Visu nakti aiz loga ārdījās negaiss, ducinādams pērkonu un zibinādams zibeņus. Šorīt zeme apmierināti dveš garaiņus, guvusi veldzi karstās vasaras vidū.
Atstājam somas pie saimniekiem un dodamies kalnu virzienā, kur noslēpti divi geokeši. Vispār geokeši šeit ir retums, pa visu Krimu ir septiņi pavisam slēpņi, no kuriem divus ielikuši latvieši. Vienu atradām vakar, šodien ceram uziet vēl divus. Kā nokļūt tuvāk kalniem, ceram noskaidrot autoostā. Iepriekšējās pieredzes iebiedēti, izstāvam rindu un kautrīgi vēršamies pie kasieres pēc padoma. Esam gatavi uz rupju uzbrēcienu, bet meitene vairākas reizes pacietīgi sniedz skaidrojumus, pat atnes parādīt reģiona karti. Izrādās, mums jātiek līdz kalnam Meganomam, kas ir pa ceļam uz apdzīvotu vietu Saulainā tāle.
Sagaidām mikriņu un braucam uz Saulaino tāli. Krustcelēs uz Meganomu lecam laukā un tālāk slājam kājām. Kad beidzas civilizācija, ceļš top pavisam skaists. Abās pusēs kalni, bet pa vientuļo ceļu stundā aizbrauc vien pāris mašīnas. Un padsmit kvadracikli. Un pāris moči. Un viens zirgs. Ar jātnieku ar galvu. Netālu, pie Baltajām klintīm filmēti daudzi padomijas šedevri, tai skaitā “Jātnieks bez galvas” un “Mirāža”.
Brīdi gājuši pa līdzenu virsmu, sākam rausties kalnā. Ceļš ir lēzens, vējš patīkami veldzē, iet ir patīkami. Pa nepilnu stundu esam uzkāpuši līdz geokešam, ko bez problēmām izdodas atrast. Tajā ievietots arī gliemežvāks, uz kuru pēc Santjago ceļa nespēju vienaldzīgi paskatīties. Nofotografēju to un atstāju turpat. Tad pakāpjam vēl mazliet augstāk, zem vēja ģeneratoru spārniem nopriecājamies par krāšņo ainavu, un rāpjamies lejā.
Kad tuvojamies apdzīvotai vietai, Rihards iet kādu gabaliņu pa priekšu. Redzu, ka viņš brīdi komunicē ar divām sievietēm. Pēc tam šis smejot atstāsta dialogu, ja vien to tā var nosaukt. Sievietes vaicājušas kaut ko par virzienu uz jūru, lai gan pašas no tā nākušas. Šis nav īsti sapratis jautājumu, bet tā kā krieviski nerunā, tad angliski pārjautājis: “Sorry”. Šīs iepletušas acis un lēni novilkušas vienu vārdu – “Ameeerikaaa” un gājušas prom.
Civilizācijā iestiprināmies ar alu un saldējumu, tad klāt ir mikriņš, kas par pāris grivņām aizved mūs dažus kilometrus uz priekšu un izlaiž pie nākamā geokeša. Arī tas tiek paņemts bez problēmām un nākamais busiņš mūs nogādā jau atpakaļ pilsētā.
Tā kā biļetes uz Aluštu, nākamo pilsētu, kurp plānojam aizbraukt, ir jau izpirktas, iegādājamies tās uz rītdienu un nolemjam šo nakti vēl palikt tepat Sudakā. Tā jau palikšana šeit nav slikta, vienīgi uz maiņām pazūd te internets, te ūdens.
Vēl pāris stundas ir gaišs un aizšaujam līdz šejienes vienam no ievērojamākajiem objektiem – cietoksnim jūras krastā. Rihards nolemj iekšā neiet un uz vēsturisko būvi lūkoties no attāluma, es gan izstaigāju cietoksni un aplūkoju to no visiem skatu punktiem.
Tagad jau ir pavisam satumsis, ieejam picērijā paēst vakariņas. Rihards jau krietnu brīdi veikalos skaita līdzi pirkuma summām, jo ir aizdoma par vietejo matemātikas prasmēm. Šoreiz tas konkrēti atmaksājas – lai arī mūsu pasūtījums ir ap 80 grivņām, mums prasa pāri 100. Ziņkārīgi apvaicājamies: “Kā nez jums tā sanāk?” un meitene ātri nonāk pie tāda paša cipara kā mēs. Protams, grūti pateikti – vai kļūdīties ir cilvēcīgi vai speciāli. Ēdiens gan ir gards un krietni iestiprinājušies, dodamie pārlaist otro un pēdējo nakti ķiršu dārzā.
