Atdot okeānam, kas okeānam pienākas

Stāsti

Jo ilgāks laiks paiet kopš ienākšanas dienas Santjago, jo vairāk man šķiet, ka to neaprakstīšu. Nezinu. Kopš tās dienas patiesībā negribas rakstīt. Ļoti dīvaina sajūta. Gan pāries.

Vispār viss šis laiks kopš Santjago līdz šodienai – nonākšanai zemes malā Fisterā, ir bijis bezgala dīvains. Es iegāju Santjago pēc atbildēm, bet iznācu ar vēl vairāk jautājumiem. Man ir nojausma, ka esmu veiksmīgi sapinusies savās sajūtās un pārdomās. Pēkšņa laimes sajūta mijas ar tikpat pēkšņām skumjām. Vienā brīdī tu esi līdz malām pilns trauks, nākamajā tukšs līdz bezdibenim.

Tas ir kaut kāds Ceļa fenomens, kas cilvēkos atver slūžas emociju okeānam. Es nezinu nevienu, kas Santjago nebūtu raudājis. Tas, ka es raudu, tas ir normāli – man acis slapjā vietā iegadījušās. Bet tur raudāja arī visi “azbesta” veči. Labi, Manuels nav nekāds azbests, bet viņš, piemēram, atzina, ka pēdējo reizi trīs dienas pēc kārtas raudājis kaut kad četru gadu vecumā.

Šodien sēdēju zemes malā pie okeāna un domāju, ko lai tam velta. Tradīcija saka, ka šai vietā jāsadedzina vecās ceļa drēbes, jānopeldas okeānā un jāietērpjas tīrās, jaunās drānās. Daudzi to joprojām dara, ja ne gluži sadedzinot visas drēbes, tad kādu zeķu pāri gan. Vai iemet visu Ceļu nokalpojušos zābakus okeānā vai atstāj tos kā mazus pieminekļus uz klintīm. Man to negribas darīt – zābaki vēl noderēs, drēbes tāpat, un šo tradīciju par diži dabai draudzīgu nenosauksi. Tad man atnāk kāda doma un esmu pārliecināta, ka “pareizāk” nevar. Izņemu no somas lielo gliemežvāku, Santjago ceļa simbolu, kurš ar mani bijis kopā visu Ceļu kopš pirmās dienas, kopš Sanžanpjedeporas. Atvēzējos, palaižu to vaļā un atdodu atpakaļ okeānam.

Viens komentārs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.