Ciemos pie Ivetas Dublinā

Vienos naktī nonākusi Dublinas centrā un aizgājusi līdz vietai, ko Googlemaps atzinis par Ivetas un Gustava dzīvesvietu, zvanu saviem uzņēmējiem. Iveta paceļ, bet, kad saucu visus apkārt redzamos objektus un iestādes, viņa neko no tā neatpazīst, bet no tā, ko viņa man nosauc kā orientierus, savukārt es netieku gudra. Vienu brīdi pārņem doma, ka esmu nonākusi kaut kur pavisam citā pilsētas galā. Tomēr, kad ieraugu kādu vientuļu gājēju – pēc krietna šņabja devas smaržojušu kundzi – un apvaicājos – vai tuvumā ir Google biroja ēkas (viens no orientieriem), saņemu laipnu atbildi, ka tepat ap stūri tās esot. Soļoju to virzienā un trīs nākamās pretimnācējas – pārmērīgi uzkrāsojušās un arī mazliet iereibušas pusaudzes,- man apstiprina, ka esmu uz pareizā ceļa. Vēl pāris sazvanīšanās reizes ar Ivetu un tad jau ieraugām viena otru. Apkampjamies un dodamies uz mājvietu.

Tieku pie savas istabas (budžeta ceļotāja luksuss), iekārtojos un pēc mirkļa paklačošanās liekamies uz auss. Ar Ivetu iepazinos strādājot Rimi – viņa bija viens no sadarbības partneriem. Un, kā jau tas daždien gadās, ir cilvēki, ar kuriem tu turpini uzturēt komunikāciju arī tad, kad darba attiecības beigušās. Ar Ivetu pārsvarā komunicējām virtuāli, visbiežāk – lasot viena otras blogus. Iveta ir pēc Gemius datiem lasītākā Latvijas bloga “Mia.lv” autore (par blogu to, ja kas, fiksējis Gemius). Ivetas blogam ir nesalīdzināmi lielāka auditorija kā manējam, tāpēc ar interesi iztaujāju Ivetu par veiksmes faktoriem un viņa neskopojas ar padomiem.

Uz Dublinu abi pārcēlušies, jo Gustavam piedāvāts ļoti labs un interesants darbs – viņš ir webdizaineris. Tā nu abi jau pāris mēnešus mitinās šeit – Gustavs strādājot algotā darbā, Iveta turpinot bloga veidošanu, uzlabojot angļu valodu un gremdējoties pārdomās – ko vēl labu šeit pasākt.

No rīta mūs sagaida klasisks Īrijas laiks – ir samācies un līst. Klasikai gan pietrūkstot pamatīgas vēja brāzmas. Vispār jau Iveta atzīst, ka mīts par mūžam lietaino Īriju tomēr ir pārspīlējums – jā, samācies esot bieži, bet šī esot tikai trešā lietainā diena divu mēnešu laikā.

Tā kā man Dublinas apskatei pieejama tikai viena diena, neraugoties uz lietu, dodamies ielās. Paši dublinieši gan to lietu neņem par pilnu – lietussargs ir vien retajam. Dažiem ir kapuces, citi pārvietojas iluzori piesedzoties ar mapīti virs galvas, bet daudzi iet lepni paceltu kailu galvu kā vēstot – “tas jau nav nekāds lietus, ko tur iespringt”.

Dublina ir visai neliela, kompakta pilsēta un Iveta man izrāda galvenos “dostoprimecjatjelnastjus” – Dublinas pili, lielākos parkus ar visu Oskara Vaildu, kurš vienā no tiem ar viegli aizdomīgu sejas grimasi uztupināts liela akmens galā, Temple Bar krogu pilnās ieliņas, Džordžiju ar tās krāsainajām durvīm.
“Zini, kāpēc viņiem mājām katras durvis citā krāsā?”, Iveta prasa.
“Lai pālī, nākot no kroga, varētu mājas atrast”, laižu vaļā pirmo joku, kas ienāk prātā.
“Lai dzērumā varētu atrast savas mājas un nelauztos pie kaimiņiem”, Iveta apstiprina.
Alu viņi patērē milzīgos kvantumos. Un ne tikai. Īri esot pasaulē lielākie tējas dzērāji – tā vēstot statistika. Mēs arī nelaižam garām iespēju iemalkot gan tēju, gan kafiju – tai skaitā vietā, kas atzīta par gardāko kafijas gatavotāju visā Dublinā, – gan, protams, Guinness alu ar biezām, krēmīgām putām. Nogaršojam arī šejienes steiku – īri dikti lepojas ar vietējām lauksaimniecības prasmēm – gaļas un piena nozarēs. Veikalos esot pamatā vietējā produkcija.

Kad dienas beigās nogurušas atgriežamies mājās – Iveta apgalvo, ka pamatā Dublinu esmu redzējusi. Neesmu apmeklējusi vien populārāko tūristu atrakciju – Guinness ražotni. Protams, izbraucot ārpus Dublinas, arī paveroties krāšņu krāšņie skati. Tie lai paliek citai reizei, jo tagad man priekšā Francijas skati. Iveta mani iesēdina autobusā, pateicos par super feino uzņemšanu, un laižu uz lidostu, lai pēc dažām stundām piezemētos, cerams, saulainajā Lionā.