Mēs ar Silvanu raušamies augšā pa stāvām ieliņām uz katedrāli, kur septiņos no rīta (necilvēki tādi) notiek mise svētceļniekiem. Silvans ir izdomājis, ka nekad uz tādu nav bijis, un nolēmis to mainīt. Tā nu mēs rīta miglā izdzirdam katedrāli nozvanām septiņus. Pāris minūtes nokavēsim, nekas. Tomēr, kad ieejam katedrālē, tā ir tukša. Brīnos, līdz pamanu zīmīti, ka svētceļnieku mise notiekot relikviju kapellā. Kur ellē tāda atrodama – nav ne ziņas. Izstaigājam teju pāris kvartālus ap katedrāli, drīz kopā ar mums riņķo vēl bariņš noklīdušo. Tad tomēr kādam ienāk prātā labāk izpētīt pašu katedrāli un izrādās, ka īstā kapella slēpjas vienā no sānu ejām. Ieveļamies mises vidū.
Nosēžos pēdējā rindā un skatos uz cilvēkiem zālē. Pilns ar neko neizsakošu svešinieku mugurām. Kā būs pēc dažām dienām, pēc nedēļas, ceļa beigās? Vai kāds no viņiem kļūs kaut uz pusi tik labs draugs kā mani pērnā gada ceļabiedri? Šobrīd ir sajūta, ka drīzāk nē. Bet kas nu to var zināt.
Pēdējā daļa – svētceļnieku “raidīšana ceļā” notiek lielajā zālē, pie Svētā Jēkaba statujas. Mūķene visiem kaut ko prasa un visi smuki atmurmulē atpakaļ franciski. Kad nonāk līdz manīm, saku, ka esmu Zane no Latvijas, bet kas vēl jāsaka, nesaprotu. Mūķene uzreiz šausmīgi sāk atvainoties un angliski vēlas noskaidrot, kur tāda Latvija ir. Vai Eiropā? Tiekam skaidrībā ar šo tēmu, tad tiek nolasīts priekšlasījums franciski. Mūķene laipni piedāvājas man to nolasīt arī angliski, es atkaujos, ka būs jau labi. Tad vēl nodzied ceļa dziesmiņu un visi brīvi. Es vēl piesēžu “na darošku”. Sāku domāt, atceros iepriekšējo ceļu, visas emocijas, vēl Džeimsa negaidītā aiziešana – jūtu, ka sākšu pinkšķēt pirms ceļš vēl sācies un ātri ceļos kājās. Tik iededzu vienu svecīti Jēkabam, tak jau tāls ceļš priekšā, saņemu piligrima pasi un laižos prom.
Ārā vēl joprojām ir drēgna un bieza migla, tāda pavada vēl krietnu gabalu, līdz tieku ārā no Le Puy. Tad lēnām diena sāk skaidroties, solis rit raiti, viss ir labi. Šejienes gājums krietni atšķiras no klasiskā maršruta:
1) ir krietni mazāk cilvēku
2) ir vēl krietni mazāk ārzemnieku
3) faktiski nav civilizācijas labumu – bāru, veikalu, aptieku
4) maz vietas, kur var ņemt dzeramo ūdeni
5) daudz brīvi klejojošu suņu, no kuriem daži ir nikni
Apkārtnes skaistums un dabas daudzveidība ir līmenī. Paša ceļa segums un izmaiņas – visai līdzīgas.
Visvairāk esmu vīlusies iespējās (vai neiespējās) ieturēt jaukas atpūtas pauzes. Tā kā svētceļnieku šeit nav daudz, vaļā ir vien pāris apšaubāmas kvalitātes ēstuves – pirmajā tieku pie pilnīgi ūdeņainas kafijas, otrajā vietā – lepnā vientulībā apēdu kaut kādu sāļo pīrāgu. Man ir aizdoma, ka šajā vietā biju dienas vienīgais klients.
Un vēl kas jocīgi – vai nu neprotu saskatīt vai kā – šeit nav uz katra stūra alberģes, līdz ar to sāku raizēties par naktsmājām, jo, protams, neko neesmu rezervējusi. Nu bet, nāks vakars – nāks padoms. Kā saka Ronja, būtu muļķīgi šausmināties priekšlaikus.
Pēdējais posms, kā ierasts, ir visgrūtākais – lēnām sāk protestēt kājas, ir pārāk auksts, lai ietu īsajā krekliņā un pārāk karsts, lai soļotu džemperī. Tad nu nākas uz maiņām izvēlēties vienu no abiem ļaunumiem. Nonāku nelielā ciematiņā un jūtu, ka šodien soļots gana – 24 km pirmajai diena būs pietiekami. Kamēr pētu karti pie pilsētas ieejas, pienāk vēl kāds svētceļnieks un sāk ar mani runāt franciski. Atvainojos, ka varēšu sazināties tikai angliski. “Ā, tu esi tā meitene no Latvijas. Nez vai tas vispār ir Eiropā?”, puisis ir atpazinis mani un pavelk uz zoba šī rīta situāciju katedrālē. Tā kā šis cilvēks pārmaiņas pēc labi runā angliski, tad mazu gabaliņu soļojam un sarunājamies, tīri žēl, ka šis nolēmis iet līdz nākamajam miestam. Man šodienai pilnīgi noteikti pietiek – sāku raudzīties pēc palikšanas iespējām. Lielākā daļa alberģu ir ciet, uzkāpju pa šaurām kāpnītēm līdz kādai no tām, un ieraugu tur jau sēžam pāris svētceļniekus. Sākam runāt un viņi man paskaidro, ka šī vieta atvēršoties pēc 15 minūtēm – četros. Noprasu, cik šeit varētu maksāt palikšana, saņemu atbildi, ka ap 20 eiro. To, ka te nebūs tāda haļava kā Spānijā, esmu jau sapratusi. Nolemju apmesties tepat.
Pēc brīža atbrauc saimnieks un atslēdz mītni. Tomēr, kad viņš nosauc cenu – 39 eiro, man apakšžoklis sašķobās. Tas gan esot kopā ar vakariņām un brokastīm. Vai bez tās ēšanas nevar iztikt? Nē, nevar gan. Tomēr jūtos pārāk nogurusi, lai kaut ko citu meklētu un piekrītu. Kad ieraugu sešvietīgo istabiņu (man ir pamatotas aizdomas par privātiem apartamentiem), mana sirds atmaigst – viss ir ļoti labā līmenī. Iekārtojos, iebāžu dušā sevi un drēbes, tad izmetu lociņu pa miestu. Nekas, izņemot smuku baznīcu-cietoksni kalna galā, te īsti nav. Neviens veikals, neviens! Tieši tad, kad man to vajag kā ēst. Un ēst arī, starp citu, ļoti gribas. Ar grūtībām sagaidu vakariņu laiku. Mēs pie galda esam pieci – man pazīstamais itāļu pāris gados, ar kuru kopā gaidīju atvēršanos un jaunāks pāris no Parīzes. Sākumā tiek servētas uzkodas – maize un visādi pastētei līdzīgi objekti. Pēc tam seko ar mizu vārīti jaunie kartupeļi ar visādām gaļām. Pēc tiem vēders jau ir kārtīgi pilns, bet tiek atnesti milzīgi franču siera gabali – ēd, cik uziet. Un, lai maz neliktos, finālā katram tiek atnests neliels augļu šķīvītis un mandeļu cepums. Labi, padodos. Palikšana šeit bija ieguldītās naudas vērta. Brokastis rīt būs 7:30 – esmu piekodinājusi, lai uzliek arī tos siera klučus, lai man nav jāžēlojas par saldajām džemmaizītēm. To viņi nosolās izdarīt.
