Šorīt ļauju sev gulēt maksimāli ilgi. Pieceļos vēlu, bet tāpat nejūtos izgulējusies. Sakrāmējos, noeju līdz virtuvei un gribu uztaisīt zaļo tēju līdzņemšanai. Vāciete – apkopēja sit pie pulksteņa un stāsta, ka jau esot 8 un tas ir laiks, kad visiem jāpazūd kā divi deviņi. Es ieslēdzu ūdens kannu un piesitu pie sava pulksteņa un saku, ka vēl nav nekāds “ahtūrs” un man vēl ir veselas divas minūtes, lai šeit uzvārītu ūdeni. Viņa kaut ko vāciski purpina. Vispār tas ir vienreizēji – es vēl saprotu, ka, esot Spānijā, alberģē personāls runā tikai spāniski, bet, kad tas runā tikai vāciski, tas man nešķiet ok.
Izeju ārā, ir auksti un jūtos nelāgi – sāp galva, kakls, tek deguns. Negribu slimot, nepavisam negribu. Tomēr ceru, ka nelāgā pašsajūta ir vakardienas pārslodzes sekas, nevis kāda nejauka saaukstēšanās. Runājot par veselības lietām. Kājas pēdējā laikā uzvedas tīri labi. Bet – man ir uzbrukuši visādi kodēji. Uz kreisās kājas jau pāris dienas nepazūd liels apsārtums un neliels pietūkums. Parādīju to austrāļiem, kas, manuprāt, ir kukaiņu kodumu eksperti un šie izteica minējumu, ka pie vainas esot skudra. Tā varētu gadīties, man pret šīm ir neliela alerģija. Un tad, kad pirms pāris dienām viegli iesmēju par Endrjū, kurš noņēma lakatu, lai parādītu daudzos blusu kodumus uz galvas, tai pašā naktī tiku pie līdzīgiem. Labi, ne pa visu galvu, bet vienas auss rajonā parādījušies pāris pampaki.
Lēnām rāpjos kārtējā kalnā, kura galā nolemju iedzert tēju un apēst bageti. Kamēr ieturos, vēroju kā ceļam pošas mani vakardien sastaptie riteņbraucēji. Viņi līdz Santjago tiks trīs dienās, mērojot vairāk kā 200 km. Tāds nedēļas nogales pasākums. Turpinu ceļu nākamajā kalnā, kad pamanu, ka arī riteņbraucēji izvēlējušies kalnu taku, nevis autoceļu. No malas izskatās dikti grūti, droši vien ir arī. Šie pabrauc man garam, bet pēc nākamā līkuma redzu šos satupušus ap robežzīmi, kas vēsta, ka ierodamies Galīcijā. Es piedāvājos šos nobildēt visus kopā, viņi par to dikti priecājas un pēc tam aicina mani arī ar šiem nobildēties, par ko es, savukārt, sapriecājos.
Lēnā garā iesoļoju nākamajā pilsētā, kur tieku pie kafijas un interneta. Šeit mani panāk Hilarija un pārējie. Kādu brīdi soļojam kopā ar Hilariju. Viņa beidzot arī iegādājusies iešanas nūjas un priecājas, ka ar tām tiešām ir vieglāk soļot. Es gan šo ķircinu, ka varēja jau vēl pagaidīt, kamēr pieejam vēl tuvāk Santjago, lai konstatētu šo faktu. Viņai vakar esot nelāgi sāpējusi kāja, bet šodien jau jūtoties labāk. Runājam par to, ka, lai arī Santjago nu jau ir pavisam tuvu, nevar teikt “hop”, jo jebkurā brīdī ķermenis var “uzdot”.
Safotografējamies kādā kalna galā pie lielas svētceļnieka statujas un es aizsteidzos tālāk. Pēdējos kilometrus mēroju kopā ar kādu precētu pāri – spāni un amerikānieti. Izstāstu viņiem savus pagājušās nakts alberģes piedzīvojumus ar vāciešu attieksmi, un šiem ir vēl trakāki stāsti pat vāciešiem – svētceļniekiem, kuri šeit netrūkst. Daži no viņiem uzvedoties vienkārši nekaunīgi. Viena teorija ir, ka vācieši jūtas globāli nokaitināti par Spānijas valsts izdarībām un to, ka viņiem “par visu jāmaksā”, tāpēc atļaujas izrādīt savu attieksmi privātā līmenī. Kāda vācu kundze nakts vidū, lai aizietu uz tualeti, esot pilnā mierā ieslēgusi gaismas visā lielajā guļamtelpā un uz lūgumu – vai varētu tās izslēgt, atbildējusi īsu: “Nein”. Kādā citā rītā vīrs uzservējis sievai brokastis un tad, kāds vācietis, neraugoties uz iebildumiem, mierīgi tās vienkārši savācis. Pamatoti vai nē, bet to, ka spāņi šeit ne visai mīl vāciešus, var sajust itin bieži.
Esmu kartē nolūkojusi attāluma ziņā optimālu vietu Fonfriu, kur varētu nakšņot. Esmu arī gatava palikt +- 5 km uz kādu pusi, ja pagadīsies smuka alberģe ar internetu. Līdz Fonfrijai tādas nav. Ieejot Fonfrijā – pilsētā, kur ir grūti paiet pa ielu, neiekāpjot kādā sūdu čupā, esmu pārliecināta, ka internetu man šeit neredzēt kā savas ausis bez spoguļa. Tavu brīnumu – šī ir viena no visskaistākajām alberģēm, ko esmu redzējusi. Fantastiska atpūtas telpa ar visu intenetu, lielas gultas, un ļoti, ļoti siltas telpas. Tas man šodien ir svarīgi, jo esmu nolēmusi izmazgāt visas iespējamās drēbes, atstājot mugurā vien “programmu minimums”.
Esmu jau iekārtojusies, kad dzirdu Hilariju, kura šobrīd atvadās no bārmeņa. Pārķeru šo un saku, lai viņa atnāk uzmest aci atpūtas telpai, par kuru labāku ceļā neesmu redzējusi. Hilarija piekrīt, ka telpa ir lieliska, bet tomēr iešot tālāk. Atvadāmies un es eju mazgāt drēbes. Šoreiz gribu izmantot veļasmašīnas pakalpojumus un divas franču meitenes, man par prieku, piedāvā pievienoties viņu mazgāšanas porcijai, līdz ar to izmazgāju visas drānas par nieka 1 eiro.
Tikusi galā ar saimniecības lietām, apsēžos smukajā telpā rakstīt. Ha, pēc brīža atkal dzirdu Hilarijas balsi – viņa izlēmusi tomēr šeit palikt un rezervē gultas arī pārējai šaikai. Drīz šie ir klāt, tāpat kā Endrjū un mana vakardienas “Glābējkomanda”. Virtuves šeit nav, bet piligrimu vakariņas ir lieliskas – ēdiens ir garšīgs un pieejams neierobežotā daudzumā. Pie vakariņām krietni ar visiem izpļāpājamies, un, pieēdušies kā negauši, liekamies uz auss.
9 – nakšņošana (8 nakšņošana + 1 veļas mazgāšana)
10,50 – proviants (1,50 kafija + 9 vakariņas)
Kopā: 19,50
Bilance: + 53,80
