No rīta norunātajā laikā un vietā Ļeņina ielas malā mani gaida vecs, tumši sarkans ceturtais žigulis. Tā bagāžniekā ietūcīts liels auduma blāķis, bet pie stūres sēž instruktors Sergejs. Mēs braucam piepildīt vienu no maniem sen lolotajiem sapņiem – pietuvoties kalna malai, pārkāpt tai un tad lēzeni pacelties gaisā. Palidot ar paraplānu.
Sergejs pēc pirmā manis sacītā teikuma izsaka spriedumu, ka es esot no Pribaļtikas. Nezināju, ka tas akcents ir tik izteikts. Pats viņš runā izteiktā Krimas dialektā, ar lidināšanos aizraujas jau 14 gadus un mazliet rauc pieri par šodienas laika apstākļiem.
Kad piestājam kalna galā, Sergejs kopā ar citiem ekspertiem ilgi pēta debesis un vēro vēju, tad aiznes inventāru līdz kalna malai. Vēl mirklīti jāpagaida, jo visa pamale ietinusies pelēkos lietus mākoņos. Saliedēt paraplānu džekiem negribas. Kad sāk krist pirmās lāses, puiši samet mantas atpakaļ mašīnā. Tomēr lietus izrādās vien tāds biedētājs un vēl pēc brīža viņi nes visu atpakaļ. Lietus ar brāzmaino vēju ir garām, bet tagad parādījusies cita bēda – vējš ir par švaku. Beigās puiši nospļaujas, atkal saliek visu mašīnā un Sergejs man saka: “Zanočka, pojehaļi pitj kofe!”
Kofe neesmu dzērusi jau pāris dienas un labprāt šo statistiku mainītu. Izrādās, ka kafijošana notiek turpat kalna galā, netālu esošā kafejnīcā, kur vēju gaida vēl vesels bars lidošanas kaislības pārņemto.
Kaut kas tajos cilvēkos, kas cenšas savaldīt vēja vai ūdens stihijas, ir kopīgs. Savulaik Latvijā mazliet iepazinu ļautiņus, kas ņēmās ar gaisa balonu lidināšanu, viņiem bija tāds pat paskats. Malkoju savu kofeīnu, vēroju ļaudis, tostarp savu instruktoru, kas ar kolēgu sit man nezināmu galda spēli. Vējš kā neņemas, tā neņemas spēkā. Kad jau esmu nogaidījusies līka, Sergejs beidzot dod zīmi, ka varam doties.
Inventārs kalna malā tiek izkrauts jau trešo reizi. Sergejs ik pa laikam tomēr saviebj seju šaubās – nu ļoti švaks tas vējš ir lidojumam divatā. Tad noprasa manu svaru un pēc atbildes izdzirdēšanas saviebj seju vēl vairāk. “Nē, nu ko – citādi varat vizināt mani pa daļām”, cenšos uzmundrināt puišus.
“Nu, labs ir, mēģinās”, Sergejs ir izlēmis un es tieku iestiprināta “bērnu sēdeklītī” un piekabināta priekšā Sergejam. Tāda īsta pārliecība, ka pacelsimies, man nav, un trakākais – man šķiet, ka tādas nav arī Sergejam. Vējš ne tā iegriež buru un mēs pāris metrus šķībi nosteberējam pa zāli, līdz kompanjoni mūs satver un, ar mātes vārdu pavadīti, tiekam ievilkti pareizajā, klints malas virzienā.
Tas ir tas brīdis. Mēs pietuvojamies malai, tad pamats zem kājām izzūd un mēs esam gaisā. Man par lielu prieku lēnām sākam celties uz augšu. Var just, ka Sergejs ir ļoti koncentrējies. Ar mani viņš nerunā, tikai ar vēju. “Nu gdže že ti, gde? A, vot, nu, davaj, davaj, igdji sjuda”, viņš pielabina kādu vēsmiņu.
Krietnu brīdi virpuļojam starp debesīm un zemi. Vienvietīgie lidotāji pārsvarā plivinās zem mums, ik pa laikam kāds aizšaujas garām. Man, protams, ir mazliet bail, ka nesaskrienamies, jo esam šeit paliels bariņš. Bet viss ir labi, debesīs vietas pietiek visiem.
Tad sākas pasākums, no kura man mazlietiņ bail – nosēšanās. Var just, ka Sergejs sāk virzīt paraplānu “na posadku”. Arī lejas džeki sāk iespringt un skriet pretim. Tomēr vējš iegriežas no otras puses un paraplānu neizdodas nosēdināt. Mēs atkal pārlidojam kalnu korei un esam ielejā. Sergejs rūpīgi tver vismazākās vēsmiņas un palēnām, palēnām atkal virza mūs kalna plaknes virzienā. Ar otro reizi nosēšanās izdodas un mēs nokrītam kā pieneņpūkas zālē – maigi un liegi. Es pateicos Sergejam par piedzīvojumu, viņš atzīst, ka šoreiz lidot bijis izaicinoši, līdz ar to arī interesanti.
Pavēlā pēcpusdienā laimīga atgriežos viesnīcā un sākam posties ceļā uz Sudaku, kas atrodas kilometrus 30 no Koktebeļ. Kad vakar autoostā centāmies noskaidrot brauciena detaļas, sastapāmies ar sen aizmirstu servisu.
“Sakiet, lūdzu, cik maksā biļete līdz Sudakai?”, sāku ar pavisam nevainīgu jautājumu.
“15 grivnas”.
“Cikos rīt dienas pirmajā pusē iet autobusi uz Sudaku?”, prasu, jo no saraksta pie sienas neko nevar saprast.
“Tur ir saraksts, tur viss uzrakstīts”.
“Vai jūs tomēr nepateiktu, cikos rīta pusē ies autobuss”, esmu neatlaidīga.
“6:30, 7:20, 7:50, 8:10, 8:40”.
“Bet mazliet vēlāk, ap kādiem 11?”
“Nu čto mņe, ves ģeņ čitaķ?”, jau tā izteikti nelaipnā kasiere ir izvesta no pacietības.
Tomēr sapratuši, ka autobusi iet gana bieži, liekam kasieri mierā. Šodien, atnākot uz autoostu, konstatējam, ka vajadzīgais buss startēs pēc minūtēm 10. Tas ir tieši tik, lai paspētu aizskriet līdz tirdziņam un nopirkt ceļam čerešņas.
Pēc nepilnas stundas piestājam Sudakas autoostā. Šoreiz neesam rezervējuši naktsmītni, esam nolēmuši meklēt laimi pie daudzajiem žiļjo izīrētājiem. Autoostā mūs apstāj vesels interesentu bariņš un tik daudz noskaidrojam, ka cena par palikšanu šeit svārstās no 50 grivņām (3,50 Ls) no deguna līdz kādām 100 (7 Ls), kas ietver civilizācijas smalkumus – wifi, karsto ūdeni, gaisa kondicionieri un tamlīdzīgi. Izzondējuši situāciju, sākam iet centra virzienā. Pēc brīža dzirdam, ka mums pakaļ nesas kāda sieviete. Arī grib piedāvāt žiļjo. Vārds pa vārdam, sakām, ka mums jau labu labo nakšņošanu ir piedāvājuši par 50 naudiņām, dārgāk mēs neesam gatavi maksāt. Nu, izrādās, ja esam gatavi samierināties ar kopīgu tualeti un dušu, kā arī kondicioniera neesamību, tā varot sarunāt. Wifi, kas mums abiem ir viens no pamatkritērijiem, būšot. Esam ar mieru un mums ierāda nelielu numuriņu kādā privātmājas pagalmā. Jaukākais šeit ir ķirši – visās malās tie kārdinoši nogatavojušies, saimnieki mūs vedina ēst cik lien, tāpat netiekot galā.
Lai arī jau ir pievakare, ar mikriņu aizšaujam līdz netālam ciematam – Novij Svit. Neba mūs ciemats interesē, bet gan netālu no tā, klints galā esoša veca torņa piekājē noslēpts geokešs. Tā kā īsti nezinām, kā pie tā nokļūt, turpceļā ejam pēc azimuta, tas nozīmē, kārpāmies no šosejas malas augšup pastāvā klintī. Augšā tiekam rāpojot, bet tiekam, kešu atrodam veikli, mani tikai tirda doma, lai lejup nonākam vēl pa gaismu. Tomēr atpakaļceļā izdodas atrast citu maršrutu, kas nav tik stāvs un esam vēl ar gaismiņu lejā. Uzreiz nāk arī autobuss, ko mums izdodas nobalsot, un kas aizved mūs līdz šīs nakts mājvietai ķiršu dārzā.
