vienu ķīpu un apsēžas. Tā mēs vērojam govi un tikmēr tērzējam. Viņa angļu valoda ir līdzīga sievas, bet saprotamies lieliski. Vīru sauc Moriss, bet sievu Valēri, septembrī būs 25 gadi kā precējušies un tam par godu braukšot ceļojumā uz Kanādu un ASV. Tikmēr 24 gadus vecais dēls pieskatīs govis, bet 21 gadīgā meita parūpēsies par piligrimiem.
Vēl nav sezona, viņš atzīst. Vakar esot bijis viens iemītnieks, šodien arī viens – es. Viņš šo fermu mantojis no tēva un nodarbojas ar pienkopību. Govis tiek slauktas 7 no rīta un 6 vakarā, dienā šobrīd dodot 16 – 18 litrus piena, bet, kad pēc nedēļas tiks ganībās, tad došot pat 22 – 25 litrus dienā. Esot franču govis. Prasu, vai viņām ir arī vārdi. Kā ta, ka esot. Saimnieks sāk pa vienai saukt. Iet tīri raiti, vien brīžam kāda piemirstas.
Pulkstenis jau tuvojas deviņiem, bet teļš kā nedzimst tā nedzimst. “Tu esi ēdusi vakariņas, es gan nē”, saka Moriss. Man šķiet, tas ir viens no izšķirošajiem faktoriem, kāpēc Moriss nolemj govij piepalīdzēt. Sākumā viņš domā tikt galā ar vienu roku, bet jūt, ka tā lieta neiet. Aiziet pēc otra cimda, velk ar abām rokām. Nekā. Tad viņš aiziet pēc nelielām virvēm – apmet katru ap teļa kāju, kuras izdevies dabūt laikā, tad virvju galos iemauc koka rokturīšus. Tad nu šie abi ar govi tandēmā cīnās – govs stumj, Moriss velk un pēc pāris minūtēm teļš ir šai saulē. Tā kā nekad neesmu redzējusi tikko piedzimušu teļu, man nav ne jausmas vai viss ir kārtībā. Moriss viņu ceļ gaisā aiz pakaļkājām, tad noliek govij pie purna un viņa sāk mazo aktīvi laizīt. Pēc brīža teļš jau ne tikai bola acis, bet jau cilā galvu. “Būs labi”, nosaka Moriss. Viņš nomet pāris salmu ķīpas ap teļu, lai blakus govs to netīšām nenomīda. Nu, no rīta astoņos ienāc apskatīties, tad jau šis būs uz pekām.
sams
paldies par jaukajiem aprakstiem un bildēm.izskatās vilinoši….